Iesaki rakstu: 
Viens no jautājumiem, uz kuru tiek meklēta atbilde katrās vēlēšanās, ir - vai vērts balsot par partiju, kuras reitings ir krietni zem piecu procentu barjeras? Vai tā nebūs nodotās balss izniekošana? Šādam jautājumam ir nopietns pamats, jo, kā zināms, visas balsis, kas nodotas par parlamentā neiekļuvušajām partijām, tiek proporcionāli sadalītas par labu tajā iekļuvušajām.
Viena no vienkāršākajām un reizē patiesākajām dzīves gudrībām, kuru vecāki saviem bērniem māca jau mazotnē, skan šādi: "Nedari otram to, kas pašam nepatīk!" Būtībā tas ir pārfrāzēts slavenā filozofa Imanuela Kanta galvenais ētikas bauslis (kategoriskais imperatīvs), kura pamatdoma: "Rīkojies tā, kā tu gribētu, lai rīkojas ikviens!"*
Kanta formulējums tiešām ir labs, precīzs veids, kā pārbaudīt, vai izvēlētā rīcība ir "laba" (t.i., vai tā nāk par labu iespējami plašākā mērogā) - gluži vienkārši jāiztēlojas, kas notiktu, ja visi tā rīkotos. Kādas tad būtu sekas?
Piemēram, kādreiz var šķist, ka nejauši nomest uz ielas konfekšpapīrīti un nepieliekties, lai to paceltu, taču ir nieks, kas pasauli nepadarīs īpaši sliktāku. Taču, ja tā darītu visi, mēs drīz vien dzīvotu izgāztuvē. Vai - kas gan tur liels, ja par kādu pakalpojumu samaksāju meistaram "uz ķepas"? Taču, ja tā rīkosies visi, vienmēr un visur, valsts izjuks un pārtaps haosā, jo budžetā vairs nebūs līdzekļu jebkādas infrastruktūras uzturēšanai.
Kanta testu var piemērot arī raksta ievadā uzdotajam problēmjautājumam. "Rīkojies tā, kā tu gribētu, lai rīkojas ikviens!" Vēlētājs, kurš apsver iespēju balsot par kādu partiju, noteikti vēlētos, lai par šo partiju nobalsotu ikviens - tad galu galā nebūtu jāsatraucas par piecu procentu barjeras pārvarēšanu.
Tātad saskaņā ar Kanta kategorisko imperatīvu katram, kurš vēlas balsot par partiju ar reitingu zem pieciem procentiem, bet šaubās, vai to vērts darīt, būtu tomēr jābalso par šo partiju. It īpaši tad, ja tās reitings nav gluži margināli zems un, ja dzirdēti vēl arī citi sakām: "Jā, es vēlētos par šo partiju balsot, bet viņi jau tāpat neiekļūs..." Faktiski šāda spriedelēšana un shēmošana nozīmē apmānīt pašiem sevi - nav taču zināms, cik vēl ir šādu "pašpiepildošo pareģotāju" - varbūt to pat ir krietni vairāk nekā pieci procenti.
Vēl absurdāk rīkojas tie, kuri publiski brīdina citus nebalsot par partiju, kas arī pašiem šķiet labākā izvēle, bet... "viņi taču nepārvarēs piecu procentu barjeru". Faktiski tāda rīcība ir salīdzināma ar situāciju, kurā daži cilvēki mēģina iestumt auto, bet bariņš citu stāv malā un skaļi spriedelē: "Jā, vispār to mašīnu būtu gan labi iekustināt, bet nē - nav jēgas, tāpat neizdosies!" un ik pa laikam vēl uzkliedz citiem garāmgājējiem: "Noteikti neejiet šiem muļķiem palīgā, netērējiet velti spēkus!"
Jāņem vērā arī vēl citu aspektu - partiju reitingi nebūt ne vienmēr ir uzticami un nekļūdīgi. Latvijas vēlēšanu vēsturē ir bijuši jau vairāki precedenti, kad partijai tiek solīti vien daži procenti, bet finālā izrādās desmit vai pat vairāk. Tāpēc man savā ziņā simpātiska šķiet to valstu nostāja, kur pirmsvēlēšanu reitingus vispār ir aizliegts publicēt. Iespējams, ka tādā gadījumā vēlēšanu rezultāti Latvijā jau līdz šim būtu izvērsušies krietni citādāki.
Protams, risks "pazaudēt balsi", balsojot par partiju ar reitingu zem 5% robežas, vienmēr pastāv. Tāpēc šādā situācijā varbūt noder vēl viena lēmuma izvērtēšanas matrica. Proti, apsvērt, cik tālu personīgajā reitingā no pirmās vēlēšanu izvēles atrodas otrā. Ja otra potenciālā vēlēšanu izvēle šķiet tikai nedaudz sliktāka par pirmo un, ja tai ir krietni labākas izredzes pārsniegt 5% barjeru - tad droši vien racionālākā izvēle būs balsot par savu otro izvēli. Taču, ja iespējamā otrā izvēle nešķiet ne uz pusi tik tuva sirdij un prātam kā pirmā, vai, ja puslīdz pieņemamas otrās izvēles vispār nav - tad iet un, zobus griežot, smagu roku balsot par kaut kādu "mazāko ļaunumu" gan, manuprāt, ir neprāts. Tāpat kā neprāts ir neiet uz vēlēšanām vispār (to var darīt tikai tie, kam tiešām nav nevienas partijas, par ko balsot) - jo tādā gadījumā jūsu nenodoto balsi tāpat sadala visas ievēlētās partijas (simts deputātu vietas Saeimā tiktu aizpildītas pat tad, ja uz vēlēšanām aizietu viens vienīgs cilvēks).
Ja partija ar reitingu krietni zem pieciem procentiem ir jums pārliecinoši tuvākā, vēlamākā izvēle - tad ejiet un balsojiet par to! Galu galā - pat ja tiešām sanāks "pazaudēt balsi", vai tomēr nav labāk "pazaudēt balsi" nekā "pazaudēt sirdi"?
* - Kanta kategoriskā imperatīva precīzs formulējums: "Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu."
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
