Vēlētājiem vajadzīgi deputātu kandidāti, kuriem var ticēt

Sabiedrībā valda izmisums. Izmisumā izskan fantastiskas idejas vai nu boikotēt vēlēšanas, vai kā "galveno ļaunumu" pašreizējā situācijā aizliegt partijas, kuras jau sen ir kļuvušas galvenokārt par politisko avantūristu atbalsta grupām, raibām pēc saviem politiskajiem uzskatiem.

Un tiešām nevar ticēt cilvēkam, kurš apzināti iet pie varas apstākļos, kad pie varas esošie veselus četrus gadus ir gandrīz pilnīgi neatkarīgi no tautas. Vai tas nav kārdinājums ikvienam, kura vienīgais mērķis ir gūt sev labumu uz valsts rēķina, uz sava amata rēķina?

Ja pieņemam, ka kādam sākotnēji nebija šāda mērķa, tad, būdams starp tiem, kuriem šāds mērķis bija, un pat bez jebkādas kontroles no sabiedrības puses viņš nevar pretoties "vispārējai tendencei". Turklāt viņš nevar kaut ko mainīt, pat ja viņš to vēlētos.

Jā, cilvēks paliek cilvēks, un viņš nesastāv tikai no pozitīvām īpašībām. Mēs nevaram cerēt uz retiem izņēmumiem. Bet iedomājieties lielu cilvēku grupu ar kopīgām vitālām interesēm, kuras atspoguļojas attiecīgajā ideoloģijā. Vai šāds līdzīgi domājošu cilvēku kolektīvs, kas organizēti atklāti pārstāv un aizstāv savas intereses, būdami attiecīga sabiedrības slāņa aktīvākie pārstāvi, vai šāds kolektīvs var mainīt savu uzvedību?

Vai tas var mainīt savus pasaules uzskatus, vai tas pēkšņi pats var sākt apzinātu darbību, kas skaidri ir pretrunā ar viņu iepriekš deklarētiem mērķiem? Kāds spēks (ja neņemt vērā tādu parādību kā represijas) var piespiest komandu sevi nodot?

Kurš varēs piekukuļot vai kā citādi piespiest, piemēram, uzņēmējus pēkšņi sākt cīnīties par nodokļu palielināšanu uzņēmējdarbībai un par uzņēmējdarbības papildu ierobežojumu noteikšanu? Vai ir iespējams iedomāties lielо aktīvāko un domājošo darba ņēmēju grupu, kas faktiski izsaka visu valsts darba ņēmēju viedokli, pēkšņi brīvprātīgi un kolektīvi nobalso par ievērojamu algu samazināšanas, bezdarbnieka pabalstu atcelšanu vai par cenu kāpumu? Nekad.

No viena cilvēka var sagaidīt jebko - līdzīgi domājošu cilvēku komanda ar vienādām vitālām interesēm principā nevar sevi nodot. Tādam kolektīvam, kas patiešām pārstāv un veicina savas intereses un atklāti pauž attiecīgos uzskatus, simtprocentīgi var ticēt, ka tas tāds būs vienmēr.

Bet šai cerīgajai bildei ir jāpievieno viens svarīgs organizatoriskais princips: šādu kolektīvu līderiem pēc viņu statūtiem vajadzētu būt nevis par autoritāriem vadītājiem, bet gan par kopējas domas pārstāvjiem un nekam vairāk kā kolektīvo lēmumu pieņemšanas procesu organizatoriem. Līdzīgi domājošu cilvēku kolektīvam vajadzētu būt tiesībām viegli mainīt savus vadītājus un deputātus - tad (līdz ar piederību tam pašām sabiedrības slānim) būs garantija deputātu uzticība solījumiem un savas partijas programmai.

Turklāt partijās ieteicams ieviest tādu iekšēju kārtību, ka ievēlētiem deputātiem ir jāatstāj savi amati partijā, jo deputātu darbības novērtēšanu ir jāorganizē citiem vēlētiem partijas biedriem. Saskaņā ar šo principu organizēto vai reorganizēto partiju kopums, pārstāvot visus galvenos iedzīvotāju slāņus, faktiski būs visas sabiedrības "spogulis". Un ierindas domubiedri nekad neļaus savam deputātam diskreditēt savu partiju, piedaloties korupcijā un savas pozīcijas ļaunprātīgā izmantošanā, ja tiem ir vara pār viņu.

Šeit ir svarīgi, lai partijai būtu resursi, lai nodrošinātu šādu nepārtrauktu darbu. Ideālā gadījumā, ja, teiksim, Saeimā sēž viens no desmit tūkstošiem pilsoņu, tad katram no desmit tūkstošiem vajadzētu justies tā, it kā viņš pats tur atrastos, jo viņš zina, ka tas patiešām ir apzinīgs un kontrolēts viņa viedokļa paudējs.

Attiecīgi ir jāsaprot, ka tikai domubiedri var objektīvi novērtēt deputāta darbu - cilvēki, kuri izvirza pārstāvjus ar citu ideoloģiju, vienmēr būs pret neraksturīgo ikdienas interešu pārstāvi. Parlamentā izpaužas visvairāk sabiedrības atbalstītās prioritātes, tiek saskaņotas pozīcijas, un tiek meklēti iespējamie kompromisi atbilstoši ietekmei, ko partijas ieguva vēlēšanu rezultātā.

Protams, visu iepriekš minēto var realizēt tikai pietiekami attīstīta un toleranta sabiedrība un tiktāl, ciktāl sabiedrība ir gatava pārvaldīt savu valsti un nepakļauties nekādā veidā diktatūrai, ziedojot šai lietai savas pūles un resursus, pievēršot tam pietiekamu uzmanību.

Secinājums no iepriekš minētā ir vienkāršs: JA VĒLĒTĀJIEM VAJADZĪGI DEPUTĀTU KANDIDĀTI, KURIEM VAR TICĒT, TAD VIŅIEM PAŠIEM IR JĀAPVIENOJAS DOMUBIEDRU KOLEKTĪVOS UZ STINGRIEM DEMOKRĀTISKIEM PAMATIEM, BEZ PAŠIECELTIEM AUTORITĀRIEM VADĪTĀJIEM.

Īstiem potenciāliem demokrātiskiem līderiem vispirms vajag iegūt konkurencē uzticību savu domubiedru vidē. Valstī vara nevar piederēt tautai, ja tauta apzināti un prātīgi nepiedalās varas veidošanas procesos, bet tikai gaida "mesiju", mēģinot viņu saskatīt starp viltniekiem, kuri cenšas tikt pie nekontrolējamas varas. Pazūd pati balsošanas jēga vēlēšanu dienā, ja sabiedrība, ja mēs paši nerūpējamēs, lai būtu kāds, par kuru var droši balsot un precīzi zināt, par ko, par kādu valsts politiku jūs balsojāt.

Novērtē šo rakstu: