Iesaki rakstu: 
Jaunās valdības veidošanas procesā un arī pieņemtajā deklarācijā ir izskanējusi doma, ka tagad Latvijas attīstībā notiks izrāviens. Gribētos, lai tā arī būtu.
Bija laiks, kad banāni Latvijā bija retums. Tagad, pateicoties plaši izvērstajam lielveikalu tīklam, tie atrodami veikalu plauktos cauru gadu. Tāpat ar naudas noguldījumiem (protams, ja tādi ir!) nav problēmu – sazarotais banku sektors piedāvā plašu izvēli. Arī ārzemju tūristi Latvijā ir gaidīti viesi. Šajā ziņā ekonomiskās sviras darbojas nevainojami. Prieks par to!
Taču no šīm nozarēm iekasēto nodokļu masa (pieskaitot arī citus maksātājus) valsts budžetā aizvadītajos 24 gados nav nodrošinājusi Latvijai turīgas valsts statusu. Uz to norāda arī zemais iedzīvotāju vidusšķiras blīvums.
Tātad valsts budžetam nepieciešami papildu ieņēmumi. Citiem vārdiem sakot, valstī papildus jāveido efektīvs nodokļu maksātāju slānis. Un tā ir iedzīvotāju vidusšķira.
Kā jau tika norādīts manā iepriekšējā rakstā, pirmsākums vidusšķiras attīstībai ir laba izglītība. Taču ar to vien nepietiek.
Esmu gandarīts, ka izteiktajos komentāros, arī neglaimojošajos, cita starpā ir saskatāms apliecinājums manam sekojošajam secinājumam – liekot lietā labu izglītību, jāatjauno valstī produktīva ražošanas bāze, respektīvi, jāattīsta stabila lauksaimnieciskā un rūpnieciskā ražošana. Elementāra analīze liecina, ka tā ir nevis no gaisa pagrābta ideja, bet Latvijas ekonomiskās izaugsmes diktēta nepieciešamība.
Cik tas ir svarīgi, ilustrācijai fakts no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem. 1934. gada 10. augustā, atklājot Liepājas Cukurfabriku (tā bija jau trešā cukurfabrika Latvijā!), vecais Kārlis Ulmanis simboliski izteicās: „Tagad varam bērt tējā 3 karotītes cukura!” Lūk, tā bija rūpe par savu valsti!
Pēc „mūsdienīgas” tautsaimniecības pārkārtošanas neatkarīgās Latvijas pirmsākumos, kad tika likvidēta gandrīz visa ražošanas bāze (tikai pateicoties stratēģiski domājošu uzņēmumu vadītāju tālredzībai, saglabājās energofirma „Jauda”, AS „Dzintars” un daži citi), pagājis pietiekami ilgs laiks. Tomēr daļa augstas klases inženiertehnisko speciālistu vēl ir enerģijas pilni un spējīgi pārkvalificēties 21. gadsimta prasību garā. Un kur tad vēl RTU, LLU un dažās citās mācību iestādēs izglītību ieguvušie jaunie profesionāļi, kas gatavi likt lietā savas zināšanas. Būtu nepiedodama kļūda, ja arī viņi pievienotos tiem 100 tūkstošiem no Latvijas aizbraukušo darba spējīgo valsts iedzīvotāju.
Šaubu nav. Jārīkojas kardināli. Turpmākajai valsts attīstībai jāizvēlas tautsaimnieku stratēģija – jānodrošina labvēlīga vide ražošanu attīstošai uzņēmējdarbībai.
Manuprāt, šo procesu sekmīgam risinājumam vajadzētu izveidot Latvijas Stratēģiskās attīstības prognozēšanas grupu, kura ar laika apsteidzi sekotu finanšu, tirgus, izglītības u.c. valsts attīstības nozaru un struktūru svārstību indeksam pasaulē. Šādas institūcijas vadība būtu jāuztic stratēģiskās kategorijās domājošam, enerģiskam zinātniekam.
Ko varētu ražot?
Pirms meklējam atbildi uz šo jautājumu, pievērsīsim uzmanību faktam, ka viens no noteicošajiem aspektiem ražošanas procesā ir gatavās produkcijas realizācija, proti, iekšējā vai ārējā tirgus nodrošinājums. Lai gan tas ir ļoti būtiski, tomēr attiecībā uz ārējā tirgus meklējumiem jānorāda sekojošais. Visas sevi cienošas valstis savu vēstniecību struktūrās iekļauj tirdzniecības pārstāvniecības – organizācijas, kas regulē starpvalstu tirdzniecības procesus. Kāpēc, lai Latvija būtu izņēmums? Bez tam pastāv arī tāda starptautiska institūcija kā Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO).
Un tagad, ko esošajā situācijā Latvijā būtu iespējams ražot?
Lai tiešā veidā atbalstītu zemkopjus, it īpaši Zemgales cukurbiešu audzētājus, būtu jāatjauno cukura ražošana. Pilnīgi pietiktu ar vienu Jelgavas Cukurfabriku, protams, iekārtojot tai jaunas telpas, jo vēsturiskajās jau saimnieko citi. Ja kvalificēti tiks paskaidrots, domāju, ka Eiropa mūs sapratīs.
Viens no veidiem, kā aizkavēt jaunu ģimeņu aizbraukšanu darba meklējumos ārzemēs, būtu tām uz atvieglotiem nosacījumiem nodrošināta materiālo resursu pieejamība. Tas varētu izpausties arī kā izvērsta saliekamu būvju (dzīvojamo māju un saimniecības ēku), pilnkoka sadzīves mēbeļu u.c. izstrādājumu ražošana un subsidēta tirdzniecība, it īpaši Latgales reģionā.
Būtu saprātīgi piedāvāt Kanādas aviobūves un vilcienu ražošanas kompānijai „Bombardier” Latvijā ražot un salikt atsevišķas detaļas, mezglus un agregātus.
„Liepājas Metalurga” paspārnē kopsadarbībā ar kādu citu valsti, piemēram, Dāniju varētu pievērsties bruņojuma ražošanai Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vajadzībām.
Būtu nodrošināms valsts atbalsts ar pasūtījumiem „Rīgas kuģu būvētavas” un Liepājas kuģu būves rūpnīcu darbībai, tā ieinteresējot arī jauniešus atgriezties pie vēsturiskajām jūrniecības tradīcijām. Lai atceramies 1864. gada 23. novembrī Ainažos dibinātās Latvijas pirmās jūrskolas sakarā izteikto Krišjāņa Valdemāra aforismu: „Brauciet, latvji, jūriņā, krājiet zeltu pūriņā!”
Balstoties uz Latvijas intelektuālo potenciālu, vajadzētu uzsākt daudzfunkcionālu manipulatoru (robotu) ražošanu.
Domājams, ka lieti noderētu arī stacionāra zemkopības un militārās tehnikas remonta bāze.
Teiktais nav akmenī iecirsts – mūsu potenciālajām iespējām saistoši būtu arī citi piedāvājumi.
Izklāstu noslēgsim ar domu – sociāli ekonomiskie procesi valstī ir jāregulē un jāvada.
Veidosim dzīvi labāku!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
