Iesaki rakstu: 
Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm. Īpaši šobrīd, kad krīžu daudzums pats jau ir pietuvojies krīzes līmenim – politiskā krīze, klimata krīze, jauniešu mentālās veselības krīze, ekonomikas krīze… Taču, manuprāt, mums patiesībā ir tikai viena, galvenā un svarīgākā krīze – un tā ir attiecībās.
Es savā profesijā ar to saskaros diezgan jūtami. Naids vai vismaz nepatika pret problēmbērniem ir plaši izplatīta mūsu sabiedrībā un sastopama arī profesijās, kur strādā ar viņiem (varbūt pat tur visvairāk). Bērns, kam vajadzīga drošāka klase vai prasmīgāka skolotāja, ir ģimenes problēma. Vai izlaistība. Vai diagnoze.
Pusaudzis, kurš aug bez vīriešu klātbūtnes, nespēj ieraudzīt savu vietu dzīvē un taisa mēslus, ir mammas problēma. Vai gēni. Vai narkotikas. Vai ko tad tur vispār var gribēt, un tā jau nav atrisināma problēma.
Ja nu galīgi striķi trūkst, tad šie bērni kļūst par policijas, sociālo dienestu, psihiatrijas un citu institūciju problēmu. To sāk risināt multi-institucionāla sadarbības komanda. Risinājumam ir nepieciešama daudzdimensionāla, kompleksa pieeja (vislabāk kāda struktūrfonda ietvaros) un desmit nodrošinātas psihologa konsultācijas. Bet galvenais, protams, ir prevencija, lai līdz tam nemaz nenonāktu… Tikmēr tas bērns, kas līdz tam ir nonācis, nekad īsti nekļūst par mūsu problēmu. Tādā ziņā, ka personiski.
Bet bezpersoniskas institūcijas nekad neatrisinās personisku attiecību problēmas. Es dziļi esmu pārliecināts, ka visam šim pamatā ir attiecību plaisa. Kādas ir sabiedrības attiecības ar ģimenēm, kas prasa no mums vairāk, jo pašas netiek galā? Ar pusaudžiem, kas mums pretojas pat tad, kad mēs vēlam tiem labu? Ar bērniem, kas nav mūsējie, vai kuri nav pierakstīti mūsu pašvaldībā, vai kuriem nav piešķirts atbalsta pasākumu kods. Vai kurus vecāki nav laikus aizveduši pie labiem speciālistiem un par spīti MK noteikumos ierakstītajam nav iemācījuši lasīt un mācīties, un uzvesties, un cienīt pieaugušos, un būt patriotiski noskaņotiem, un celties uz skolu no rītiem priecīgiem, ar izpildītiem mājasdarbiem …
Vai mēs to redzam kā ģimenes atbildību, kurā mēs varam iesaistīties kā institūcijas un eksperti likumā noteiktajās kārtībās. Mācot. Sodot. Ierobežojot.
Vai arī mēs bērnus redzam kā mūsu kopienas, sabiedrības atbildību, kur klasē haju sacēlušais, neuzvedīgais bērns vai parka stūrī ar sliktiem nodomiem paklīdušais tīnis nav tās vienas vientuļās mammas, bezatbildīgā tēta vai kaut kādas mītiskas neesošās atbalsta sistēmas, bet arī mūsu dalītā vaina un problēma.
Un tad mēs to arī līdzdalām personiski.
Ienīst vai noniecināt var tikai to, ar kuriem nav personisku attiecību. Mūsdienās mēs aizvien vairāk pārvēršam cilvēciskas nodarbes institūcijās, kurās attiecības kļūst aizvien neiespējamākas.
Bērnus audzina skolu institūcijas ar lielām klasēm, kuras mēs mēģinām padarīt aizvien lielākas.
Palīdzību sniedz institucionalizēti sociālie dienesti, kuru kapacitāte ir vienmēr tikai audzējama.
Bērnu pieaugšanas problēmām mēs aizvien atbildam ar aizvien pieaugošiem kvantumiem medikamentu, kas neprasa nekādas personiskas attiecības.
Un pat psihoterapeitiskais atbalsts – sabiedrības pēdējais, profesionalizētais tuvo attiecību bastions, kas mēģina kompensēt pašķīdušās radniecības, reliģijas un citu kopienu struktūras – kļūst masveidīgi štampēts visiem pēc kārtas, dienestu noteiktajos skaitos un formās, atbilstoši virspusēji un tehnokrātiski.
Kā nepazaudēties šādā laikā un pašam nekļūt vēsam un atsvešinātam kā sociālo tīklu algoritmam?
Šodien mēs svinam Lieldienas. To stāsta centrā ir milzīgs paradokss. Kāds, kuru visi atmetuši, pazemojuši, nogalinājuši un aizmirsuši, pēkšņi ienāk atpakaļ dzīvē. Un kļūst par šīs dzīves lielāko notikumu. Kā tas varēja notikt?
Atgādināšu, ka Jēzum pirms soda izpildes bija iestājusies attiecību krīze – aizbēguši draugi un mācekļi, sekotāji atsekojuši, atbalstītāji kancelējuši. Viņa atgriešanās arī nenotika caur institūciju atbalstu – tās viņu drīzāk nogalināja. Bet Viņš atgriezās caur ļoti dzīvām, ļoti īpašām un ļoti personiskām attiecībām ar kaut ko lielāku un augstāku.
Domāju, no šī mūsu kultūras tūkstošiem gadu nestā stāsta mēs šodien joprojām svinam divas lietas.
Apziņu, ka cīņa par dzīvi nekad nebeidzas: mēs nekad nezinām, kurš pazudīs un kurš dzīvē atgriezīsies, un bieži tieši visvairāk norakstītie piedzīvo spilgtākās augšāmcelšanās epizodes.
Un to, ka mēs varam izdzīvot tumšākos kritienus un dažādākā veida nāves, kamēr esam dzīvās, personiskās attiecībās ar ko augstāku un lielāku par sevi. Ideju, mērķi, pārliecību vai ticību. Bet kaut ko tiešām svarīgu, ārpus mūsu mazās ikdienas pasaules un ierobežotās uztveres esošu.
Tieši to ietver senais Lieldienu sveiciens, kuru cilvēki simtiem gadu ir teikuši viens otram šajās dienās: “Kristus augšāmcēlies” – lai izdodas izveidot un pieredzēt tādas attiecības, kuras palīdzēs izdzīvot un nest labāku dzīvi arī citiem.
Seko mums 
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
