Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

23. jūlijā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns uzrunāja ungāru kopienu Transilvānijā. Amerikāņu konservatīvais komentētājs Rods Drērs ir ticis pie uzrunas atšifrējuma tulkojuma un savā blogā ir divās daļās padalījies ar fragmentiem.

Iztulkots uz latviešu valodu ar automatizēto tulkotāju DeepL. Vietās, kur ir daudzpunktes, Rods Drērs pārtrauc citēt Orbānu un piedāvā savus komentārus, kurus neesmu iekļāvis šeit. Šeit arī, protams, iztrūkst tie fragmenti, ar kuriem Drērs nepadalījās.

Visu runu ungāru valodā var noskatīties: https://www.youtube.com/watch?v=qwDgIYXR2v4

Roda Drēra komentāri pirmajai daļai (pamatā par migrāciju): https://www.theamericanconservative.com/the-vision-of-viktor-orban/

Komentāri otrajai daļai (pamatā par karu):

https://www.theamericanconservative.com/viktor-orbans-ukraine-realism/

Novērojot pasauli, pārsteidz tas, ka dati liecina – tā kļūst arvien labāka, taču mēs jūtam pretējo. Paredzamais dzīves ilgums ir sasniedzis septiņdesmit gadus, un Eiropā tas ir astoņdesmit. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā bērnu mirstība ir samazinājusies par trešdaļu. Nepietiekama uztura līmenis pasaulē 1950. gadā bija 50%, bet tagad tas ir 15%. Pasaules iedzīvotāju, kas dzīvo nabadzībā, īpatsvars 1950. gadā bija 70%, bet 2020. gadā - tikai 15%. Visā pasaulē rakstpratības līmenis ir pieaudzis līdz 90 procentiem. 1950. gadā vidējais darba nedēļas ilgums bija 52 stundas, bet mūsdienās tas ir samazinājies līdz 40 stundām nedēļā, bet brīvā laika ilgums ir palielinājies no 30 līdz 40 stundām. Es varētu šo sarakstu turpināt vēl ilgi.

Un tomēr vispārējā sajūta ir tāda, ka pasaule pastāvīgi pasliktinās. Ziņas, ziņu tonis kļūst arvien drūmāks. Un arvien vairāk nostiprinās tāds kā liktenīgs skats uz nākotni. Jautājums ir šāds: vai ir iespējams, ka miljoniem cilvēku vienkārši nesaprot, kas ar viņiem notiek? Mana atbilde uz šo fenomenu ir, ka šī mūsu neapmierinātības ziema ir Rietumu attieksme pret dzīvi, kas izriet no fakta, ka Rietumu civilizācija zaudē savu spēku, veiktspēju, autoritāti un spēju rīkoties.

Šo argumentu rietumnieki - tas ir, dabiski dzimušie rietumnieki - mēdz izsmiet: viņi saka, ka tas ir garlaicīgi, ka Špenglers rakstīja, ka Rietumi ir panīkuši, bet tie joprojām ir šeit, un ka, kad vien varam, sūtām savus bērnus uz Rietumu, nevis Austrumu universitātēm. "Tātad šeit nav nekādu lielu problēmu."

Taču realitāte ir tāda, ka pirms simt gadiem, kad tika runāts par Rietumu pagrimumu, tika runāts par garīgo un demogrāfisko pagrimumu. Taču šodien mēs redzam Rietumu pasaules varas un materiālo resursu norietu. Man par to ir jāpasaka daži vārdi, lai mēs varētu precīzi saprast situāciju, kurā mēs atrodamies.

Ir svarīgi, lai mēs saprastu, ka arī citas civilizācijas - ķīniešu, indiešu, teiksim, pareizticīgo pasaule un pat islāms - ir piedzīvojušas modernizācijas procesu. Un mēs redzam, ka konkurējošās civilizācijas ir pārņēmušas Rietumu tehnoloģijas un ir apguvušas Rietumu finanšu sistēmu, bet tās nav pārņēmušas Rietumu vērtības - un tām nav nekādu nodomu tās pārņemt. Tomēr Rietumi vēlas izplatīt savas vērtības, ko pārējā pasaule uzskata par pazemojošu.

