Iesaki rakstu: 
31.martā Latvijas Apvienotā policistu arodbiedrība (LAPA) un Latvijas Kredītņēmēju apvienība (LAKRA) tika uzaicināta uz Tieslietu ministrijas Civilprocesa likuma darba grupas sēdi, kur izskatīšanai iekļauts jautājums, kas saistīts ar problēmām Civilprocesa likuma 594.panta piemērošanas kontekstā.
Tika izskatīts jautājums, vai zvērinātiem tiesu izpildītājiem, veicot parādu piedziņu, ir jāievēro Civilprocesa likuma 571.panta un Civilprocesa likuma 1.pielikums vai vismaz Darba likuma 80.pants, jo tiesu izpildītāji bieži vien parādniekam neatstāj pat pusi no minimālās algas.
Piemēram, Irina no Tukuma sūdzējās, ka zvērināta tiesu izpildītāja Indra Andrejeva, neievērojot Civilprocesa likuma 571.pantu, ir vērsusi piedziņu uz viņas bērnam invalīdam pienākošos pabalstu Ls 70 apmērā, neatstājot viņas ģimenei pat minimālos iztikas līdzekļus.
Līdzīgs stāsts ir daudziem, kas liecina, ka zvērināti tiesu izpildītāji, izmantojot cilvēku nezināšanu, neievēro Darba likuma 80.pantu, Civilprocesa likuma 571.pantu un Civilprocesa likuma 1.pielikumu un neatstāj parādniekam naudu minimālās mēneša darba algas apmērā uz parādnieku un apgādībā esošo personu.
Lai nebūtu lieku pārpratumu un zvērinātiem tiesu izpildītājiem nebūtu jānodarbojas ar likumu interpretēšanu, gan LAPA, gan LAKRA piedāvāja Civilprocesa likuma 1.pielikuma noteikumus nostiprināt arī Civilprocesa likuma 594.pantā, nosakot, ka jebkurā gadījumā parādniekam jāatstāj nauda minimālās mēneša darba algas apmērā uz parādnieku, katru viņa ģimenes locekli un apgādībā esošu personu, bet uzturlīdzekļu piedziņas lietās nepilngadīgu bērnu uzturam vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas labā — nauda 50 procentu apmērā no minimālās mēneša darba algas uz parādnieku, katru viņa ģimenes locekli un apgādībā esošu personu.
Darba grupas dalībnieku attieksme nepārprotami liecināja, ka Tieslietu ministrijai īpaši aizsargājamas liekas piedzinēju intereses, norādot, ka gadījumā, ja tiks ievērots Civilprocesa likuma 571.,pants un Civilprocesa likuma 1.pielikuma 3.punkta noteikumi, tad parādu piedziņa daudzos gadījumos kļūtu neiespējama.
Līdzīgu atbildi ir saņēmuši tie, kas ir vērsušies ar sūdzībām Tieslietu ministrijā un ir saņēmuši valsts sekretāra vietnieces tiesu jautājumos I. Kalniņas atbildi, kurā norādīts, ka Civilprocesa likuma 1.pielikuma 3.punkta noteiktā ierobežojuma attiecināšana uz parādnieka darba samaksu varētu vispār liegt iespēju īstenot piespiedu izpildi gadījumā, kad parādnieka oficiālā darba alga nepārsniedz valstī noteikto minimālās mēneša darba algas apmēru.
No darba grupā nolemtā un I. Kalniņas atbildes secinām, ka piedzinēju intereses tiek vērtētas augstāk par bērnu tiesībām. Jo, kā redzams no Civilprocesa likuma 1.pielikuma, šī norma ir vērsta uz apgādībā esošo personu, parasti bērnu tiesībām saņemt iztikas līdzekļus. Līdz ar to, neievērojot Civilprocesa likuma 1.pielikuma noteikumus, zvērināti tiesu izpildītāji pārkāpj bērnu tiesības, kas noteiktas Bērnu tiesību aizsardzības likumā.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 5.daļā noteikts, ka darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām.
Apzinātu banku lobēšanu Tieslietu ministrijas pārstāve centās pamatot ar to, ka, viņasprāt, Civilprocesa likuma 1.pielikuma 3.punktā ietvertie ierobežojumi attiecināmi tikai uz skaidras naudas ieturējumiem brīdī, kad zvērināts tiesu izpildītājs pie parādnieka atrod skaidras naudas līdzekļus, kas gan ir pretrunā ar Civilprocesa likuma komentāriem, kuros var lasīt, ka likumdevējs šādus ierobežojumus piedziņas vēršanai uz parādnieka mantu paredzējis, lai nodrošinātu paša parādnieka, apgādājamo un ģimenes locekļu eksistenci.
Turklāt ģimene šajā gadījumā ir domāta plašākā nozīmē ,t.i. piemērojot Civilprocesa likuma 1.pielikumu jāņem vērā arī citi radinieki, kas atrodas nedalītā saimniecībā. Arī Civilprocesa likuma 594.pants tiek skaidrots saistībā ar Darba likuma 80.panta noteikumiem, ka katrā ieturējuma gadījumā darbiniekam saglabājama minimālā darba alga.
Secinu, ka Tieslietu ministrija atbalsta apzinātu likumu neievērošanu, bērnu tiesību pārkāpšanu, kā arī ēnu ekonomiku, jo velti cerēt, ka cilvēki, kam atņem pusi no algas, pat minimālās, ir motivēti strādāt un maksāt nodokļus. Nelielam ieskatam skaitļi no algu kalkulatora:
1) Darbinieks ar 2 apgādājamajiem, kas saņem minimālo algu uz papīra, darba devējam izmaksā Ls 248,43, pats saņem Ls 178, valstij tiek Ls 70,43. Tiesu izpildītāji no parādnieka nopelnītajiem Ls 178 paņem līdz pat Ls 89, kas ir vairāk par valstij samaksātajiem nodokļiem.
2) Darbinieks ar 2 apgādājamajiem, kas saņem algu Ls 400 apmērā uz papīra, darba devējam izmaksā Ls 496,61, pats saņem Ls 313,25, valstij tiek Ls 183,36.
3) Darbinieks ar 2 apgādājamajiem, kas saņem algu Ls 600 apmērā uz papīra, darba devējam izmaksā Ls 744,79, pats saņem Ls 446,75, valstij tiek Ls 298,04.
4) Darbinieks ar 3 apgādājamajiem, kas saņem algu Ls 800 apmērā uz papīra, darba devējam izmaksā Ls 992,97, pats saņem Ls 597,75, valstij tiek Ls 395,22.
Katrs, kas prot rēķināt, saprot, ka valstij ir izdevīgi, ka cilvēki legāli strādā un maksā nodokļus, un Tieslietu ministrijas viedoklis ir pretrunā ne vien ar likumiem, bet arī valsts interesēm, jo valsts budžetā nenonāk pat Ls 70 mēnesī no minimālās algas saņēmēja, bet nākas šiem cilvēkiem maksāt pabalstus, lai nodrošinātu minimālos iztikas līdzekļus. Nevaram nosodīt nevienu, kas, lai uzturētu savu ģimeni un aizsargātu sevi pret Tieslietu ministrijas atbalstīto zvērinātu tiesu patvaļu, izvairās strādāt legālu darbu un maksāt nodokļus.
Tāpēc aicinu Tieslietu ministrijas ierēdņus mainīt savu aplamo viedokli un zvērinātus tiesu izpildītājus ievērot likumus, veicot parādu piedziņu no parādniekiem. Šis jautājums tiks skatīts arī Saeimā, un jācer, ka Saeimas deputāti pieņems lēmumu, kas būs valsts interesēs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
