Vēsturisks “ķīlis” Kariņa un Levita starpā: konstatējama Latvijas prezidenta iekšpolitiskā izolācija un konkurence ar premjeru
N. Andersons31.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Gada nogale nesa vairākus negaidītus politiskos “signālus”, no kuriem izriet – valsts prezidents un ministru prezidents, kuri tikuši uzskatīti par ciešiem iekšpolitiskajiem sabiedrotajiem, tādi vairs nav: viņu starpā ieviesusies rūgta sāncensība.
Pirmais politiskais “signāls”, kuru tobrīd vēl varēja uzskatīt par atsevišķu incidentu, bija Egila Levita ilgstošā vilcināšanās oficiāli aicināt Saeimas vēlēšanu uzvarētāju sastādīt nākamo Ministru kabinetu. Sākotnēji E. Levits deva K. Kariņam “pilnvaras” veikt “konsultācijas” par “jaunās valdības izveidi”, taču Satversme nosaka, ka valsts prezidents izvēlas premjera amata kandidātu un oficiāli to aicina sastādīt nākamo valdību. Šajā reizē E. Levits vilcinājās vairāk nekā mēnesi, līdz tomēr šo oficiālo uzaicinājumu izteica, kad bija redzams – K. Kariņam tomēr izdosies novest koalīcijas sarunas līdz noslēgumam.
Atbilde no K. Kariņa puses nebija ilgi jāgaida. Decembra vidū Nacionālajā bibliotēkā norisinājās gada svarīgākais NATO, Baltijas un Ziemeļvalstu samits zem nosaukuma “Joint Expeditionary Force Summit”, kurā K. Kariņš bija namatēva funkciju izpildītājs. Uz to ieradās premjerministri un prezidenti no visām Skandināvijas valstīm, Apvienotās Karalistes un citām NATO valstīm (Zviedrija un Somija piedalījās, pat vēl neesot līdz galam uzņemtas NATO), ieskaitot nesen ievēlēto britu premjeru Riši Sunaku, savukārt Ukrainas prezidents piedalījās attālināti.
Vienlaikus bija uzkrītoši, ka bija tikai viens prezidents, kurš nebija uzaicināts un kuram nebija ļauts tuvoties samitam. Tas bija mūsu pašu valsts prezidents Egils Levits.
Lai glābtu situāciju, E. Levits tajā pašā vakarā bija sasaucis pats savu “mikrosamitu” ar Lietuvas un Igaunijas prezidentiem, nosaucot to par “ikgadējo Baltijas valstu prezidentu sanāksmi”. Uz K. Kariņa un R. Sunaka fona šī aktivitāte, protams, palika nepamanīta.
Argumentu, ka JEF sanāksme bija domāta premjerministriem, nevis prezidentiem, apgāž fakts, ka Lietuvu pārstāvēja tās prezidents Gitans Nausēda, nevis premjerministre Ingrida Šimonīte, tāpat videokonferences režīmā Ukrainu pārstāvēja tās prezidents Volodimirs Zeļenskis, nevis premjers Deniss Šmihaļs.
Šī apmainīšanās ar savstarpējiem “vietas ierādīšanas” mājieniem dod signālu, ka par draugiem vēl kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas astoņdesmitajos gados uzskatītie K. Kariņš un E. Levits šobrīd ir kļuvuši par politiskiem sāncenšiem: viens līdz pēdējam brīdim neizsniedz otram oficiālo uzaicinājumu sastādīt valdību, cerot, ka partijas tomēr vienosies par kādu citu premjeru, bet otrais pēc tam uz to atbild, aizliedzot pirmajam piedalīties gada svarīgākajā ārpolitikas un aizsardzības samitā, kāds vien notiek Rīgā.
Attiecībā uz mērķi un iemesliem, kamdēļ šāds “ķīlis”, var izdarīt pieņēmumu, ka Krišjānis Kariņš, kuram savu otro valdību sastādīt izrādījās daudz grūtāk nekā iepriekšējo, varētu klusībā tēmēt uz Egila Levita amatu, kuram termiņš beidzas pavasarī.
Iepriekš publiski tika izdarīti minējumi, ka K. Kariņš varētu mēģināt kļūt par nākamo Latvijas nominēto Eiropas komisāru, taču tam ir vairāki šķēršļi: pirmkārt, vispirms jānoturas premjera amatā un jāuzvar Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā, kas gaidāmas 2024. gada maijā, un pēc tam vēl jāgaida Eiropas Komisijas sastāva nozīmēšana; otrkārt (kas ir pat nopietnāks šķērslis), šajā amatā komfortabli jūtas K. Kariņa partijas biedrs V. Dombrovskis, kurš nav paziņojis par vēlmi atstāt komisāra posteni pēc pašreizējā termiņa beigām.
Turpretī šie paši apstākļi darbojas K. Kariņa labā, ja viņš plāno kļūt par valsts prezidentu: pirmkārt, vēlēšanas jau pēc nepilna pusgada, pie kam labas izredzes salasīt balsis Saeimā; otrkārt, E. Levitu savulaik nominēja Nacionālā apvienība, kuras politiķu izredžu mazināšana ir pašsaprotama, skatoties no “Jaunās Vienotības” interešu puses.
https://eng.lsm.lv/article/politics/president/baltic-and-finnish-presidents-meeting-in-riga.a486965/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
