Iesaki rakstu: 
Vienmēr esmu uzskatījis, ka tie kaitējumi, kas nodarīti nācijas garīgajai bagātībai, pašcieņai un pašapziņai, ir daudz nozīmīgāki par tiem, kas nodarīti tās materiālajai labklājībai.
Pašapzinīga un garīgi spēcīga tauta spēj pat pēc katastrofām un kariem atjaunot savu dzīves līmeni īsā laikā. Savukārt tāda tauta, kuras pašapziņa ir neizteikta un kautrīgi pieklusināta, pamazām zaudē arī visus tās rīcībā esošos materiālās pasaules resursus.
Tādēļ šodien es nespēju klusēt, kad redzu mūsu valsts valdošo aprindu attieksmi, netaisnīgi izšķiežot 40 miljonus kopējo līdzekļu, lai izpatiktu kādam ārējam spiedienam un īstenotu savas savtīgās intereses.
Teikt, ka tas ir absolūti nepieņemami, patiesībā būtu nepateikt neko!
Kā jau minēju ievadā, no budžeta nelietderīgi iztērētā naudas summa ir mazāks kaitējums par to, ko šis solis atstāj kopīgajai apziņai. Protams, summa nav maza, īpaši laikā, kad daudzi palikuši bez darba piespiedu kārtā, kad nevar samaksāt par siltumu, zālēm, pārtiku, taču īstais kaitējums ir cits.
Ar šo soli tiek uzspiests kolektīvās vainas zīmogs, turklāt nodarījumā, kam ar Latvijas valsti nav nekāda sakara.
Šādi tiekam padarīti par vainīgiem totalitāro režīmu noziegumos. Latvijas valstij, kas pati ir cietusi no nacisma un komunisma noziegumiem, nav un nevar būt nekādas atbildības par zaudējumiem, ko nodarījušas svešās lielvaras! Latvija joprojām nav saņēmusi nekādas kompensācijas par karā un okupācijas periodā nodarīto kaitējumu un visticamāk arī nekad nesaņems.
Visabsurdākais ir tas, ka vainīgiem justies un netieši izmaksāt atlīdzību par kaitējumu šaubīgu aktīvistu grupai, kam ir visai nosacīta saikne ar Latviju gan šodien, gan vēsturiski, šobrīd spiesti arī mūsu tautas represētie, kas izgājuši Gulaga šausmas, zaudējuši ģimenes, mājas, īpašumus.
Vēl netaisnīgāku šo lēmumu padara fakts, ka aicinājumi izmaksāt zināmu pabalstu visiem Latvijas iedzīvotājiem – latviešiem, čigāniem, poļiem, krieviem, kas cietuši represijās, nesastapa ne mazāko atbalstu un netika uzklausīti.
Man ir kauns par šādu valsts vadības rīcību! Tā ir nožēlojama! Īpaši, ja skatāmies kontekstā ar citu, latviešiem un Latvijas valstij nozīmīgu vēsturiskā taisnīguma precedentu – mūsu izcilā lidotāja H.Cukura lietu. Nevienam no varas elites nav pieticis ne drosmes, ne pašapziņas, lai šo bez pamata, bez vainas noslepkavoto cilvēku reabilitētu un viņa portretu noliktu blakus citiem mūsu tautas spējīgākajiem dēliem!
Kā labā, un kā vārdā darbojas pašreiz Latvijas valsts virzienu nosakošie – partijas, politiķi, amatpersonas –, lai paliek uz viņu sirdsapziņas un tautas vērtēšanā! Paliksim uzticīgi saviem ideāliem un vērtībām!
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
