Iesaki rakstu: 
Sestā diena pēc Zolitūdes katastrofas. Nekā jauna. Viss notiek, kā ierasts.
Tie, kas pieraduši noklusēt un melot, turpina noklusēt un melot. Acīmredzami cer, ka gan jau visi pabrēkās, bet beigsies, kā ierasts.
Tie, kas pieraduši solīt drīzus rezultātus, turpina solīt drīzus rezultātus, jo pieraduši, ka neviens un nekad šos rezultātus pēc tam bez ierunām nepieprasa.
Tie, kas pieraduši būvēt savu politisko, juridisko un vēl visādu kapitālu uz citu nelaimes, turpina vai pat no jauna sāk savus būvdarbus uz kauliem, kaut pagaidām - galvenokārt pārnestā nozīmē.
Tie, kas pieraduši savu vainu un sastrādāto postu pasludināt par veiksmi, turpina, kā raduši, un tie, kas rīcības vietā vienmēr sola visu izvērtēt ekspertu grupās, tā "rīkojas" arī šoreiz.
Viņu augstākā dziesma ir apņemšanās, ka "šajā gadījumā nedrīkst būt situācija, kad netiek atrasts vainīgais", - parasti, redziet, drīkst, tikai "šajā gadījumā" nevajagot.
Viens onkulis valsts augstākajā amatā gan kaut ko nepareizu ierunājas, - bet tie, kas pie varas, viņu jau sen neņem pierē.
Un arī onkulis pēc ierunāšanās apklust, kā jau pierasts - nevis valsts galva, kas domā un liek rīkoties rumpim, bet labākajā gadījumā ādamābols.
Arī tie, kas, notiekot vienai nelaimei, uzskata, ka citas nekad vairs nedraudēs, šoreiz rīkojas, kā ierasts.
Kāpēc gan tagad rīkot ieplānoto Ceļu satiksmes drošības padomes sēdi? Protams, jāatceļ. Viņuprāt, tā pagaidīs, līdz nositīsies daži desmiti cilvēku vienlaik - tad arī satrauksimies, bet tagad - jumti!
Draņķi, kā ierasts, korī vienoti skandē - mēs uzņemamies atbildību un turpinām strādāt, jo atkāpšanās no amata būtu vienkāršākais risinājums - un tas joprojām iet cauri. Viņi paliek, kur sēdējuši.
Profesionālie bļaustoņas izbrēc sāpi pēc karātavām rīt ap pusdienlaiku - kā jau vienmēr šādos gadījumos.
Savukārt šīs jomas izcilnieki jau nez kuro reizi Latvijas mūslaiku vēsturē pieaicina ASV Federālo izmeklēšanas biroju, kaut labi zina, ka iepriekš nekas nav sanācis, jo nevar sanākt, - bet arī tādi, kā ierasts, tiek uzklausīti ar kārtīgu nopietnības devu.
Valsts augstākajiem tiesībsargiem, kā ierasts, pirms "augstākās raudzes" prokuroru nozīmēšanai masu slepkavības izmeklēšanas uzraudzībai slinkums pat viņu deklarācijās ielūkoties.
Un pašam galvenajam tiesībsargam, protams, kā ierasts, pat prātā nenāk atvainoties par šādu nolaidību un patiesībā jau vienkāršu ņirgāšanos par upuriem.
Tie, kas ieraduši nodarboties ar plānā galdiņa urbšanu, kā ierasts, jau pēc pāris dienām nāk klajā ar savas "pārraudzītās" nozares reformēšanas plāniem, atļaujot pabrīnīties vienlaikus par vairākām lietām.
Kur tad viņi bija līdz šim? Un kā gan tik īsā laikā var uzcept tik milzīgu plānu - vai nu speciāli gatavojuši šādas katastrofas gadījumam, vai arī, kas ticamāk, ātri uzskricelējuši, neuztraucoties par plāna pārdomātību un īstenojamību?
Bet, kā ierasts, kuru gan interesē tādi sīkumi, - tukšākā muca joprojām skan vistālāk un arī sadzirdēta tiek vislabāk.
Tie, kas amatos salikti ar politisku aizgādnību, kā ierasts, izmanto situāciju, lai atbrīvotos no nedaudzajiem retajiem profesionāļiem savā jomā.
Jo viņiem, kā ierasts, sava loģika - štrunts par bojāgājušo tuviniekiem, ka tik kāds instrukcijas punkts nepaliktu neievērots. Un neviena viņu nozares "politiski atbildīgā" persona šos draņķus neaptur.
Tie, kas ieraduši savu kuņģa un pakaļas komfortu turēt augstāk par visu pasaulē, arī tagad sēru dienu pavada modes skatē, turp aizripinājušies par valsts naudu pirktā limuzīnā un maksājot ar valsts naudu par benzīnu.
Kā ierasts, viņi vairs pat nesarkst, kad viņiem atgādina par viņu kādreizējiem jaunās dzīves un jauno principu solījumiem...
Es būšu bezjēgā patētisks, bet izlietās asinis brēc. Brēc izšķaidītie galvaskausi, salauzītie un samīcītie ķermeņi, izdzēstās dzīvības.
Es tiešām biju domājis, ka tad, kad lieta ir taisna un sašutums vispārējs, visi nekaunīgie riebekļi un savtīgie maitas atkāpjas.
Es tiešām biju domājis, ka šādās reizēs izrādās - cilvēki var būt vienoti un neatlaidīgi taisnā lietā un tādos gadījumos nekas nevar stāties viņiem priekšā.
Viens populists jau, kā tādiem ierasts, taisās būvēt memoriālu. Bet šiem cilvēkiem vajadzētu citu memoriālu - ne jau tādu, kuru aptaisa baloži, apčurā suņi, apzīmē grafiti astotdaļmākslinieki un apšauba nomainījusies vara.
Nē, citādu. Tādu, ka bez vecākiem palikušie bērni kaut kad varēs teikt - mamma vai tētis nomira tajā gadā, kad mūsu zeme saprata, ka tā dzīvot vairs nedrīkst, un viss sāka mainīties uz labu.
Bet cik gan vajag līķu, cik cietušo, cik bez kājām un rokām palikušo, cik lielu vajag kopējo nelaimi, lai šī noziedzīgā, pati sevi uzturošā sistēma sabruktu zem cilvēku masu sašutuma un izmisuma straumes?
Ar katru dienu kļūst skaidrāks, ka ar piecdesmit četriem nav gana. Šausmas.
Red. piez. Šis viedokļraksts vakar portālā DELFI tika publicēts vēl pirms tam, kad sākumā atkāpās viens sasmērējies valsts sekretārs, bet pēc tam viens valsts prezidents piespieda atkāpties visu valdību, kuras vadītājs, asaras valdot, paziņoja, ka nekādas piespiešanas neesot bijis un viņš pats, pats, pats. Spriediet paši, cik viedokļrakstā izteiktās domas ir aktuālas pēc vakardienas notikumiem.
Foto no Kriša Ēlerta Twitter profila
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
