Vairas Vīķes-Freibergas trekno gadu sākums un turpinājums

Mans sarunas biedrs ir plecīgs un acīmredzami enerģisks trīsdesmitgadnieks - izsakoties Einara Repšes vārdiem, „vīrs kā ozols”. Un... gluži tāpat kā E. Repšes it kā uzrunātajam kandidātam uz atbildīgu valsts amatu, arī manam sarunas biedram acīs ik pa brīdim pazib atklātas bailes. Lai gan ir vasara un esmu tērpies vienā kreklā un džinsos, sarunas sākumā viņa skats bažīgi pārslīd manam apģērbam, tad vēl un vēl reizi. Beigu beigās „vīrs kā ozols” neiztur un mulsi noprasa – vai tikai man kabatā neesot kāds diktofons? Godīgi atbildu – nav vis, un tas arī nu nemaz nav melots, jo dīvaino sarunu ieraksta bez kādas slēpšanās uz Melnā kaķa āra kafejnīcas galdiņa noliktais mobilais telefons. Taču „vīrs kā ozols” to, protams, nenojauš – un, šķiet, kaut nedaudz atslābst.

Tieši viņš mani ir izsaucis uz šo tikšanos, un tas noticis neilgi pēc tam, kad jaunā Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejai esmu nosūtījis pāris iesniegumus ar apjomīgu interesējošo jautājumu klāstu: kancelejai pieprasīti gan visi Valsts prezidenta kancelejā pieejamie dokumenti par Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas tikšanos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, gan visi Valsts prezidenta kancelejā pieejamie dokumenti par apstākļiem, kādos tika pieņemts lēmums par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu Imantam Freibergam, gan dati par V. Vīķes-Freibergas ārvalstu vizīšu izmaksām 1999.-2007. gadā, gan informācija par to, vai no Valsts prezidenta kancelejas līdzekļiem 1999.-2007. gadā veiktas kādas izmaksas stilistu, frizieru, apģērbu veidotāju u.tml. pakalpojumiem, gan dati par visiem kancelejas veiktajiem iepirkumiem šajā pašā laika periodā.

No neoficiāliem avotiem man jau tikšanās brīdī ir zināms, ka jaunā prezidenta kancelejā šie jautājumi radījuši neviennozīmīgu reakciju. No vienas puses, jaunā administrācija arī gadu pēc prezidentu maiņas un lietu pārņemšanas jūtas, maigi izsakoties, sarūgtināta par V. Vīķes-Freibergas un viņas svītas rīcību, - pat grāmatvedības dokumenti jaunajai kancelejas vadībai ar Eduardu Stipro priekšgalā nodoti, viņa paša vārdiem izsakoties, sabērti parastajos melnajos atkritumu maisos. Turklāt, ja G. Ulmanis savai pēctecei atstāja visnotaļ pieklājīgu kancelejas budžeta daļu, tad V. Vīķe-Freiberga un tuvākie līdzgaitnieki acīmredzami bija rīkojušies pēc vecā labā principa – pēc mums kaut ūdens plūdi.

Un tas nav tukšs apgalvojums. Kā jau neilgi pēc lietu pārņemšanas Latvijas Avīzei atklātības brīdī atzinis tas pats E. Stiprais, „acīm redzami iestādes budžets tika tērēts ar tādu aprēķinu, lai pēc kancelejas vadītāja nomaiņas kancelejas darbiniekiem līdz gada beigām varētu izmaksāt tikai un vienīgi pamata algu. Tas nozīmē, ka ienākumu līmenis kancelejas darbiniekiem uzreiz kritās. Bet tie, kas no darba kancelejā aizgāja, saņēma kompensācijas piecu mēnešu vidējā atalgojuma apjomā. Zīmīgi, ka šīs kompensācijas tika aprēķinātas nevis no vidējās mēneša algas, bet no vidējā atalgojuma, ieskaitot prēmijas un piemaksas. Iznāk, ka darbinieki, kas no kancelejas aizgāja, par to tika prēmēti, bet tie, kas palika, - materiāli sodīti. Jā, atstāto algu budžetu var saukt par juridiski korektu, bet patiesībā tā bija pļauka sejā tiem kolēģiem, kas turpināja strādāt”.

