Veselības ministrijai neinteresē kandidāts, kas grib un var ieviest godīgas, caurspīdīgas un uz izaugsmi vērstas izmaiņas
Uģis Gruntmanis19.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ik pa laikam ministre Ilze Vinķele piemin, ka neesmu objektīvs savā kritikā, jo man esot aizvainojums par to, ka neuzvarēju konkursā uz Stradiņu slimnīcas padomi un valdi. Gribēju nogaidīt līdz krīzes beigām, bet sapratu, ka man ir jāatbild.
Aizvainots neesmu, bet ļoti skumjš gan, esmu mācījies un strādājis vairākās pirmā pasaules divdesmitnieka medicīnas fakultātēs, esmu bijis profesors un vadītājs N1 medicīnas universitātē pasaulē 17 gadus, man ir piedāvātas vadītāja un/vai profesora vietas Baylor, Harvardas, Ročesteras, Mičigānas, Kalifornijas, Floridas, Arizonas, Jutas universitāšu slimnīcās, Cleveland klīnikā, taču mēs kā ģimene izlēmām, ka ir pienācis laiks iesaistīties Latvijas veselības aprūpes sistēmā, neskatoties uz to, ka mana samaksa būtu 10x mazāka, esmu gatavs strādāt arī par velti, ja tas valstij būtu nepieciešams.
Kā uzsvēru, padomes un valdes konkursos ir nepieņemami, ka valdes vadītājs saņem vairāk par ministru (laikam ministra alga ap 4000 eiro mēnesī). Teicu, ka slimnīcas ir negatavas krīzes apstākļiem, teicu, ka vakcinējušies par maz personāla, tas ir milzu risks. Vakcīnas personālam (kā gripas) 100% jāatmaksā valstij. Jābūt skaidri izstrādātai krīzes vadībai utt.
Veselības ministrijas (VM) izvēlētā komisija, kas galvenokārt sastāvēja no VM ierēdņiem, kuriem maza saprašana, kādai vajadzētu izskatīties universitātes slimnīcai, izvēlējās kandidātu, kuram nodokļu maksātāji maksās 7900 Eiro mēnesī, nevis manis piedāvāto algu, “kas būtu mazāka par ministru”. Man, cilvēkam, kas 17 gadus bijis mācībspēks ASV, intervijā prasa “vai jūs varat parunāt drusku angliski”. Pēc manas prezentācijas komisijai par to nebija neviena jautājuma!
COVID laikā esmu “iesprūdis” ASV, taču konsultēju Latvijas pacientus attālināti un bez maksas. Uzzinājusi, ka esmu ASV, mani sameklēja universitātes slimnīca ASV ar piedāvājumu izskatīt klīnikas vadītāja amatam. Saprotu, ka nevienam VM neinteresē iecelt kandidātu, kas ir internacionāli konkurētspējīgs, kas grib un var ieviest godīgas, caurspīdīgas un uz izaugsmi vērstas izmaiņas, kas veicinātu diasporas kolēģu atgriešanos un labāko Latvijas kolēģu neaizbraukšanu.
Lai kādā amatā es būtu vai nebūtu, savu viedokli izteikšu, ja lietām nepiekritīšu. Viedokļus pamatoju un esmu tos gatavs aizstāvēt, un mainīt, ja mani ar faktiem par to pārliecina. Taču VM vadībai vajag “Yes man”, vadītājus, kam nav, kur sprukt, kuriem ir bail par savu algu un par to, ka to zaudēs. Tāpēc arī esam tur, kur esam.
Man ir zināšanas, man ir pieredze, man nav svarīgs mans algas lielums, un es zinu, kā kopā ar kolektīvu uzlabot ārstniecību, apmācību un zinātni Stradiņu slimnīcā... taču tādi vadītāji VM iestādēs nav vajadzīgi. Un – jā, par to man ir ļoti skumji un žēl.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
