Zooloģe. No pamfletu cikla „Siseņi”*

To, ka par viņas zooloģes diplomu nezina visā Kremlī, bet zina tikai Kremļa divos kabinetos, savlaicīgi tika informēta arī pati Inguna Sudraba. Šī informācija viņai palīdzēja apjēgt zoologa diploma vērtību Kremļa intelektuālās varas koncepcijā. Kremlis ļoti ciena zoologus. Mūsdienu politika esot zooloģijas sfēra. Sudrabai nav pret to iebildumu.

Sudraba vienmēr ir jūsmojusi par Kremļa attieksmi pret zooloģiju – zinātni par dzīvniekiem. Bez šīs zinātnes nav iespējama politiskā vara. Tāpat nav iespējama ģeopolitiskā vara, kā arī nav iespējama valsts kontroliera vara. Zoologa diploms ir visiem Kremļa ietekmes aģentiem ne tikai Daugavas grīvā, bet arī Ventas grīvā un Salacas grīvā. Ja kādu no ietekmes aģentiem Kremlī nolemj legalizēt un iesēdināt premjera vai valsts prezidenta krēslā, tad prioritāte ir ne tikai zoologa diplomam (tā teikt, papīram), bet arī reālajai pieredzei darbā ar politiskajiem dzīvniekiem.

Bioloģija nav gluži tas pats, kas zooloģija. Tāpēc lauku bioloģijas skolotāja Vējoņa nokļūšanu Rīgas pilī izšķīra citi apsvērumi. Par tiem Kremlī zina tikai viens rezerves pulkvedis un divi rezerves ģenerālkapteiņi. Latvijā neviens nenojauš īsto iemeslu, kuru Vācijā tūlīt nojauta Škrebņevas kundze un Ventspilī izlikās nojaušam Lemberga kungs un viņa dēls Artūrs Lembergs.

Sudrabas kundze par to domāja ceļā uz restorānu. Viņa turpināja saldi jūsmot par Kremļa prasmi saglabāt dziļu slepenību ap viņas zooloģes izglītību. Bet diemžēl patīkamajām domām pa vidu maisījās kņudošs nemiers.

Sudrabai nebija atbildes uz vairākiem neparastiem jautājumiem. Un tas nav labi! Kāpēc nolēma legalizēt Imantu Liepiņu un Edgaru Jansonu? Kāds tam ir mērķis? Vai patiešām Maskavā kāds lasa Imanta Liepiņa daiļprozu? Vai patiešām no viņa vēlas iztaisīt otru Imantu Ziedoni? Tāpat nav saprotams, vai Liepiņa piespēlētais Edgars Jansons arī ir zoologs? Un vispār, kurš Liepiņam lika piespēlēt Jansonu? Ko vēl viņai piespēlēs?

Par laimi Sudraba momentā aizmirsa neparastos jautājumus. Viņa nezin kāpēc pēkšņi atcerējās Arvīdu Barševski. Sudraba pie sevis klusu pasmaidīja. Tas tomēr bija neaizmirstams mēnesis! Sieviete teiktu - medus mēnesis!

Arvīds viņu noslēpa „Ilgās” – Latvijas pretdronu divīzijas izlūkdienesta muižā pie Balkrievijas robežas. Tolaik „Ilgas” atradās zem DU maskēšanās caurspīdīgā tīkla. Nodarbības notika parkā zem abiem dižozoliem, gulšņājot zālē un ošņājot „Spilvainā ancīša” dvašu. Tā sauc retu augu sugu, kuru Ingunai parādīja Arvīds. Pati viņa nebūtu pamanījusi. Arvīds izrādīja arī citus „Ilgu” dārgumus – sarkanvēdera ugunskrupi, lielo tritonu un purva bruņurupuci. Dārgumu preparātus viņš vienmēr nēsāja žaketes labajā kabatā. Arī tad, kad brauca uz Rīgu pamācīt Latvijas rektoru padomi un 15.augustā ar Bībeli padusē mīņājās Aglonā.

Arvīds savā CV neraksta „zoologs”. Viņam ir plašāka gratifikācija – „biologs”. Sudrabu pie viņa „Kantoris” nosūtīja studēt tāpēc, ka Barševskis bija rūpīgi pārbaudīts entomologs, kas ir zooloģijas apakšnozare. Entomologa kaislība ir kukaiņi. Arvīds jau bērnībā bija zinātniski specializējies īpašas kukaiņu klases pētnieciskajā disciplīnā – koleopteroloģijā (pēta vaboles). „Ilgās” dislocētajā karaspēka daļā viņu uzskata par Latgales skrejvaboļu centīgāko pētnieku. Sēlijas, Zemgales, Kurzemes, Vidzemes, Līvzemes vaboles Arvīdam nepatīk. Patīk tikai Latgales vaboles, kuras viņš operatīvi un nekļūdīgi identificē pēc valodas. Viņa žaketes kreisajā kabatā vienmēr rušinās 10-15 dzīvas Latgales vaboles.

Par to īpaši priecīga ir sieva. Sudraba to tūlīt pamanīja, kad nakšņoja abu dzīvoklī. Arvīds pēc darba atkailina raženo rumpi (t.i., torsu) un mīl žaketi nomest uz gultas. Kas notiek pēc tam, nav grūti iedomāties. Arī vaboles tāpat kā politiķi mīl brīvību darīt visu pēc sirds patikas tautas labā. Sudraba ievēroja, ka sieva zem gultas krātiņā tur ezi. Ežu lielākais gardums ir vaboles. Sudraba par to bija lasījusi pirms zooloģijas studijām. Naktī krātiņa durtiņas tiek atvērtas, un ezis (sieva to nokristīja vārdā „Vidavskis”) sāk ieturēt gardas vakariņas.

Arvīds neko nemana. Viņam naktis paiet šausmīgos murgos par savas izcilās universitātes ekselencēm. Ekselences nekādi negrib brīvprātīgi atzīt, ka vairs nedrīkst strādāt DPI kvalitātē, bet ir jāstrādā DU kvalitātē. Arvīds ir teorētiski pārliecināts, ka jaunais nosaukums automātiski nodrošina jaunu kvalitāti. Šajā ziņā viņam piekrīt visi Latvijas rektori, kuri augstu novērtēja Arvīda intelektu un tāpēc izvēlējās par savu vadoni.

Otrā rītā viņš neko neatceras un savā kreisajā kabatā Latgales vaboļu svaigu kolekciju savāc pa ceļam uz darbu. Par Latgales vaboļu varmācīgo sagūstīšanu DU rektora ceļā no mājām uz darbu asaroši aizgrābjošu dzejoli savā laikā MKC izdevumā „Kultūra un Vārds” publicēja vietējā dzejas darinātāja Anna Rancāne - Latgales poētiskā sērdienīte ar Māras Zālītes agresīvi kautrīgo ambiciozitāti. Rancāne, saprotams, neko nezināja par Vidavska gardo holokaustu. Ja zinātu, tad panāktu rektora atlaišanu, ko Parādes ielā Nr.1 gadu desmitiem nepacietīgi gaida Latgales fizikas zvaigzne, Ernesta Rezerforda un Nilsa Bora sīvākais konkurents Valfrīds Paškēvičs, bet Venstpilī gaida daugavpilietis, Džona fon Neimana padomnieks, datorspeciālists Sergejs Hiļķevičs ar sievu Gaļinu Hiļķeviču.

„Ilgās” Sudraba nakšņoja un dienēja vienu mēnesi. Arvīds viņu sagatavoja zooloģijas bakalaura grādam saskaņā ar paša daudzus gadus aprobētās meistarklases saīsināto programmu. Pietika ar 30 dienām, katru dienu vienu stundu pavāļājoties zem dižozoliem. Viņš ņēma vērā Sudrabas māniju pievērsties siseņiem - ortopteroloģijai. Viņš neiebilda pret Sudrabas bakalaura darba tēmu „Latvijas Republikas politiskās varas ortopteroloģiskie parametri un ortopteroloģiskās perspektīvas”.

Sudraba sāka nožēlot solījumu iet uz „3 pavāru restorānu”. Viņa labprātāk Bastejkalnā paelpotu augusta spirdzinošo gaisu pēc bruņinieku sviedru smakas mājīgajā Saeimas namā. Sviedru smaku nespēj kliedēt pat Urbanoviča kunga vairākus gadu desmitus Saeimas namā lietotā vīrišķīgā smarža „Chanel Nr.5”. Ja nevajadzētu doties uz neformālo tikšanos, kas formāta ziņā nekādi nav identiska „Rīdzenes sarunu” formātam, tad viņa uz Bastejkalna soliņa labprātāk pasapņotu par saviem dārgajiem siseņiem.

Sudraba apjēdza nepatikas iemeslus. Nevilināja Edgara Jansona visiem labi zināmie noslēpumi. Bet bija vēl otrs iemesls. Sudraba nepatīkami atcerējās restorāna devīzi „Tam labam būs augt”. Viņai devīze šķiet bezjēdzīga. Tiesa, arī viņas partijas nosaukums daudziem šķiet bezjēdzīgs – svešvārdā „idiotisks”. Bet tā tas nav. Partijas nosaukums ir tāds, kāds vēlētājiem iet pie sirds. Ja viņa Latvijai pieiet no sirds, tad arī vēlētāji viņai pieies no sirds. Tāda ir vietējā politiskā loģika, kas Sudrabas dzīvē vienmēr visu ir izšķīrusi pozitīvi. Latvijas politikā šī loģika ir stabila. Tāpēc viņai patīk zooloģija, un savukārt zooloģijā viņai ļoti patīk siseņi, kuri arī vienmēr rīkojās loģiski.

Pret citiem taisnspārņiem (sienāžiem, circeņiem) Sudraba neizjūt dievinošas simpātijas. No taisnspārņiem viņasprāt visinteresantākie ir siseņi. Acīmredzot tādu izjūtu ir nosacījusi viņas mūžīgā atrašanās politizētā vidē un izteikti politizētos amatos. Siseņiem pakaļkājas ir ar muskuļainām ciskām un lieliski piemērotas lēkšanai, tā teikt, no vienas partijas uz otru partiju, no partijas uz kustību, no kustības uz partiju. Pēdējā laikā arī lēkšanai uz unikālo partiju-kustību. Siseņiem dažkārt priekškājas pārveidojušās par racējkājām, tā teikt, veikli rokot bedri otram politiķim.

Vienīgi politiķes nav izdevīgi salīdzināt ar siseņu mātītēm. Siseņu mātītēm ir labi attīstīts dējeklis. Politiķu mātītes turpretī sapņo par dzimuma maiņu un moderni noskaņotas likvidēt dējekli. Viena no politiķu mātītēm tagad ir nosūtīta uz Jauno pasauli speciāli izpētīt dējekļa izzāģēšanas tehnoloģijas.

Siseņiem taustekļi ir īsi. Arī politiķiem nevajag garus taustekļus, jo politikā taustekļu garums nav galvenais. Siseņu tēviņi sisina, trinot pakaļkājas gar priekšspārnu malu. Šajā gadījumā Sudraba iesaka uzmanīgāk pavērot deputāta Kaimiņa kustības parlamenta tribīnē. Agrāk viņa ieteica pavērot deputāta Elksniņa sisināšanu, bet pašlaik tas nav iespējams. Būs iespējams tikai pēc slavenā oratora atgriešanās parlamentā.

Siseņi pārtiek tikai no augiem. Tātad pārtiek no viena eksistences avota. Arī kādā valsts amata krēslā iebīdīti politiķi oficiāli pārtiek no viena eksistences avota – darba algas.

Dažus metrus no kafejnīcā paredzētās „normālās un cilvēcīgās sadarbības” (tā viņa vēlāk izskaidrosies žurnālistiem) Sudrabas kundze vēl paguva atcerēties valdzinošāko, kas viņu piesaista zooloģijai un siseņiem.

Siseņi atgādina viņas pašas politisko biogrāfiju. Siseņu biogrāfijā ir divas fāzes: dzīve vienatnē un dzīve barā. Arī Sudraba kādreiz vienatnē kontrolēja valsti, bet tagad ir nonākusi politiķu barā, kas tāpat kā siseņu bars ir gatavs nopostīt to visu, kas vēl ir Latvijā jānoposta. Viņa ir spējīga paklausīgi uzvesties abās fāzes, kas varbūt visvairāk patīk zooloģijas faniem Kremlī. Ar tādu patmīlīgu domu viņa kafejnīcā ieraudzīja „vienu no tiem menedžeriem, kuru nevar ietekmēt nedz fiziski, nedz psiholoģiski". Tāda ir centrālā tēze Edgara Jansona verbālajā pašportretā. Inguna Sudraba to nebija aizmirsusi un ne visai droši tuvojās seksuāli pievilcīgajam vīrietim.

*„Siseņi” ir nosaukums pamfletu ciklam, kas tiek uzskatīts par ideoloģiski informatīvo formu vērsties pret krimināli oligarhisko iekārtu un tās patriotiem Latvijā. Ciklā tiek izmantota mākslinieciski publicistiskā žanra pamfleta garantija beletristikas stilā raksturot konkrētus faktus un konkrētas personas. Pamfleta garantija ciklā tiek konsekventi izmantota tikai daļēji, īstajā vārdā un uzvārdā nosaucot personas. Faktu izvēlē dominē mūsdienās impozantais „plurālisms” – totāla radošā brīvība un (kā tam jābūt modīgajā „plurālismā”) totāla bezatbildība attiecīgo personu, lasošās publikas un Dieva priekšā, tādējādi pilnā mērā izbaudot (atkal modīgs vārds) literārās jaunrades priekšrocības.

Novērtē šo rakstu: