Valsts svētkos vēlu beidzot sākt domāt par nacionālo drošību

Drošības dienesti nedrīkst pakļauties politiskajai konjuktūrai

Drošības iestādēm Latvijā izteikti trūkst spēcīgu līderu – vadītāju, kuri ir īsti mūsu zemes patrioti, kuri valsts un iedzīvotāju intereses liktu pirmajā vietā un nepaļautos politiskajai konjuktūrai.

Spilgts piemērs, kurā izpaužas mūsu drošības iestāžu trūkumi, ir jautājums par uzturēšanās atļaujām. Jautājums bijis dienaskārtībā arī laikā, kad biju iekšlietu ministrs, un šobrīd kļuvis par vēl karstāku kartupeli. Piešķirot uzturēšanās atļaujas, pirmām kārtām ir jādomā tikai un vienīgi par mūsu valsts un tās pamatiedzīvotāju interesēm, viss pārējais seko pēc tam. Ja uzturēšanās atļaujas saņēmējs investē mūsu valsts ekonomikā, ievēro likumu un ciena mūsu valsti, tad viss kārtībā, bet, tiklīdz sākas kādas nelikumības, – uzreiz ārā kā korķis.

Tā ir ierasta kārtība ASV, un tā būtu jābūt arī Latvijā. ASV nebaidās piešķirt uzturēšanās atļaujas pat krieviem, ķīniešiem un irāņiem - tautām, kas vēsturiski nav bijušas pārāk draudzīgas amerikāņiem, jo viņi rūpīgi monitorē šīs personas. Un valsts lielumam šeit nav nozīmes, jo izcils piemērs ir arī Izraēla, kas pēc teritorijas nav liela.

Mēs nedrīkstam pārdod uzturēšanās atļaujas par lēcu virumu

Šobrīd, lai iegūtu uzturēšanās atļauju Latvijā, ir jāiegādājas nekustamais īpašums Latvijas lielākajās pilsētās: Rīgā, Jūrmalā, Jelgavā, Jēkabpilī, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Ventspilī, Valmierā, un darījuma summai ir jābūt ne mazākai kā 250 000 EUR un īpašuma kadastrālā vērtība nedrīkst būt mazāka par 80 000 EUR. Mēs nedrīkstam pārdot uzturēšanās atļaujas par lēcu virumu, cenai jābūt atbilstošai, taču nedrīkst ieslīgt arī otrā galējībā un apjozt Latviju ar dzelzs priekškaru.

Neļausim izmantot Latviju

Ja reiz uzturēšanās atļauja ir piešķirta, ir jāveic ļoti rūpīgs to saņēmēju monitorings, fiksējot, ar ko viņi nodarbojas Latvijā. Pretējā gadījumā Latvija kļūs par platformu noziegumiem, un atkal būs darbs specdienestiem – tikai šoreiz jau apjomīgāks un grūtāks. Ja arī noziegumi tiek izdarīti ārpus Latvijas, taču tie tiek vadīti un organizēti no mūsu valsts, izmantojot to kā štābu, tiek iedragāts valsts tēls.

Arī juridiski risināt šādas situācijas ir sarežģīti, jo cietušo mītnes valsts nevar palīdzēt, ja noziedznieks atrodas Latvijā, bet Latvijas iestādes nevar uzsākt procesu, jo noziedznieks savas darbības veic ārpus Latvijas. Ar savu neizdarību atļauju piešķiršanas izvērtēšanas laikā paši sev var sagādāt papildu darbu, turklāt tiesībsargājošo institūciju spēja reaģēt uz šādām situācijām ir visnotaļ ierobežota - ir konkrēti gadījumi, kad cietušajiem liela mēroga krāpšanā pašiem nākas noskaidrot noziedznieku atrašanas vietu un, izmantojot detektīvu pakalpojumus, vākt pierādījumus, taču iesnieguma virzībai policijā ir maza perspektīva, ja noziegums nav noticis Latvijas teritorijā, kā arī nav vērsts pret mūsu valsts iedzīvotājiem. Šādos gadījumos mūsu valsti turpina izmantot nelegālām darbībām, graujot valsts prestižu, lai gan šīs darbības pilnībā atbilst definīcijai “noziegums pret tautsaimniecību”, kas ir sodāma darbība.

Savulaik, tiekoties ar toreizējo Federālās izmeklēšanas biroja (FIB) vadītāju Robertu Milleru un ASV Valsts departamenta pārstāvjiem un jautājot par viņu politiku vīzu piešķiršanas jautājumos, saņēmu gana godīgu atbildi, ka arī pie viņiem ir gadījumi, kad ar korupcijas palīdzību kāds iegūst uzturēšanās atļauju, bet tiklīdz tas nāk gaismā, uzreiz seko smagas sankcijas – gan kukuļa devējam, gan ņēmējam.

Dziedātājus nelaižam, bet noziedzniekiem durvis vaļā

Diemžēl politiskajā līmenī jautājumā par uzturēšanās atļaujām šobrīd valda histērija – mētāšanās no vienas galējības otrā. Liela daļa latviešu priekā uzlīksmo, kad Rinkēvičs neielaiž Latvijā pāris dziedātājus, lai gan tajā pašā laikā uzturēšanās atļaujas saņem virkne kriminālu elementu, kuri netraucēti dzīvo un darbojas mūsu valstī. Ja mēs pārdodam uzturēšanās atļaujas tādiem elementiem, kuri ir sodīti vai turēti aizdomās par kriminālām darbībām citās valstīs, mēs iedragājam savas valsts tēlu, un, protams, arī nacionālo drošību.

Ar jautājumu par mākslinieku ielaišanu vai neielaišanu valstī saskāros arī laikā, kad biju ministrs un tika lemts jautājums par krievu dziedātāja Josifa Kobzona ierašanos Latvijā. Toreiz, konsultējoties ar drošības dienestiem, kuri teica, ka nekādu ļaunumu viņš nenodarīs, piekritu viņa vizītei Latvijā, piešķirot vīzu uz koncerta laiku, un nekas traģisks nenotika. Pasaules gals nepienāktu arī no dažu dāmu uzstāšanās, kam tomēr nepiekrita Edgars Rinkēvičs. Labāk tā vietā būtu ķēries pie Latvijā esošajiem kriminālajiem elementiem, kas sadarbojas ar Krievijas specdienestiem.

Lai Latvijā neatgrieztos banditokrātija

Bet atgriezīsimies pie tiem, kuri tomēr saņem atļaujas, pat neraugoties uz savu nelikumīgo darbību. Jautāsiet, kā šādi elementi iegūst iespēju uzturēties Latvijā? Atļaušos minēt, ka atslēgas vārds ir korupcija. Arī ASV ir tādi gadījumi, to atzīst pat viņu drošības iestādes. Un arī Latvijā tas nav nekas neparasts. Neviens pat nepārbauda šo personu naudas izcelsmi. Vai līdzekļi, par kuriem viņi iegādājas īpašumus, ir iegūti legālā ceļā? Kādas ir sekas? Latvijā paaugstinās korupcijas līmenis – gan politiskās, gan ekonomiskās.

Cieš valsts tēls ārvalstu investoru acīs, un rezultāts ir acīmredzams. Ārvalstu investori arī šogad turpina pērn aizsākto savu ieguldījumu samazināšanu Latvijas uzņēmumos. Arī manā paziņu lokā ir virkne turīgu uzņēmēju, kuri ir pārdomājuši par savu līdzekļu investēšanu Latvijā, jo nevēlas saistīties ar valsti, kurā pamazām var atgriezties tāda situācija, kāda šeit valdīja 90. gados. Atgādināšu, ka tolaik šeit valdīja banditokrātija. Vai tiešām pieļausim, ka tā atgriežas laikā, kad Latvija ir ES un NATO dalībvalsts?!

Nedrīkstam aizmirst par protekcionismu!

Kā jau minēju, nevajag izbraukt arī otrā galējībā, apjožot betona mūri ap Latviju, kā to vēlētos daži politiskie spēki. Mums jābūt draudzīgiem un atvērtiem sadarbībai ar citām valstīm, bet nedrīkstam ļaut sevi izmantot. Mums jābūt informētiem par patieso stāvokli Latvijā! Un nedrīkstam aizmirst par protekcionismu! Tikai nevajag jaukt protekcionismu un izolacionismu! Pirmajā vietā ir jāliek Latvijas un tās iedzīvotāju intereses, tas jādara gan politiķiem, gan arī drošības un tiesībsargājošo iestāžu vadītājiem! To arī novēlu mums visiem valsts svētkos!

Novērtē šo rakstu: