Iesaki rakstu: 
200 000 latu no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem – aptuveni tik lielu summu valdošā partija Vienotība bija iecerējusi iztērēt pirmsreferenduma aģitācijas kampaņai pret otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, liecina Pietiek rīcībā esošā informācija. Šai idejai politisku apsvērumu dēļ sarkano gaismu ieslēdza abi mazākie koalīcijas partneri Zatlera reformu partija (ZRP) un Nacionālā apvienība (NA), un šī bija pirmā reize, kad abas partijas koalīcijas iekšienē bloķējās pret Vienotību. Kā liecina politiķu teiktais, pagaidām nevar runāt par saskaņotu rīcību, kā mazināt Vienotības dominējošās lomu, bet netiek izslēgts, ka turpmāk šāda taktika var tikt izmantota.
Kad tika veidota Valda Dombrovska (Vienotība) trešā valdība, nacionāli konservatīvās NA un liberālās, uz sadarbību ar Saskaņas centru atvērtās ZRP sadarbība vienā valdībā šķita lielākais politiskais izaicinājums topošās koalīcijas darbā. Abu partiju cīņa par integrācijas politikā svarīgo kultūras ministra amatu pēdējā valdības sarunu raundā kļuva par teju lielāko izaicinājumu. Tāpat jau no pirmās sarunu dienas ZRP uzstāja uz veto tiesībām, baidoties, ka NA koalīcijas iekšienē sabloķēsies ar Vienotību un pārbalsos liberālāk noskaņotos „zatleriešus”.
Lai gan vēl nevar runāt par tendenci, vismaz vienā gadījumā ir noticis pretēji. Piemērs ar pirmsreferenduma kampaņas nobremzēšanu rāda, ka ZRP un NA var paust vienotu nostāju, lai gan katra šādu pozīciju ieņēma atšķirīgu apsvērumu dēļ. ZRP iekšienē, diskutējot par pirmsreferenduma kampaņas blakusefektiem, secināts, ka tā var vēl vairāk saasināt spriedzi sabiedrībā un atsvešināt iedzīvotājus, kuriem dzimtā valoda ir krievu.
ZRP spriests: ja tiktu rīkota no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāta kampaņa, kurā piedalītos valsts augstākās amatpersonas, kas pārstāv tā dēvētās latviešu partijas, liela daļa sabiedrības to varētu uztvert kā atgrūšanas žestu. Ideoloģiskais pretnostatījums starp konkrētām partijām un sabiedrības daļu tad pārvērstos pretnostatījumā starp valsts varu un sabiedrības daļu. Tāpat bijušas bažas, ka valsts naudas iepludināšana referenduma pretkampaņā izraisītu referenduma atbalstītāju aktivitātes, neizslēdzot, ka tās varētu pāraugt sociālos nemieros.
Savukārt NA uzsvaru likusi uz savu individuālo referenduma pretkampaņu, izmantojot iespēju vērsties Satversmes tiesā, apstrīdot paša referenduma tiesiskumu jautājumā, kas skar Satversmes kodolu. Šai iniciatīvai nu pēc idejas par valsts apmaksāto kampaņu izgāšanās pievienojas daļa Vienotības. Tas, kas tuvina ZRP un NA iekšienē izdiskutētos argumentus pret valsts apmaksāto referenduma pretkampaņu, ir piesardzība, ka politiskās dividendes uz valsts rēķina no tā iegūtu Vienotība. Valdošajai partijai ir gan premjera, gan Saeimas priekšsēdētāja amats, kas dotu papildu tribīni kampaņas laikā.
Tāpat kategorisku pretreakciju izraisījusi Vienotības vēlme valsts apmaksātās pretkampaņas organizēšanu uzticēt bijušajai kultūras ministrei, 11. Saeimā neievēlētajai, Sarmītei Ēlertei. Tas, pēc atsevišķu koalīcijas politiķu domām, šo kampaņu no valstiskas pārvērstu partijiskā. NA un ZRP bijušas bažas, ka Vienotība referenduma pretkampaņu vadītu tā, ka zaudētājos politiski paliktu abi mazākie koalīcijas partneri. Tāpat bijušas aizdomas, ka steigā organizētās pretkampaņas īstenošana var tikt uzticēta ar Vienotību saistītām reklāmas aģentūrām vai sabiedrisko attiecību darboņiem.
Kāds Vienotības ideologs Pietiek izteicās, ka NA un ZRP bloķēšanās, lai cik neticama valdības tapšanas laikā, bijusi jau iepriekš paredzama – to gluži vienkārši nosakot koalīciju iekšējā loģika, kad „mazākie brāļi saliedējas pret lielāko”. Bet Vienotību vismaz pagaidām šādas tendences nebaidot, jo tā uzskata, ka arī šādā situācijā var veiksmīgi pozicionēties kā stabilitātes garants iepretim abiem radikālākajiem koalīcijas partneriem – nacionāli konservatīvo NA un liberālo ZRP.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