Tā ka – no tās pašas vienas puses, V. Zatlera līdzgaitniekiem tā vien rokas niez piepalīdzēt kādam, kuru nopietni ieinteresējušas V. Vīķes-Freibergas pašas un viņas tuvāko līdzgaitnieku (tātad – kancelejas vadītāja Mārtiņa Bondara un viņa vietnieka Jura Ruško, tā paša, kura izpratnē valsts augstākās amatpersonas kanceleja ir tas pats, kas privātuzņēmums) izdarības ar nodokļu maksātāju naudu. Bet no otras puses – bail, bail un vēlreiz bail. Negribas ķēpāties, negribas iepīties varbūtējos konfliktos, - un rezultātā tiek pieņemts V. Zatleram raksturīgs „lēmums”: aizsūtīt kādu uz pārrunām, kaut ko pasolīt, kaut kur nedaudz sameloties, kaut kur pamēģināt novilcināt laiku, - un tad paskatīties, kas no tā sanāks.

Tā nu, pēc visa spriežot, par šādu īpatnu vidutāju atsūtītais „vīrs kā ozols” it kā sēž stīvi, bet vienlaikus lokās kā zutis uz āķa. Jā, kaut ko viņi „tur, pilī” noteikti varēšot pasākt. Jā, prasītā informācija lielākoties neesot nekas slepens. (Bet vai man tiešām kabatā neesot diktofons? Un vēl bažīgs skatiens visapkārt.) Jā, arī oficiālas atbildes viņi sagādāšot. Bet man esot jāsaprot – viņi tā vienkārši nevarot „iet pret Vairu”. Vienkārši nevarot – un viss. „Viņa” joprojām regulāri interesējoties. „Viņa” pieprasot pārsūtīt dokumentus – gan ienākušus pieprasījumus, gan uz tiem sniegtas atbildes. Tāpēc – jā, viņi man atbildēšot uz uzdotiem jautājumiem, taču tikai tad, ja tie būšot pilnīgi precīzi un skaidri. Nekādu iniciatīvu no savas puses viņi nevarot izrādīt, - jo tad „viņa” sarīkošot kaut ko tāāāāādu...

Te nu es kaut ko lāga nesaprotu – ne tik daudz to, kā izbijusi Valsts prezidente, lai ar cik lielu autoritāti apveltīta, var „kaut ko tāāāāādu” sarīkot pašreizējam Valsts prezidentam, cik to – ko nozīmē ieteikums par pilnīgi precīziem jautājumiem. Un man nekavējoties tiek paskaidrots – acīmredzami „vīram kā ozolam” ir izsniegtas atsevišķas tēmas, par kurām viņš drīkst izteikties plašāk. Viņš pat izvelk no kabatas papīrīti un nolasa – tā, vai varētu būt, ka es esmu pieprasījis „informāciju par to, vai no Valsts prezidenta kancelejas līdzekļiem 1999.-2007. gadā veiktas kādas izmaksas stilistu, frizieru, apģērbu veidotāju u.tml. pakalpojumiem; par katru no šādām izmaksām lūdzu minēt tās apmēru, pamatojumu, veiktos darbus un izmaksu sankcionējušo personu (klātpievienojot attiecīgo dokumentu kopijas)”.

Jā, esmu gan, - pilnīgi droši. Tad nu, lūk, atbilde, ko es saņemšot uz šādu jautājumu, būšot – nekādas šādas izmaksas V. Vīķes-Freibergas laikā nav veiktas. Pilnīgi un absolūti nekādas. Un, redzot manu neticīgo sejas izteiksmi (jo kurš gan nav dzeltenajā lasījis par prezidentes frizūrām un tērpiem), „vīrs kā ozols” kā taisnojoties piebilst: tā patiešām esot pilnīga taisnība – līgumu par stilista vai friziera pakalpojumiem Valsts prezidenta kancelejā tiešām neesot.

Bet, lūk, pavisam cita lieta, ja es ņemšot un pieprasīšot man nodot Valsts prezidenta kancelejas līgumu ar kādu man tobrīd pilnīgi un absolūti neko neizsakošu SIA ULU un attiecīgos izmaksu dokumentus. Tad atbilde būšot pavisam cita, - un arī „viņa” pret šādu atbildi neko nevarēšot iebilst, jo, ja reiz cilvēki ko tādu prasa, tātad jau skaidri zina atbildi. Un vēl vairāk – gluži nejauši viņam atbilde ar visām vēl nepieprasītajām dokumentu kopijām jau esot paķērusies līdzi, rau, šajā mapītē. Ja nu mani interesējot, tad – varot ņemt ciet. Tikai iesniegumu gan lai noteikti uzrakstot – vēlams, ar kādu nedaudz agrāku datumu.

Vēlāk gan izrādās, ka staltais vīrs man ir nedaudz samelojies – un laikam arī Valsts prezidente, vēlāk publiski apgalvojot, ka visus savus neskaitāmos reprezentācijas tērpus iegādājusies valsts labad un tikai un vienīgi uz pašas rēķina: Valsts prezidenta kancelejas maksājumu analīze atklāj – ja 1999. gadā kanceleja apmaksājusi tikai vienu Parex bankas līdzīpašnieka Viktora Krasovicka sievas Ņinas Kondratjevas un meitas Aleksandras Krasovickas augstās modes uzņēmuma Ateliers rēķinu, tad 2000. gadā šādi rēķini bijuši jau vismaz astoņi (tiesa, par salīdzinoši nelielām summām).

Toties kancelejas jaunā atbilde tiešām izrādās visnotaļ interesanta – un sniedz vēl papildu skaidrību par to, kāpēc gan V. Vīķei-Freibergai un viņas svītai ap 2001. gadu ievajadzējās tik rūpīgi slēpt visu informāciju par saviem izdevumiem un pasludināt Latvijas valsts galvas kanceleju par saimnieciskam uzņēmumam līdzīgu struktūru ar veselu kaudzi komercnoslēpumu. Jo, rau, 2001. gada 28. decembrī parakstītais vienlapiņas līgums ar reģistrācijas numuru 1. patiešām ir, maigi izsakoties, ārkārtīgi dīvains – taču vienlaikus, spriežot pēc Valsts prezidenta kancelejas zīmoga lapiņas apakšā, laikam jau neglābjami īsts.

Ko tad paredz Valsts prezidenta kancelejas noslēgtais „līgums Nr. 1”? Dokuments nav garš – varam to citēt pilnībā: „Sabiedrība ar ierobežotu atbildību Ulu, reģistrācijas Nr.000356456, tās direktores Baibas Gorlovas personā, kura darbojas uz Sabiedrības Statūtu pamata, turpmāk tekstā „Izpildītājs”, no vienas puses un Latvijas Valsts prezidenta kanceleja, tās vadītāja vietnieka Jura Ruško personā, kas darbojas uz Nolikuma pamata, turpmāk tekstā „Pasūtītājs”, no otras puses, šajā līgumā, dēvēti – „Puses”, noslēdz šo līgumu par sekojošo:

1.  Puses vienojas, ka Izpildītājs sniegs pakalpojumus saskaņā ar Pasūtītāja norādījumiem pēc Izpildītāja noteikta izcenojuma, kas ir šī līguma neatņemama sastāvdaļa.

2.  Izpildītājs apņemas:

- sniegt pakalpojumus augstā kvalitātē, ierasties pie Pasūtītāja norādītajā laikā,

- savlaicīgi nodot rēķinu kopā ar aprēķinu par sniegtajiem pakalpojumiem.

3.  Pasūtītājs apņemas:

- par pakalpojumu sniegšanas laiku savstarpēji vienoties ar Izpildītāju,

- apmaksāt piestādītos rēķinus saskaņā ar šī līguma punktu 4.

