Valsts policija netieši apliecina: aprēķini par „jaunās vizuālās identitātes” ieviešanas izmaksām un termiņiem nemaz nav veikti
PIETIEK18.07.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Izrādās, aprēķini par Valsts policijas „jaunās vizuālās identitātes” ieviešanas kopējām izmaksām un termiņiem nemaz nav veikti, - to netieši apliecina šīs iestādes vadība, oficiālā vēstulē paziņojot, ka šādai informācijai nepieciešama „papildu apstrāde”, lai to būtu iespējams sniegt.
Pēc tam, kad jūnija sākumā Valsts policijas vadība izrādīja pārkrāsotu policijas automašīnu, paziņojot, ka šī esot Valsts policijas „jaunā vizuālā identitāte”, tai tika nosūtīta virkne jautājumu saistībā ar šīs „jaunās identitātes” ieviešanas izmaksām, pamatojumu un veiktajiem iepirkumiem.
Uzdotie jautājumi bija šādi:
1) kas, kad, ar kādu pamatojumu pieņēma lēmumu par šādas jaunas identitātes nepieciešamību? Atbildei pievienojiet attiecīgo lietvedības dokumentu kopijas;
2) vai ir veikti aprēķini par identitātes ieviešanas izmaksām un termiņiem? Ja nē, kāpēc ne? Ja jā, nosūtiet man attiecīgo aprēķinu dokumentu kopijas;
3) kad ir ticis izsludināts iepirkums par identitātes izstrādi? Atbildei pievienojiet saites uz izsludināto iepirkumu un iepirkuma dokumentācijas (izvērtēšanas protokoli, pieņemtais lēmums, noslēgtais līgums) kopijas;
4) kas bija personas (vārds, uzvārds, amats), kas pieņēma lēmumu par konkrētā identitātes varianta izvēli?
Taču uz šo informācijas pieprasījumu pēc vairāk nekā divām nedēļām tikai saņemtas nevis pieprasītās ziņas, bet gan Valsts policijas vēstule ar norādi, ka pieprasītajai informācijai nepieciešama „papildu apstrāde” un attiecīgi likumā noteiktais mēnesi ilgais atbildes sniegšanas termiņš.
Šī ir viena no valsts iestāžu pēdējā laika iemīļotākajām metodēm – lai iespējami ilgāk atliktu nevēlamas informācijas sniegšanu vai arī neatzītu, ka šāda informācija nemaz nepastāv, pat par acīmredzami jau pastāvošām ziņām (šajā gadījumā, piemēram, iepirkumu dokumentāciju) paziņot, ka tām nepieciešama „papildu apstrāde”.
Taču šajā gadījumā viss, ko ir panākusi Inta Ķuža vadītā Valsts policija, ir – tai ir uzdota virkne papildu jautājumu:
1) kāda tieši „papildu apstrāde” bija nepieciešama pieprasītajai informācijai?
2) kura iestādes amatpersona veica un apstiprināja novērtējumu, ka pieprasītajai informācijai nepieciešama šāda „papildu apstrāde”?
3) kādu tieši iemeslu dēļ šī „papildu apstrāde” nebija paveicama divu nedēļu termiņā?
Pēc pieprasītās informācijas saņemšanas tā, protams, tiks publicēta, sniedzot skaidrību par „jaunās vizuālās identitātes” izmaksām un to pamatotību.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
