Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?
Renārs Putniņš, neiroķirurgs19.05.2017.
Komentāri (67)
Iesaki rakstu: 
Drīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Vai ir sasniegta uzvara onkoloģijā, kuru ministre pasludinājusi par "savu prioritāti"? Vai "zaļais koridors" ir uzvara? "Zaļais koridors" ir tikai viens sistēmas elements, kas pacientiem ļauj īsākā laikā tikt pie vajadzīgā onkoloģijas speciālista.
Protams, savlaicīga nokļūšana pie speciālista ir ļoti svarīga, taču, ja tai neseko iespējas pacientiem saņemt savlaicīgas operācijas, efektīvu terapiju, rehabilitāciju, tad "zaļais koridors" ir kā teikums ar daudzpunkti. Ja turpinājuma nav, tad "zaļajam koridoram" nav vajadzīgās nozīmes, un tā ir sevis un sabiedrības mānīšana.
Mani kolēģi onkologi var apstiprināt, ka operāciju gaidīšanas rindas nav sakārtotas, gandrīz nevienas onkoloģiskās slimības pacientiem nav pieejama modernākā terapija un efektīvi medikamenti. Ja ministre šo iesākto teikumu saviem spēkiem nespēj pabeigt, acīmredzot ir vajadzīga palīdzība un enerģiska rīcība arī no citiem.
Vairāki Veselības ministrijas pēdējā laikā sagatavotie dokumenti[1] atklāj gandrīz vai juceklīgas pretrunas attiecībā uz līdzekļu apjomu, kādu onkoloģisko slimību ārstēšanai ministrija tuvākajos gados plāno pieprasīt. Dokumentos norādītās atšķirīgās summas nerada pārliecību, ka līdzekļi vispār tiks pieprasīti modernai terapijai un efektīvai ārstēšanai, līdz ar to ir pamats bažām par iespējām sasniegt valdības izvirzīto mērķi, proti, onkoloģisko pacientu dzīvildzes palielināšanu.
Zīmīgi, ka Onkoloģijas plāns Veselības ministrijas līdz galam nepaveiktā darba dēļ joprojām nav pieņemts. Pacientu biedrība ir savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu, lai pievērstu likumdevēju uzmanību un Saeimas deputātus mudinātu novirzīt papildu līdzekļus, taču nu ir neizpratnē par notiekošo un sāk zaudēt jebkuru ticību tam, ka valsts ieklausās tautas balsī.
Uzsākot lielas, apjomīgas reformas, būtu pareizi uzturēt ciešu un regulāru dialogu ar reformu sekmīgā iznākumā visieinteresētāko grupu – pacientiem. A.Čakša sevi pozicionējusi kā pacientu ministri, bet vai esam dzirdējuši, ka veselības ministre, piemēram, reizi četros mēnešos tiekas ar 10-20 pacientu organizācijām, lai skaidrotu un gūtu atbalstu plānotajām pārmaiņām? Diemžēl neesam neko dzirdējuši.
Jāsaprot, ka bez pacientu pieredzes un ciešas iesaistes reformas veikt būs daudz grūtāk. To lieliski apzinās Eiropas Savienības valstīs, kur pacientu iesaiste ir viens no pārmaiņu sekmīga rezultāta pīlāriem. Ieklausīšanās pacientos pašreizējai veselības ministrei nav raksturīga, un tas liek domāt, ka pacienti nav viņas prioritāte.
Par zināmu vienaldzību liecina arī tas, ka ilgstoši Veselības ministrijā atvilktnē nogulējušais infekcijas slimību ierobežošanas plāns dienasgaismā parādījās, diezgan lielā mērā pateicoties Saeimas deputātu regulāri izdarītam spiedienam uz ministri.
Jāatzīst, ka situācija pašlaik ir ļoti nopietna - Latvijā faktiski ir HIV epidēmija. To nevajadzētu slēpt, jo sabiedrība ir pietiekami nobriedusi, lai zinātu patiesību un līdz ar to spētu izvēlēties arī pareizos instrumentus situācijas atrisināšanai.
Ministre turpina iesākto solīšanas praksi arī tādu diagnožu kā Krona slimība un psoriāze pacientiem, par ko kārtējo reizi varējām pārliecināties par veselības jomu atbildīgās Saeimas komisijas sēdē 10. maijā. Tā vietā, lai likvidētu šo pacientu ilgstošo diskrimināciju, viņiem tiek sniegti arvien jauni solījumi par terapijas pieejamības uzlabošanu. Tas ir vēl viens uzskatāms piemērs ministres diezgan lielajai vienaldzībai pret pacientiem.
Veselības aprūpes reformas nav iespējams īstenot bez apjomīgiem papildu līdzekļiem, tādēļ nav pieņemams, ka veselības ministre cīņā par naudu pašizolējas. Mantojumā no Gunta Belēviča tika saņemts skaidrs rīcības plāns ar termiņiem, kuros bija jāizdara konkrēti darbi un aprēķini, bez kuriem jebkura sekmīga veselības aprūpes reforma nav iedomājama, – jāzina, cik kas maksā, kādi kvalitātes kritēriji tiek ievēroti un kā nodrošināt pasākumu īstenošanu esošā un nākotnes budžeta ietvarā.
Laikā, kad mediķu un pacientu organizācijas, uzņēmēji un politiķi, kā arī sabiedrība kopumā atbalsta lielāku līdzekļu piešķiršanu veselības aprūpei, veselības ministres pašizolēšanās un Finanšu ministrijas rīcības gaidīšana ir nepareizā taktika un arī to var uzskatīt par vienaldzības pazīmi.
Tādēļ nav brīnums, ka maija beigās veselības sektoram papildus pieejamo līdzekļu ailē varam ierakstīt vien treknu nulli. Uz budžeta deficīta pieauguma rēķina veselības aprūpei pieejamā nauda ir īslaicīgs izņēmums un nav Veselības ministrijas nopelns.
Par vairākām nozarei svarīgām tēmām, piemēram, medicīnas māsu un ārstu algu palielināšanu, slimnīcu izvietojumu ministre periodiski ir runājusi, taču tas nerada iespaidu par skaidriem lēmumiem, kas balstīti nevis uz izjūtām, bet konkrētiem aprēķiniem un ieguvumiem nozarei. Jāsecina, ka tiek runāts tikai par iecerēm un pieņēmumiem. Pie labākās gribas mēs tomēr nevaram runāt par kādu īstu veselības ministres darba uzvaru.
Ministri Andu Čakšu var uzslavēt vienīgi par spēju pārliecinoši runāt medijos, kas liecina, ka viņai piemīt PR speciālistiem tik vajadzīgās komunikācijas spējas. Diemžēl par viņas spējām vadīt veselības nozari nevar pateikt neko labu. Rodas iespaids, ka kaut kur ministres fonā ir kādi cilvēki, kuri bauda ministres uzticību un manipulē ar viņu savās ļoti privātās interesēs.
Ja ministre nevēlas cīnīties par naudu pacientiem un mediķiem, par nozares izaugsmi, vai mums ir vajadzīga tāda ministre?
[1] Informatīvais ziņojums "Par veselības reformas pasākumu īstenošanu 2017.gadā"; Konceptuālais ziņojums ''Par veselības aprūpes sistēmas reformu"; "Onkoloģijas plāns 2017.-2020.gadam''
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