4.  Pasūtītājs apmaksā piestādītos rēķinus piecu bankas dienu laika no to saņemšanas brīža.

5.  Visus strīdus un domstarpības, kas varētu rasties šī līguma izpildes gaitā, Puses centīsies risināt savstarpēju pārrunu ceļā. Gadījumos, kad savstarpējā vienošanās netiks panākta, visi strīdi un domstarpības izšķiramas šķīrējtiesā vai citā LR likumdošanas noteiktajā kārtībā latviešu valodā pēc prasītāja izvēles.

6.  Citi šī līguma noteikumi:

6.1. Līgums stājas spēkā pēc tā abpusējas parakstīšanas un ir spēkā uz vienu gadu. Ja šajā laikā Puses nemaina līguma saturu vai to nepārtrauc, tas pagarinās uz nenoteiktu laiku līdz puses vienojas par tā pārtraukšanu.

6.2. Līgumu var grozīt vai papildināt, Pusēm vienojoties, kas rakstiski jānoteic īpašos pielikumos, kas jāuzskata par šī līguma neatņemamām sastāvdaļām.

6.3. Puses var lauzt šo līgumu uz rakstiskas vienošanās pamata.”

Jā, te gan „vīram kā ozolam” ir bijusi pilnīga taisnība: līgumu V. Vīķes-Freibergas „atbilstīgā līmeņa” nodrošinātājs ar viņas kanceleju ir noslēdzis nevis par kādu skaidri aprakstītu – teiksim, friziera, kosmetologa, masiera vai tamlīdzīgu – servisu, bet vienkārši par līgumā nenorādītiem „pakalpojumiem saskaņā ar Pasūtītāja norādījumiem”, kuri gan „jāsniedz augstā kvalitātē”, turklāt nepieciešams „ierasties pie Pasūtītāja norādītajā laikā”. Atliek tikai pie sevis padomāt – interesanti, cik daudzi šādi līgumi vēl noslēgti un pēc tam aši pasludināti par V. Vīķes-Freibergas vai viņas kancelejas komercnoslēpumu.

Kā tad tapa šis dīvainais līgums? Dati par kādu oficiāli izsludinātu vai rīkotu konkursu nav atrodami, un lieki teikt, ka bijušie Valsts prezidenta kancelejas vadītāji nebūt nealkst to paskaidrot, savukārt tagadējie no īpatnā līguma kategoriski norobežojas. Vienīgais, kas atliek – mēģināt apjautāties līgumā minētajai Baibai Gorlovai.

- Kā jūs tikāt pie līguma apkalpot Valsts prezidenti?

- Mēs jau pirms tam viņu apkalpojām. Viņa bija mūsu dāma. Jau tad, kad viņa brauca no ārzemēm, mēs toreiz strādājām viesnīcā Rīga, un viņa nāca pie mums. Viss kolektīvs ar viņu jau bija strādājis.

Es atceros, ka viņa dzīvoja viesnīcā Rīga un nāca pie mums. Kad viņa jau sāka strādāt institūtā par direktori, viņa arī nāca frizēties. Es viņu atceros kādu pusgadu pirms prezidentūras. Viņa nāca arī pie citiem meistariem. Mēs zinājām, es zināju, ka viņa ir mūsu salona klients, bet nav tā, ka es viņu atcerētos no pirmās dienas.

Mēs tur bijām piecas frizieres. Es šodien eju pa ielu un sveicinos ar katru otro, un es nezinu, kāpēc un kā es viņu zinu, tāpat viņš nezina, kāpēc mani zina. Es taču sveicinos arī ar tiem, kuri nāk pie manām kolēģēm.

Kad viņu ievēlēja, mēs bijām tie, pie kā viņa tad arī gāja, bet nu, dabīgi, viņai tad bija citas prasības un citas domas, viņa taisīja matus tā, lai viņai viņi būtu uz divām nedēļām. Nu, ne divām, nu, uz desmit dienām. Agrāk vispār taču mazgāja matus arī tikai pa desmit dienām...