Mēs to saprotam, jo reizēm arī mēs jūtamies līdzīgi. Es atceros kādu epizodi mūsu ārlietu ministra Pétera Szijjártó (Pētera Sijjārto) dzīvē, kas notika aptuveni 2014. gadā, vēl iepriekšējās ASV administrācijas laikā. Kāds ASV valdības viesis viņam nejauši pastūma priekšā papīra lapu un vienkārši pateica, ka Ungārijas konstitūcija ir jāgroza tajā ietvertajos punktos, pēc kā tiks atjaunota draudzība. Tāpēc mēs saprotam šo pārējās pasaules pretestību Rietumu vērtību propagandai, demokrātijas eksportam. Patiesībā man ir aizdomas, ka pārējā pasaule ir sapratusi, ka tai ir jāmodernizējas tieši tāpēc, ka tas ir vienīgais veids, kā pretoties Rietumu vērtību eksportam, kas tai ir svešas.

Sāpīgākais šajā teritorijas zaudēšanā, šajā varas un materiālās teritorijas zaudēšanā ir tas, ka mēs Rietumos esam zaudējuši kontroli pār enerģijas nesējiem. 1900. gadā [labots no "1990. gadā"] Amerikas Savienotās Valstis un Eiropa kontrolēja 90% no visām naftas, dabasgāzes un ogļu piegādēm. Līdz 1950. gadam šis skaitlis bija samazinājies līdz 75 procentiem, un šodien situācija ir šāda: ASV un Eiropa kopā kontrolē 35 procentus, ASV kontrolē 25 procentus, bet mēs kontrolējam 10 procentus; krievi kontrolē 20 procentus; un Tuvie Austrumi kontrolē 30 procentus.

Tāda pati situācija ir arī ar izejvielām. Pagājušā gadsimta sākumā ASV, Lielbritānijas un Vācijas rokās bija ievērojama daļa no mūsdienu rūpniecībai nepieciešamajām izejvielām. Pēc Otrā pasaules kara tajā iesaistījās Padomju Savienība, un šodien mēs redzam, ka šīs izejvielas pieder Austrālijai, Brazīlijai un Ķīnai - 50% no Āfrikas kopējā izejvielu eksporta tiek eksportēti uz Ķīnu.

Taču, raugoties nākotnē, arī tas, ko mēs redzam, neizskatās pārāk labi. ASV un Padomju Savienība 1980. gadā dominēja lielākās daļas retzemju elementu, kas ir pamatmateriāli modernās tehnoloģijās balstītām rūpniecības nozarēm, piegādē. Šodien ķīnieši saražo piecas reizes vairāk nekā ASV un sešdesmit reizes vairāk nekā krievi. Tas nozīmē, ka Rietumi zaudē cīņā par materiāliem. Ja mēs vēlamies izprast situāciju pasaulē, ja mēs vēlamies izprast Rietumu cilvēka stāvokli pasaulē, mūsu sākumpunktam ir jābūt tam, ka liela daļa pasaules enerģijas nesēju un enerģijas resursu atrodas ārpus Rietumu civilizācijas. Tie ir neapgāžami fakti.

Mūsu - Eiropas - situācija ir divkārši sarežģīta. Tas ir iemesls, kāpēc Amerikas Savienotajām Valstīm ir tāda stratēģija, kāda tām ir. 2013. gads ir gads, kuru neviens nav nekur atzīmējis vai pierakstījis. Bet tas bija gads, kad amerikāņi sāka izmantot jaunas izejvielu un enerģijas ieguves tehnoloģijas - vienkāršības labad sauksim to par enerģijas ieguves metodi fracking. Viņi nekavējoties paziņoja par jaunu ASV drošības politikas doktrīnu. Es citēju no tās, un tā ir šāda. Viņi apgalvoja, ka šī jaunā tehnoloģija ļaus viņiem spēcīgāk īstenot un sasniegt savus starptautiskās drošības mērķus. Citiem vārdiem sakot, Amerika neslēpa, ka tā izmantos enerģiju kā ārpolitikas ieroci. Tas, ka par to tiek apsūdzēti citi, nedrīkst mūs maldināt.

No tā izriet, ka amerikāņi īsteno drosmīgāku sankciju politiku, kā mēs to redzam pašreizējā Krievijas un Ukrainas kara ēnā, un viņi ir sākuši stingri mudināt savus sabiedrotos - citiem vārdiem sakot, mūs - pirkt no viņiem piegādes. Un tas darbojas: amerikāņi spēj uzspiest savu gribu, jo viņi nav atkarīgi no citu energoresursiem; viņi spēj izdarīt naidīgu spiedienu, jo viņi kontrolē sankciju politikas finanšu tīklus - vienkāršības labad sauksim tos par slēdžiem -, un viņi spēj izdarīt arī draudzīgu spiedienu, kas nozīmē, ka viņi var pārliecināt savus sabiedrotos pirkt no viņiem. Šīs politikas vājāku versiju varēja vērot, kad prezidents Tramps pirmo reizi apmeklēja Poliju, kad viņš vienkārši runāja par to, ka viņiem ir jāpērk "brīvības gāze". Šī ASV stratēģija tikai tagad, 2022. gadā, ir papildināta ar sankciju politiku. Šādā situācijā mēs šobrīd atrodamies, un mani nepārsteigtu, ja drīzumā šajā sfērā tiktu iekļauts arī urāns, kodolenerģija.

Atļaujiet man pastāstīt kaut ko par mums, ungāriem. Uz kādiem jautājumiem Ungārijai un ungāru tautai jāatbild šodien, kā un kādā secībā mums uz tiem jāatbild? Šie jautājumi ir kā dobostorta [ungāru biskvīta] slāņi, kas sakrauti viens uz otra: svarīgākie ir apakšā, vieglāki un garšīgāki kārumi - virsū. Šādu secību es tagad ievērošu.

Pirmais un vissvarīgākais izaicinājums, dārgie draugi, joprojām ir iedzīvotāju skaits jeb demogrāfija. Fakts ir tāds, ka joprojām ir daudz vairāk bēru nekā kristību. Vienalga, vai mums tas patīk vai ne, pasaules tautas var iedalīt divās grupās: tās, kas spēj bioloģiski uzturēt savu skaitu, un tās, kas nespēj, un tieši šai grupai piederam mēs. Mūsu situācija ir uzlabojusies, bet nav noticis pavērsiens. Tā ir visa alfa un omega: ja nenotiks pavērsiens, agrāk vai vēlāk mūs izspiedīs no Ungārijas, un mūs izspiedīs no Karpatu baseina.

Otra problēma ir migrācija, ko varētu saukt par iedzīvotāju nomaiņu vai aizplūšanu. Par šo jautājumu ir izcila 1973. gadā franču valodā sarakstīta grāmata, kas nesen tika izdota Ungārijā. Tās nosaukums ir "Svēto nometne" [Le Camp des Saints], un es to iesaku ikvienam, kurš vēlas izprast garīgās norises, kas ir Rietumu nespējas sevi aizstāvēt pamatā.

Migrācija ir sašķēlusi Eiropu uz pusēm - vai es varētu teikt, ka tā ir sašķēlusi Rietumus uz pusēm. Viena puse ir pasaule, kurā eiropiešu un neeiropiešu tautas dzīvo kopā. Šīs valstis vairs nav nācijas - tās nav nekas vairāk kā tautu konglomerāts. Es varētu arī teikt, ka tā vairs nav Rietumu pasaule, bet gan post-Rietumu pasaule. Un ap 2050. gadu matemātikas likumsakarības novedīs pie pēdējās demogrāfiskās maiņas: pilsētās šajā vai citā kontinenta daļā neeiropiešu izcelsmes iedzīvotāju īpatsvars pieaugs līdz vairāk nekā 50% no kopējā iedzīvotāju skaita. Un mēs atrodamies Centrāleiropā - otrā Eiropas daļā jeb Rietumu daļā. Ja tas nebūtu nedaudz mulsinoši, es varētu teikt, ka Rietumi - teiksim, Rietumi savā garīgajā nozīmē - ir pārcēlušies uz Centrāleiropu: Rietumi ir šeit, un tas, kas tur ir palicis, ir tikai post-Rietumi.

Notiek cīņa starp abām Eiropas daļām. Mēs postrietumniekiem piedāvājām piedāvājumu, kas balstījās uz iecietību jeb atstāšanu vienam otru mierā, ļaujot katram pašam izlemt, ar ko viņš vēlas dzīvot līdzās; taču viņi to noraida un turpina cīņu pret Centrāleiropu ar mērķi padarīt mūs līdzīgus viņiem. Es atstāšu malā morālo komentāru, ko viņi tam pievieno, - galu galā šis ir tik jauks rīts. Tagad mazāk tiek runāts par migrāciju, bet, ticiet man, nekas nav mainījies: Brisele, pastiprināta ar Sorosa saistītiem karavīriem, vienkārši vēlas mums uzspiest migrantus.

Viņi ir iesūdzējuši mūs tiesā par Ungārijas robežaizsardzības sistēmu, un viņi ir pasludinājuši spriedumu pret mums. Daudzu iemeslu dēļ par to tagad nevar daudz ko teikt, bet mēs esam atzīti par vainīgiem. Ja nebūtu Ukrainas bēgļu krīzes, viņi būtu sākuši īstenot šo spriedumu pret mums, un to, kā šī situācija attīstīsies, pavadīs liela spriedelēšana. Bet tagad ir sācies karš, un mēs uzņemam ieceļotājus no Ukrainas, un tāpēc šis jautājums ir nolikts malā - viņi to nav noņēmuši no dienaskārtības, bet vienkārši novirzījuši malā.

Ir svarīgi, lai mēs viņus saprastu. Ir svarīgi, lai mēs saprastu, ka šie labie cilvēki tur, Rietumos, post-Rietumos, nevar paciest katru rītu pamosties un konstatēt, ka viņu dienas - un pat visu dzīvi - saindē doma, ka viss ir zaudēts. Tāpēc mēs nevēlamies viņus ar to konfrontēt dienu un nakti. Mēs tikai lūdzam, lai viņi nemēģina uzspiest mums likteni, ko mēs neuzskatām par vienkāršu nācijas likteni, bet gan par tās ienaidnieku. Tas ir viss, ko mēs lūdzam, un ne vairāk.

Šādā etniski daudzveidīgā kontekstā ir ideoloģiska ievirze, par kuru ir vērts runāt un pievērst tai uzmanību. Internacionālistu kreisie izmanto viltību, ideoloģisku viltību: apgalvojumu - viņu apgalvojumu -, ka Eiropa pēc savas būtības ir apdzīvota ar jauktas rases tautām. Tas ir vēsturisks un semantisks triks, jo tajā tiek sajauktas divas dažādas lietas. Ir pasaule, kurā Eiropas tautas ir sajaukušās kopā ar tām, kas ieceļojušas no ārpus Eiropas. Tā ir jaukta rasu pasaule.

Un ir arī mūsu pasaule, kurā cilvēki no Eiropas sajaucas cits ar citu, pārvietojas, strādā un pārceļas. Tā, piemēram, Karpatu baseinā mēs neesam jauktās rases: mēs vienkārši esam tautu sajaukums, kas dzīvo mūsu pašu Eiropas dzimtenē. Un, labvēlīgi sakārtojoties zvaigznēm un pūšot labvēlīgam vējam, šīs tautas saplūst savā starpā, veidojot sava veida Ungārijas-Panonas mērci un radot savu jaunu Eiropas kultūru. Tāpēc mēs vienmēr esam cīnījušies: mēs esam gatavi sajaukties cits ar citu, bet nevēlamies kļūt par jauktas rases tautām. Tāpēc mēs cīnījāmies pie Nándorfehérvár/Belgradu, tāpēc mēs apturējām turkus pie Vīnes, un - ja nemaldos - tāpēc vēl senākos laikos franči apturēja arābus pie Puatjē.

Šodien situācija ir tāda, ka islāma civilizācija, kas nepārtraukti virzās uz Eiropu, ir sapratusi - tieši Belgradas/Nándorfehérváras tradīciju dēļ -, ka ceļš caur Ungāriju nav piemērots, lai sūtītu savus cilvēkus uz Eiropu. Tāpēc Poitjē ir atkārtota; tagad iebrucēju izcelsme nav austrumos, bet gan dienvidos, no kurienes viņi okupē un pārpludina rietumus. Mums tas varbūt vēl nav ļoti svarīgs uzdevums, bet tas būs mūsu bērniem, kuriem būs jāaizsargājas ne tikai no dienvidiem, bet arī no rietumiem. Pienāks laiks, kad mums kaut kādā veidā būs jāpieņem kristieši, kas nāk pie mums no turienes, un jāintegrē viņi mūsu dzīvē.

Tas jau ir noticis agrāk; un tie, kurus mēs nevēlamies ielaist, būs jāaptur pie mūsu rietumu robežām - Šengenas vai bez Šengenas. Taču tas nav šī brīža uzdevums, un tas nav uzdevums mūsu dzīves laikā. Mūsu uzdevums ir vienīgi sagatavot mūsu bērnus, lai viņi spētu to darīt. Kā [Parlamenta priekšsēdētājs] Lāslo Kēvers (László Kövér) ir teicis kādā intervijā, mums ir jānodrošina, lai labie laiki neradītu vājus cilvēkus un lai šie vājie cilvēki neradītu mūsu tautai grūtus laikus.

Mēs lūdzam vēl vienu iecietības piedāvājumu: mēs nevēlamies viņiem norādīt, kā viņiem jādzīvo; mēs tikai lūdzam viņus pieņemt, ka mūsu valstī tēvs ir vīrietis un māte ir sieviete, un atstāt mūsu bērnus mierā. Un mēs lūdzam viņus parūpēties par to, lai to pieņemtu arī Džordža Sorosa armija. Ir svarīgi, lai cilvēki Rietumos saprastu, ka Ungārijā un šajā pasaules daļā tas nav ideoloģisks jautājums, bet vienkārši vissvarīgākais dzīves jautājums. Šajā pasaules nostūrī nekad nebūs vairākuma, kas atbalstītu Rietumu ārprātu - atvainojos visiem -, kas tur tiek izspēlēts. Vienkārši ungāri - vai dažu citu tautu dēli - nespēj to saprast.

Tāpēc es lūdzu jūs neļauties maldināt, neļauties maldināt: ir karš, enerģētikas krīze, ekonomiskā krīze un kara laika inflācija, un tas viss mūsu acu priekšā veido aizsegu, aizsegu starp mums un dzimumu līdztiesības un migrācijas jautājumu. Taču patiesībā tieši šie jautājumi izšķirs nākotni. Tā ir lielā vēsturiskā cīņa, kurā mēs cīnāmies: demogrāfija, migrācija un dzimumu līdztiesība. Un tieši tas ir likts uz spēles cīņā starp kreisajiem un labējiem.

Es neminēšu draudzīgas valsts nosaukumu, bet tikai atsaukšos uz to. Tā ir valsts, kurā ir uzvarējuši kreisie, un viens no tās pirmajiem pasākumiem ir bijis robežžoga demontāža; un otrs pasākums ir bijis visu "dzimumu noteikumu" atzīšana - ne tikai viendzimuma laulību, bet arī šādu pāru tiesību adoptēt bērnus. Neļausimies maldināt ar pašreizējiem konfliktiem: šie ir jautājumi, kas izšķirs mūsu nākotni.

Otrā daļa.

Katru karu var aplūkot no dažādiem aspektiem, taču galvenais aspekts katrā karā ir tas, ka mātes sēro par saviem bērniem un bērni zaudē savus vecākus. Šim apsvērumam jābūt svarīgākam par visiem pārējiem - pat politikas jomā. Ungārijas valdībai tas nozīmē, ka mūsu galvenais pienākums ir nodrošināt, lai ungāru vecāki un ungāru bērni nenonāktu šādā situācijā.

Šeit es varu pieminēt, ka ir valstis, kas mūs kritizē, jo uzskata, ka mēs neesam pietiekami apņēmušies rūpēties par ukraiņiem. Taču šīs valstis ir tālu un lielākoties sniedz atbalstu naudas vai ieroču veidā; tikmēr šodien mēs, ungāri, esam vienīgie, kas, neskaitot ukraiņus, šajā karā iet bojā. Saskaņā ar mūsu datiem līdz šim šajā karā dzīvību ir zaudējuši astoņdesmit seši ungāri. Tas ir pavisam cits skatījums. Mēs, ungāri, esam vienīgie, kas šajā karā ir izlējuši asinis, savukārt tie, kas mūs kritizē, nav izlējuši nevienu asiņu. Tāpēc Ungārijai kā kaimiņvalstij ir tiesības teikt, ka miers ir vienīgais risinājums, kas glābs cilvēku dzīvības, un vienīgais pretlīdzeklis pret kara laika inflāciju un kara laika ekonomisko krīzi.

...

Kā mēs domāsim par šo karu nākotnē? Mēs turpināsim uzskatīt, ka šis nav mūsu karš. Ungārija ir NATO dalībvalsts, un mūsu izejas punkts ir tāds, ka NATO ir daudz spēcīgāka par Krieviju, tāpēc Krievija nekad neuzbruks NATO. Paziņojums, ka Krievija neapstāsies pie Ukrainas, ir vājš - bet saprotams - propagandas runas punkts, ko izmanto Ukraina. Es to saprotu, jo viņu mērķis ir iesaistīt mūs, iesaistīt šajā karā pēc iespējas vairāk valstu savā pusē, taču tam nav nekāda reāla pamata.

Tajā pašā laikā, tā kā mēs esam NATO locekļi un vēlamies palikt ārpus šī kara, mūsu situācija ir kļuvusi delikāta. Tas ir tāpēc, ka NATO un Eiropas Savienība ir nolēmušas, ka, lai gan tās nekļūs par karojošajām pusēm, tās tomēr piegādās ieročus un piemēros bargas ekonomiskās sankcijas; un neatkarīgi no tā, vai tas kādam patīk vai nē, tas nozīmē, ka tās de facto - nevis de iure, bet de facto - ir šī konflikta puses. Tagad mēs esam nonākuši bīstamā situācijā, kad mums ir kaut kādā veidā jāpalīdz ukraiņiem, vienlaikus esot arī de facto konflikta puse, un vienlaikus jānodrošina, lai Maskavas iestādes neuzskatītu, ka mēs - NATO un Eiropas Savienība - esam kļuvuši par formāliem karojošiem dalībniekiem. Tā ir nostāja, kurā Eiropas Savienība un NATO balansē katru dienu, uzņemoties milzīgu risku.

...

Tā kā par karu var daudz lasīt, ja man vēl ir jūsu uzmanība, es vēlētos teikt dažus vārdus par to, kā šis karš izcēlās un kādi bija tā iemesli. Protams, visi zina, ka Krievija uzbruka Ukrainai. Tas ir tas, kas notika. Tagad aplūkosim iemeslus, kāpēc tas notika. Ievērosim arī problēmu, ka, tiklīdz jūs kaut ko saprotat, jūs esat tikai soļa attālumā no tā, lai to pieņemtu. Taču ir ļoti svarīgi morāli nošķirt kaut ko saprast un kaut ko pieņemt. Konkrēti tas nozīmē, ka ir svarīgi saprast, kāpēc krievi darīja to, ko viņi darīja; bet no tā neizriet, ka, ja jūs saprotat, ko viņi darīja, jūs pieņemat to, ko viņi darīja.

Krievi ir izvirzījuši ļoti skaidru drošības prasību un pat to ir pierakstījuši diplomātijā reti sastopamā veidā, nosūtot to amerikāņiem un NATO. Viņi ir uzrakstījuši prasību, ka Ukraina nekad nedrīkst būt NATO dalībvalsts, ka Ukraina to deklarē, ka pati NATO par to apliecina Krievijai un ka mēs apņemamies nekad nevietot Ukrainas teritorijā ieročus, kas varētu skart Krievijas teritoriju. Rietumi šo piedāvājumu ir noraidījuši un ir atteikušies par to risināt sarunas. Viņi ir teikuši, ka NATO ir "atvērto durvju politika": durvis ir atvērtas, ikviens var pieteikties, un mēs izlemsim, vai mēs vēlamies viņu uzņemt vai ne.

Un šī atteikuma sekas ir tādas, ka šodien krievi cenšas ar ieroču spēku panākt drošības prasības, ko viņi iepriekš centās panākt sarunu ceļā. Man jāsaka, ka šis karš nekad nebūtu izcēlies, ja mums būtu nedaudz paveicies un šajā izšķirošajā stundā Amerikas Savienoto Valstu prezidents būtu nosaukts Donalds Tramps (Donald Trump) un ja pirms tam mums būtu izdevies pārliecināt Angelu Merkeli neatstāt amatu: ja Donalds Tramps būtu bijis ASV prezidents un Angela Merkele - Vācijas kanclere. Bet mums nepaveicās, un tāpēc tagad mēs esam šajā karā.

...

Rietumu stratēģija šajā karā balstās uz četriem pīlāriem. Uz papīra tā ir saprātīga stratēģija, un, iespējams, to pat var pamatot ar skaitļiem. Pirmais - Ukraina nevar uzvarēt karā pret Krieviju viena pati, bet tā var to izdarīt ar anglosakšu apmācību un NATO ieročiem. Tāds bija pirmais apgalvojums. Otrais stratēģiskais apgalvojums bija, ka sankcijas vājinās Krieviju un destabilizēs Maskavas vadību. Trešais stratēģiskais apgalvojums bija, ka, lai gan tās skars arī mūs, mēs spēsim tikt galā ar sankciju ekonomiskajām sekām, tādējādi viņi cietīs vairāk, bet mēs mazāk. Un ceturtais stratēģiskais apsvērums bija tāds, ka pasaule mūs atbalstīs, jo mums bija taisnība.

Tomēr šīs lieliskās stratēģijas rezultātā šodien situācija ir tāda, ka mēs sēžam automašīnā ar četrām plīsušām riepām. Ir pilnīgi skaidrs, ka šādā veidā karu nevar uzvarēt. Ukraiņi nekad neuzvarēs karā pret Krieviju ar amerikāņu apmācību un ieročiem. Tas ir vienkārši tāpēc, ka Krievijas armijai ir asimetrisks pārsvars.

Otrs fakts, kas mums ir jāsaprot, ir tas, ka sankcijas nedestabilizē Maskavu.

Trešais fakts ir tas, ka Eiropa ir nonākusi grūtībās - ne tikai ekonomiskajās, bet arī politiskajās, kur valdības krīt kā domino kauliņi. Tikai kopš kara sākuma ir kritušas Lielbritānijas, Itālijas, Bulgārijas un Igaunijas valdības. Un rudens vēl priekšā. Lielākais cenu kāpums notika jūnijā, kad enerģijas cenas divkāršojās. Tā ietekme uz cilvēku dzīvi, kas rada neapmierinātību, tikai sāk izpausties, un mēs jau esam zaudējuši četras valdības.

Un, visbeidzot, pasaule ne tikai nav ar mums, bet tā acīmredzami nav ar mums. Vēsturiski amerikāņi ir spējuši izcelt to, ko viņi uzskata par ļaunuma impēriju, un aicināt pasauli nostāties pareizajā vēstures pusē - frāze, kas mūs mazliet satrauc, jo to vienmēr teica komunisti. Šī amerikāņiem agrāk piemītošā spēja panākt, lai visi nostātos pareizajā pasaules un vēstures pusē un pasaule viņiem paklausītu, tagad ir pazudusi. Lielākā daļa pasaules acīmredzami nav šajā pusē: ne ķīnieši, ne indieši, ne brazīlieši, ne Dienvidāfrika, ne arābu valstis, ne Āfrika.

Liela daļa pasaules vienkārši atsakās piedalīties šajā karā nevis tāpēc, ka viņi uzskata, ka Rietumi ir nepareizajā pusē, bet gan tāpēc, ka viņiem pasaule ir kas vairāk nekā šis karš un viņiem ir savas problēmas, ar kurām viņi cīnās un kuras vēlas atrisināt. Iespējams, ka šis karš būs tas, kas uzskatāmi izbeigs to Rietumu pārākuma formu, kas ir spējusi izmantot dažādus līdzekļus, lai radītu pasaules vienotību pret noteiktiem dalībniekiem konkrētā izvēlētā jautājumā. Šis laikmets tuvojas beigām, un, kā saka politikas bombastiskajā valodā, daudzpolāra pasaules kārtība tagad klauvē pie mūsu durvīm.

...

Un, ja mēs runājam par karu, es varu izmantot atbilstošu stilu, lai uzdotu vienu svarīgu jautājumu: chto delatj? [krievu valodā: "Kas jādara?"] Pastāv problēma, ka, salīdzinot ar citām valstīm, Ungārijas armija nešķiet pārāk liela. Problēma ir arī tā, ka, salīdzinot, piemēram, ar lielo Eiropas valstu un ASV IKP, Ungārijas IKP arī izskatās pieticīgs. Tātad mums var būt skaidrs situācijas redzējums, mums var būt lieliska izpratne par karu, mums var būt skaidrs redzējums, mums var būt stratēģisks priekšlikums; bet jūs zināt, ka, kad runa ir par karu, tam visam ir ļoti maza nozīme, jo karš ir tikai priekšvēstnesis. Izšķirošais būs stiprā vārds.

Ungārijai nevajadzētu lolot ilūzijas, ka ar saviem lieliskajiem padomiem mēs spēsim ietekmēt kara notikumus un Rietumu stratēģiju. Tomēr jebkurā diskusijā es uzskatu par goda un morālā principa lietu, ka mums ir jāmēģina paust savu nostāju un jāmēģina pārliecināt Rietumus izstrādāt jaunu stratēģiju, kas aizstātu tukšos ziņojumus par uzvaru. Ja jūsu automašīnai ir četras plīsušas riepas, jums ir jāmaina riteņi - visi četri. Ir vajadzīga jauna stratēģija, un tās uzmanības centrā - tās mērķī - nevajadzētu būt uzvarai karā, bet gan miera sarunām un labam miera piedāvājumam. Runājot tēlaini, man jāsaka, ka tagad Eiropas Savienības uzdevums ir nevis nostāties līdzās krieviem vai ukraiņiem, bet gan nostāties starp Krieviju un Ukrainu. Tam vajadzētu būt jaunās stratēģijas būtībai.

Kas notiks? Krievi runā vecā valodā. Tāpēc, kad mēs viņus klausāmies, mēs it kā dzirdam pagātnes skaņas: žestu sistēmu, kategorijas, vārdus. Kad es klausos Lavrova kungu, tas ir kā tas, ko mēs dzirdējām pirms trīsdesmit vai četrdesmit gadiem. Taču tas nenozīmē, ka viņu teiktajam nav jēgas: tam ir jēga, un to ir vērts uztvert nopietni.

Piemēram, pirms divām dienām Krievijas amatpersona teica, ka viņi virzīsies uz priekšu Ukrainā, līdz frontes līnija būs tik tālu pavirzījusies uz priekšu, ka no turienes ukraiņu rīcībā esošie ieroči nespēs trāpīt Krievijas teritorijā. Citiem vārdiem sakot, jo vairāk NATO valstis piegādās ukraiņiem modernus ieročus, jo tālāk uz priekšu krievi virzīs frontes līniju. Tas ir tāpēc, ka viņi ir militāra valsts, kas domā tikai par drošību un ir ieinteresēta tikai tajā, lai tai netiktu uzbrukts no Ukrainas teritorijas.

Tāpēc pašlaik mēs gribot vai negribot pagarinām karu. Tas nozīmē, ka Krievijas un Ukrainas miera sarunu nebūs. Tā ir doma, pie kuras mums vajadzētu pierast. Ikviens, kas cer uz šādām sarunām, gaidīs veltīgi. Tā kā Krievija vēlas drošības garantijas, karu var izbeigt tikai ar Krievijas un Amerikas sarunām. Miera nebūs, kamēr nebūs Krievijas un Amerikas sarunu.

Es varētu pret to iebilst, sakot: "Bet paskatieties uz mums, eiropiešiem". Bet diemžēl, mani draugi, man jāsaka, ka mēs, eiropieši, esam palaiduši garām savu iespēju ietekmēt notikumus. Mēs to izšķērdējām pēc 2014. gada, kad pirmajā Minskas nolīgumā, kas tika izveidots Krimas konflikta laikā, neiekļāvām amerikāņus un tā vietā formulējām Minskas nolīgumu ar Francijas un Vācijas garantiju. Tā bija jāīsteno, bet diemžēl mēs, eiropieši, jeb vācieši un franči, kas mūs pārstāvēja, nespējām to īstenot. Tāpēc tagad krievi nevēlas vest sarunas ar mums, bet gan ar tiem, kas var piespiest Ukrainu darīt to, kam tā piekritusi. Tādējādi situācija ir līdzīga tai, kāda tā bija pēc Otrā pasaules kara: Eiropa atkal nonāk situācijā, kad tai nebūs teikšanas tiesību savā vissvarīgākajā drošības jautājumā un to atkal izlems amerikāņi un krievi.

...

Demogrāfija, migrācija, dzimums, karš. Piektais izaicinājumu kopums, ar ko saskaramies, ir saistīts ar enerģētiku un ekonomiku. Tas ir sarežģīts jautājums. Vislabāk būtu atgriezties no sākuma, kā to dara pēc neveiksmīga dejas soļa, un sākt visu no jauna, mēģinot izprast situāciju. Ir jāuzdod visvienkāršākie jautājumi. Šajā gadījumā visvienkāršākais jautājums ir šāds: kas gūst labumu no šī kara? Atbilde ir tāda, ka ieguvēja ir tā puse, kurai ir savi enerģijas avoti.

Krieviem klājas labi. Mēs esam nepareizi aprēķinājuši, domājot, ka, ja nepirksim enerģiju no krieviem, viņiem būs mazāk ienākumu. Tā ir kļūda, jo ieņēmumus nosaka ne tikai pārdotais daudzums, bet arī vienības cena. Un pašreizējā situācija ir tāda, ka krievi pārdod mazāk enerģijas, bet viņiem ir daudz lielāki ieņēmumi. Tātad krieviem klājas labi. Eiropas Savienības imports no Krievijas ir samazinājies par 23 %, bet tajā pašā laika posmā Gazprom ieņēmumi ir dubultojušies.

Ķīniešiem ir labi veicies. Enerģijas ziņā ķīnieši agrāk bija arābu žēlastībā, jo visu enerģiju saņēma no šīs pasaules daļas. Bet tagad, kad mēs nepērkam no krieviem, mēs esam faktiski novirzījuši Krievijas enerģiju uz Ķīnu, un Ķīna tādējādi ir likvidējusi savu enerģētisko atkarību. Un, protams, lielie amerikāņu uzņēmumi gūst labumu. Es esmu izveidojis šādu sarakstu: 2022. gadā Exxon peļņa divkāršojās, Chevron - četrkāršojās, bet ConocoPhillips - palielinājās sešas reizes. Mēs zinām, kam ekonomiski klājas labi. Kam klājas slikti? Eiropas Savienībai klājas slikti, jo tās enerģijas deficīts - starpība starp eksportu un importu jeb to vērtība - ir trīskāršojusies, un tagad tā uzrāda deficītu 189 miljardu eiro apmērā.

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

pietiek_postit

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...