Iesaki rakstu: 
Gandrīz visi dārgie zemās grīdas tramvaji pašlaik pazuduši no galvaspilsētas ielām, taču nav gluži tā, ka Latvijas ziemas apstākļiem nepiemēroto tramvaju agregātu bojāšanās rada tiešus zaudējumus pašvaldības uzņēmumam Rīgas satiksme. Tieši pretēji – pašlaik daudz nelaimīgāki ir tramvaju ražotāji Škoda no Čehijas, savukārt Rīgas satiksmei palaimējies, ka jau pirmā ziema Rīgā tramvajiem izrādījusies tik sniegota.
Iepriekš bija plānots, ka līdz šā gada janvāra beigām Rīga saņems veselus 20 zemās grīdas tramvajus, taču jau tagad skaidrs, ka tā nenotiks, - šādos laika apstākļos tos nemaz nav iespējams piegādāt, savukārt no jau atgādātajiem deviņiem tramvajiem četri iziet tehnisko kontroli, pieci teorētiski drīkst pārvadāt pasažierus, taču lielāko daļu laika pavada depo remonta cehā.
Arī ekspluatācijā oficiāli vēl nav nodots neviens pats jaunais tramvajs, pat ne pirmais, kas Rīgā sāka kursēt jau vasarā: saskaņā ar līguma noteikumiem tas iespējams tikai pēc tam, kad tramvajs trīs mēnešus no vietas, bez pārtraukumiem ir pārvadājis pasažierus. Taču tas nevienam pašam jaunajam tramvajam nav izdevies.
To visu nenoliedz arī Rīgas satiksme, taču apliecina – viss notiekošais nemaz neesot tik slikti, drīzāk jau otrādāk – slikti būtu, ja ziema būtu maiga un tramvaji būtu pieņemti ekspluatācijā, bet defektus parādītu tikai pēc gada vai vēlāk.
„Katra apstāšanās un iziešana no ierindas attālina to brīdi, kad tos pieņems ekspluatācijā un tie nonāks Rīgas satiksmes īpašumā un atbildībā. Taču, tā kā šie tramvaji joprojām nav pieņemti ekspluatācijā, tad visus remontdarbus un šos defekltus novērš čehi par saviem līdzekļiem. Domāju, ka paši čehi arī nav laimīgi par mūsu ziemu, jo viņiem diezgan nopietni jādomā, kā novērst šīs nepilnības,” saka Rīgas satiksmes preses sekretārs Viktors Zaķis, piebilstot - teorētiski pastāv iespēja, ka situācijā, ja uzņēmums konstatē, ka tramvaji pie mums galīgi nav izmantojami, no tiem var atteikties un līgumu lauzt.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