Tad bija konkurss, mēs ilgi un dikti pārspriedām, vai mums vajag. Bet mēs ar Dzintriņu esam tādas, ka mums visu laiku vajag attīstīties. Nu, tad piedalījāmies konkursā un vinnējām. Noteikti nospēlēja tas, ka mēs jau divus gadus bijām ar viņu strādājuši. Mēs ļoti labi sapratām, ko mēs sākam darīt. Sapratām, ka tas ir ļoti atbildīgs darbs un ir jāuzdrošinās, lai to darītu.

- Prezidente stipri nomainīja savu imidžu, kļūstot par prezidenti...

- Jā, jūs jau arī šodien staigājiet šāda, un, ja jūs būsiet prezidente, jūs vairs nestaigāsiet šāda.

- Tas bija jūsu ieteikums - šādi mainīt viņas matu sakārtojumu?

- Tas bija kopīgs darbs. Kad sākām strādāt ar viņu kā prezidenti, mums vajadzēja izdomāt, kā mēs visu darīsim. Jo viņa katru dienu ir televīzijā un katru dienu viņu fotografē. Es, piemēram... mani vakar apstādināja uz ielas un gribēja intervēt, man bija mati briesmīgi, un es viņu nedevu.

- Cik frizieres ar viņu strādāja?

- Mēs bijām divi frizieri un vēl kosmetologs.

- Kā izpaudās jūsu darba grafiks? Katru dienu septiņos no rīta bijāt pie prezidentes?

- Kad vajadzēja, tad strādājām. Tā ir mana atbilde vienmēr un visiem.

- Braucāt līdzi uz ārzemēm?

- Jā, braucām.

- Tad jau visa pasaule apbraukāta...

- Mēs jau tāpat mainījāmies. Nu, man jāsaka tā: var jau apbraukāt, bet tas nenozīmē, ka visu pasauli redzi, - tu esi atbraucis līdzi prezidentam.

- Brīvajā laikā?

- Tu esi valsts darbā, tu nevari staigāt riņķī un skaitīt vārnas. Es to tā uztveru. Jo es nezinu, kā to citi uztver. Ārzemēs tas ir vēl daudz atbildīgāk. ir ļoti saspringts. Cilvēkam nav laika domāt par to, kā viņš izskatīsies, kad ies ārā. Līdz ar to tas bija mūsu pienākums. Lai mūsu valstij nebūtu kauns, lai man neviens nevarētu pārmest, ka es esmu tur bijusi un neesmu izdarījusi. Līdz ar to es centos, un mani kolēģi centās darīt savu darbu ar vislielāko atdevi un atbildību.

- Vai viņa piederēja pie tiem cilvēkiem, kas skaidri zina, kādu matu sakārtojumu vēlas?

- Es domāju, ka mēs katrs savā vecumā zinām, ko vēlamies. Mēs varam iet uz kompromisu, varam sarunāt, ko mēs gribam un ko mēs negribam. Mēs esam modelētājas, arī kosmetologs mums bija augstas klases, lai mēs varētu šāda līmeņa personu apkalpot. Tas ir darbs, tas jau nav... Viņa bija prezidente, mēs bijām labi meistari. Es uzskatu, man nav kauns ne par vienu bildi, kur viņa ir.

- Runā, ka viņa bijusi ļoti prasīga tieši attiecībā uz savu izskatu.

- Cilvēks zina, ko viņš grib. Mēs zinām, ko viņa grib. Man nelikās, ka viņa ir ļoti prasīga. Mēs varējām strādāt. Gan es, gan Dzintriņa, gan Sandra. Mums sanāca tā, ka mana kolēģe Dzintriņa nomira un tad Sandra bija. Ļoti normālas attiecības. Es nekad nebūtu parakstījusies uz šādu darbu, ja es nevarētu strādāt.

- Jūs viņu pazīstat kā savaldīgu un korektu cilvēku, kurš nemēdz sievišķīgi iziet no rāmjiem?

- Nu.

- Bet runā, ka viņa esot ļoti kaprīza...

