Vēlreiz par "Vienotību" un veselības ministru
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents*24.07.2014.
Komentāri (5)
Iesaki rakstu: 
Latvijā valda pieņēmums, ka Veselības ministrija pienākas partijai, kurai ir gan premjerministra, gan finanšu ministra portfelis. Pēdējie trīs gadi pierādījuši pretējo - šāda kombinācija ir bezjēdzīga, ja ne noziedzīga.
Ingrīda Circene rāvās melnās miesās, lai palīdzētu Finanšu ministrijai iekasēt nodokļus, bet Finanšu ministrija ar lielajām šķērēm apgraizīja veselības budžetu. Rezultātus vieglāk parādīt krītošā grafikā, bet nolasāma ir arī skaitļu līkne: 2010. gadā veselības joma saņēma budžetu, kas bija 3.8% no IKP. 2011. gadā - 3.4%, 2012. gadā - 3.2%, pērn - 3.0%.
Šī gada plāns nosaka, ka veselība saņems 2.9% no IKP, 2015. gada plāns - 2.7%, bet 2016. gadā - 2.5%. Šos skaitļus katrs var itin viegli aprēķināt, lasot likumu „Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2014., 2015. un 2016. gadam."
Šobrīd Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākā problēma ir nesamērīgi lielie līdzmaksājumi, pacientu iemaksas, maksas pakalpojumi un nauda, kas jātērē zāļu iegādei. Realitātē medicīna un veselības aprūpe patērē tikpat, cik Igaunijā un Lietuvā, t.i. 6 - 7%, bet puse no šīs summas ir nevis solidārs maksājums, bet gan maksājums no pacienta kabatas.
Lielo līdzmaksājumu un pacientu iemaksu dēļ mūsu valstī pacientu aprūpe tiek diferencēta pēc klasiskajām nevienlīdzības pazīmēm: veselais saņem labāku palīdzību nekā slimais, jaunais - labāku nekā cilvēks cienījamā vecumā, bagātais - labāku nekā nabagais un rīdzinieks - labāku nekā laucinieks.
Jo demokrātiskāka valsts, jo atšķirības mazākas. Jo nevienlīdzīgā valstī dzīvojam, jo šīs atšķirības lielākas. Vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt veselības aprūpes pakalpojumu tikai tādēļ, ka par to nevar samaksāt. Līdz ar to mums ir ielaistas slimības un novēlota ārstēšana.
Jauns, spēkpilns politiķis nekad nesapratīs pacientu, nekad nesapratīs veselības aprūpes būtisko aksiomu - pacientu ārstē ārsts un medicīnas māsa, nevis izkrāsotas telpas, kompjūtertomogrāfs vai e-veselība.
Politiķis pērk neatliekamās palīdzības mašīnu ar iemontētām ārējām un iekšējām videokamerām, displejiem, īpašajiem riteņu savērsumiem un alkometriem katrā mašīnā, nevis maksā lielāku algu šīs neatliekamās palīdzības brigādes ārstam, ārsta palīgam un šoferim.
Brīdī, kad neko vairs nevar saglābt, - līdz vēlēšanām atlikusi daži mēneši, Vienotība izliekas, ka meklē veselības ministru. Pirmkārt, jau tādu, kurš nav ārsts un nav politiķis. Jo ārsts tiešām varētu sākt cīņu par sakārtotu veselības aprūpi, bet politiķim būtu svarīgi labi reitingi vēlēšanās un viņš strādātu, prasītu naudu un atbalstu likumdošanas iniciatīvām. Toties Vienotība izliekas, ka meklē šo kandidātu medicīnai tuvu stāvošo aprindās.
Otrkārt, ideālais ministrs, vienotībasprāt, nāk no ierēdniecības vai vismaz augstskolas tehniskās vadības, bet, treškārt, viņam jābūt ar prasmēm tirgot medikamentus vai medicīnas instrumentus vai vismaz jāsaprot šī joma. Pēdējais kritērijs rūpīgi ievērots, ieceļot slimnīcu vadītājus un lielākas amatpersonas.
Lielākajai daļai no tiem, kas atbilst Vienotības kritērijiem, ir arī citas pazīmes - labi apmaksāts darbs, uz kuru cierē konkurenti, daži nebūtiski skeleti skapī, kas ir pilnīgi neinteresanti viņu ikdienas darba devējiem un kolēģiem, bet varētu tikt izpūsti kā ziloņi no mušas, kļūstot par ministru. Tāpēc uzrunātie veselības ministra kandidāti no šī amata atsakās.
Te nu Vienotība notrauc rūgtu asaru no vaiga un saka: „Neviens nevēlas kļūt par veselības ministru."
Diezgan glupi veidojas sistēma, ka ministri tiek meklēti, kur pagadās, tikai ne Saeimas frakcijā. Šo sistēmu pilnībā izkopusi Nacionālā apvienība kultūras un tieslietu jomās, tad to pārņēma Vienotība, ministru amatiem pāršķirstot ierēdniecības pūra lādes.
Godīgi jau būtu bijis, ja Vienotība ņemtu kādu ārstu no partijas rindām vai neārstu no Saeimas frakcijas. Nu, varbūt ne Solvitu Āboltiņu, bet tad vismaz Jāni Reiru, Dzintaru Zaķi, Ilzi Viņķeli un kopīgiem spēkiem censtos labot to, ko savārījuši partijas biedri Andris Vilks ar Ingrīdu Circeni.
Apgalvojumi, ka nav neviena cilvēka Latvijā, kas būtu gatavi kļūt par ministru uz šiem dažiem mēnešiem, ir vismaz muļķīgi, ja ne klaji melīgi. Es varētu pateikt četrus kritērijus, kādiem būtu jāatbilst šim ministram, un pēc tam Ārstu biedrība piemeklētu atbilstošus, darbam gatavus kandidātus.
Tātad, pirmkārt, ārsts ar padziļinātām zināšanām sabiedrības veselībā un veselības menedžmentā. Otrkārt, ne vecāks par 40 gadiem, lai pats ir pie labas veselības un var šos četrus mēnešus strādāt kā mūžīgais dzinējs. Treškārt, viņam vajadzīga pieredze nevalstiskā sektora darbā vai pašvaldības darbā. Ceturtkārt, mīl medicīnu un savu valsti.
Šādiem kritērijiem atbilstošus 3 - 4 jaunus ārstus Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrība var piedāvāt Saeimai kaut rīt. Bet neceriet, valdošajai koalīcijai tas nav vajadzīgs, jo labs darbs un iniciatīva nav šīs koalīcijas prioritātes. Koalīcija veidos mistiskas darba grupas, kas neko nedarīs, bet čakli veiks darbības imitāciju.
Viens lūgums Vienotībai. Lūdzu, atdodiet kādam citam koalīcijas partnerim veselības ministra amatu nākošajā Saeimā. Pieredze rāda, ka nekā sliktāka par vienoto Vienotības komplektu - premjers, finanšu ministrs, veselības ministrs - mūsu jomai nevar būt.
*Šī raksta autors nav nevienas politiskas partijas biedrs, nekandidē vēlēšanās un publiski atzīst, ka Eiroparlamenta vēlēšanās ievilka krustiņu Valdim Dombrovskim.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