- Kas ir „kaprīzs”? Es nevaru uz šādu jautājumu atbildēt. Ziniet, es esmu meistars ar 36 gadu pieredzi, man ir savs viedoklis par cilvēkiem un viņu vēlmēm.

- Vai taisnība, ka viņai vienai frizūrai tika izmantots vesels flakons matu lakas?

- Nu, ziniet, cik vajadzēja, tik arī lietojām. Tā ir mana atbilde. Bet tās Vakara Ziņas, tās ir mani nogalinājušas līdz nenormālam. Tas, ko viņi rakstīja tanī laikā, kamēr es strādāju ar Latvijas Valsts prezidenti...

- Un ko viņi rakstīja?

- Viņi? Rakstīja, ka prezidentei galvā, kā vienmēr, ir kā papes kaste.

- Par tām krāsām, teiksim, Vaira Vīķe-Freiberga – viņa jau nebija sākumā ruda, vai ne, tad, kad viņa atnāca?

- Principā viņas krāsa astoņu gadu laikā mainījās apmēram par vienu toni. Bet to jau neviens pat man neticēs, kad es teikšu, ka tā formula, kādu mēs atradām, - mēs ar to krāsojām visu laiku. Bet tad, kad viņa bija televīzijā, es pati kādreiz skatījos, domāju, pag, kas tad, kāds man pārkrāsojis ir? Tās ir gaismas! Tās ir gaismas, tas ir papīrs, uz ko tiek... Tas ir – mēs nekad neviens nedomājam par to, ko izdara tieši gaismas un papīra kvalitāte. Paskatieties kaut vai vienu politiķi, kāds viņš izskatās LNT un Panorāmā...

- Vai protokols kaut ko ierobežo, taisot matus? Ir dažreiz tā, ka pašam gribas to roku palaist kaut kā dzīvīgāk?

- Nu, bet bija man, nu. Bija viņai dažādas tās frizūras. It sevišķi tad es sapratu, kad parādīja uz Jauno gadu, divi gadi atpakaļ, visu - katru gadu prezidentus Jaunā gadā. Es skatījos un brīnījos, cik daudz frizūras viņai ir bijušas! Astoņus gadus katru reizi viņa ir ar citādāku frizūru. Bet rudais ir viņas tonis, tā ir viņas matu krāsa.

- Dabiskā?

- Jā. Jā, viņa visu mūžu ir bijusi, nu, pie tāda toņa...

- Par Zatlera rezidenci raksta, atsaucoties uz viņa darbiniekiem, ka tur no Vīķes-Freibergas laikiem vēl ir frizētava, nu, kabinets ierīkots...

- Jūs ziniet, ja runā par rezidences frizētavu, man paliek ļoti slikts garastāvoklis, un es par šo tēmu negribu runāt tamdēļ, ka prezidentes frizētava sastāvēja no vienas mazas letītes, kas tikai pēc četriem gadiem tika uzlikta, jo pirms tam bija vienai mēbelei nozāģēts stūris, kas tur stāvēja, no kušetītes, un no spoguļa. Un spogulis bija arī uznests no apakšas, tur, kur bija pirms tam stāvējis Ulmaņa kungam. Vienīgais, kas tika nopirkts, tas bija normāls krēsls. Un, ja par to saka, ka bija iekārtota frizētava, tad man ir, nu, man ir savs viedoklis...

Ir tikai viena lieta, par ko friziere necenšas pastāstīt, - kā tad īsti tapa līgums ar prezidenta kanceleju un cik tad izmaksāja šajā dokumentā vārdā nesauktie pakalpojumi. Taču „vīram kā ozolam” līdzi tāpat jau uzreiz ir paķērušās izdrukas no V. Vīķes-Freibergas laiku kancelejas izmaksu grāmatvedības, kurās jau parādās ne tikai abstrakti „pakalpojumi saskaņā ar Pasūtītāja norādījumiem”, bet arī frizētavas un friziera pakalpojumi. Un – summas, summas, summas. 

Turpinājums sekos.

Novērtē šo rakstu: