Vai tiešām Augstākā tiesa aizliegusi filmēt policijas iecirknī: publicējam pilnu spriedumu

Lieta Nr. A420502213, SKA-6/2019 Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS Rīgā 2019.gada 19.martā

Tiesa šādā sastāvā: senatores Līvija Slica, Veronika Krūmiņa, Ieva Višķere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Sergeja Buivida pieteikumu par Datu valsts inspekcijas 2013.gada 30.augusta lēmuma Nr. 2-1/6417 atzīšanu par prettiesisku un kaitējuma atlīdzinājumu, sakarā ar Sergeja Buivida kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada 11.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs Sergejs Buivids, atrodoties Valsts policijas iecirkņa telpās, nofilmēja savu paskaidrojumu pieņemšanu administratīvā pārkāpuma lietvedības procesā. Uzfilmētajā videomateriālā redzami un dzirdami policijas darbinieki. Pieteicējs videomateriālu ievietoja interneta vietnē www.youtube.com.

Datu valsts inspekcija ar 2013.gada 30.augusta lēmumu Nr. 2-1/6417 konstatēja, ka pieteicējs pārkāpis Fizisko personas datu aizsardzības likuma 8.panta pirmo daļu, jo nav sniedzis policijas darbiniekiem kā datu subjektiem šajā tiesību normā noteikto informāciju par paredzēto personas datu apstrādes mērķi.

Pieteicējs arī Datu valsts inspekcijai nav sniedzis informāciju par videomateriāla ieguves un ievietošanas interneta vietnē mērķi, kas apliecinātu iecerētā mērķa atbilstību Fizisko personas datu aizsardzības likumam. Tāpēc Datu valsts inspekcija lūdza pieteicēju nodrošināt, lai www.youtube.com un citās interneta vietnēs videomateriāls tiktu dzēsts.

[2] Pieteicējs vērsās tiesā, lūdzot Datu valsts inspekcijas lēmumu atzīt par prettiesisku un atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Pieteikumā norādīts, ka pieteicējs ar videomateriālu mēģinājis pievērst sabiedrības uzmanību, pieteicēja ieskatā, prettiesiskai policijas darbībai.

Administratīvā rajona tiesa pieteikumu noraidīja.

[3] Administratīvā apgabaltiesa ar 2015.gada 11.novembra spriedumu pieteikumu noraidīja. Apgabaltiesas spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Videomateriālā redzams policijas iecirknis, daži policijas darbinieki, veicot dienesta pienākumus, nofilmēta saruna ar policijas darbinieku procesuālo darbību veikšanas laikā, kā arī ir dzirdamas policijas darbinieku, pieteicēja un viņa biedra balsis. Videomateriālā nav redzami un dzirdami citi policijas iecirkņa apmeklētāji.

[3.2] Tā kā pieteicējs nav veicis filmēšanu žurnālistikas vajadzībām saskaņā ar likumu „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, mākslinieciskām vai literārām vajadzībām, nav piemērojams Fizisko personu datu aizsardzības likuma 5.pants. Līdz ar to, filmējot policijas darbiniekus to darba vietā dienesta pienākumu izpildes gaitā un nenorādot konkrētajiem policijas darbiniekiem informāciju par paredzēto viņu personas datu apstrādes mērķi, pieteicējs ir pārkāpis Fizisko personas datu aizsardzības likuma 8.panta pirmo daļu.

[3.3] Datu valsts inspekcija pieteicējam uzdevusi dzēst no interneta vietnēm tajās ievietoto videomateriālu. Šis pienākums ir tiesisks un samērīgs, jo pieteicējs prettiesiski apstrādājis datus, bet datu dzēšana no interneta vietnes nepieciešama Fizisko personu datu aizsardzības likuma mērķa sasniegšanai.

[3.4] Šajā lietā nav iespējams vērtēt pieteicēja tiesību uz vārda brīvību konkurenci ar citu personu tiesībām uz privāto dzīvi, jo pieteicējs nav norādījis, ar kādu mērķi publiskojis videomateriālu. Arī videomateriālā nav saskatāmas sabiedrībai aktuālas ziņas vai policijas darbinieku negodprātīga rīcība.

[4] Par Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada 11.novembra spriedumu pieteicējs iesniedza kasācijas sūdzību, kas pamatota ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Tiesa nav neņēmusi vērā tiesībsarga 2014.gada 28.maija atzinumu Nr. 6-6/53, kā arī judikatūru, proti, Augstākās tiesas 2008.gada 26.septembra lēmumu lietā Nr. SKA-525/2008 (A42480306), kurā atzīts, ka amatpersona, pildot dienesta pienākumus, nevar atsaukties uz cilvēktiesībām. Personas datu aizsardzības regulējums piemērojams tikai tad, ja datu apstrāde skar personas tiesības uz privāto dzīvi.

[4.2] Pieteicēja tiesības publiskot videomateriālu izriet no viņa tiesībām uz vārda brīvību, pieteicējam nav jānorāda cits tiesiskais pamats.

[4.3] Tiesas nepamatoti nekonstatēja pārkāpumus policijas amatpersonu darbībā. Pieteicējam prettiesiski tika liegtas tiesības ar savu tehnisko līdzekli fiksēt savu privāto dzīvi. Nepamatoti tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība par filmēšanu policijas iecirknī.

[5] Datu valsts inspekcijas paskaidrojumā par kasācijas sūdzību norāda, ka tā nav pamatota.

Motīvu daļa

[6] Pieteicējs iesniedza lūgumu lietu izskatīt mutvārdu procesā.

Administratīvā procesa likuma 339.panta pirmā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa administratīvo lietu izskata rakstveida procesā. Atbilstoši minētā likuma 112.1panta otrajai daļai, ja tiesa uzskata, ka lietu, kura izskatāma rakstveida procesā, lietderīgāk izskatīt tiesas sēdē, tā pēc sava ieskata var noteikt šīs lietas izskatīšanu mutvārdu procesā.

No minētā regulējuma izriet, ka kasācijas instancē procesa dalībniekam nav tiesību pieprasīt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Procesa dalībnieks var pieteikt šādu lūgumu, taču tas nav saistošs tiesai. Konkrētajā gadījumā Senāts atzīst, ka nav nepieciešams lietu izskatīt mutvārdu procesā.

[7] Lietas izvērtēšanā jānoskaidro, vai pieteicēja publicētajā videomateriālā ir ietverti personas dati, vai pieteicējs ir veicis personas datu apstrādi un vai uz veikto datu apstrādi ir attiecināms izņēmums, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 1995.gada 24.oktobra Direktīvas 95/46/EK par personas aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (turpmāk Direktīva 95/46) 9.pantā, proti, videoieraksts veikts, publicēts un izplatīts žurnālistikas vajadzībām.

[8] Ar jēdzienu „personas dati” atbilstoši Direktīvas 95/46 2.panta „a” punktā norādītajai definīcijai ir aptverta jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu. Par identificējamu ir uzskatāma persona, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās identitātes faktorus.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru ar videokameru ierakstīts personas attēls un balss ir personas dati, ciktāl tas ļauj identificēt attiecīgo personu (sal. Eiropas Savienības Tiesas 2014.gada 11.decembra sprieduma lietā Ryneš, C-212/13, ECLI:EU:C:2014:2428, 22.punkts).

Tā kā apgabaltiesa konstatēja, ka videoierakstā ir redzami un dzirdami policijas darbinieki, tad šādi ierakstītie personu attēli ir personas dati Direktīvas 95/46 2.panta „a” punkta izpratnē (Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 14.februāra sprieduma lietā Buivids, C-345/17, ECLI:EU:C:2019:122, 32.punkts).

[9] Savukārt jēdziens „personu datu apstrāde” Direktīvas 95/46 2.panta „b” punktā ir definēts kā jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums kā vākšana, reģistrēšana, organizēšana, uzglabāšana, piemērošana vai pārveidošana, labošana, konsultēšana, izmantošana, atklāšana, pielietojot pārsūtīšanu, izplatīšanu vai darot tos pieejamus citādā veidā, grupēšana vai savienošana, piekļuves noslēgšana, dzēšana vai iznīcināšana.

Saistībā ar video novērošanas sistēmu Eiropas Savienības Tiesa ir nospriedusi, ka personu videoieraksts, kas tiek uzglabāts pastāvīgi ierakstošā iekārtā, proti, šīs sistēmas cietajā diskā, saskaņā ar Direktīvas 95/46 2.panta „b” punktu un 3.panta 1.punktu ir personas datu apstrāde ar automatizētiem līdzekļiem (Eiropas Savienības Tiesas 2014.gada 11.decembra sprieduma lietā Ryneš, C-212/13, ECLI:EU:C:2014:2428, 23. un 25. punkts).

Eiropas Savienības Tiesa, ņemot vērā pieteicēja apgalvojumus tiesas sēdē, ka attiecīgā videoieraksta veikšanai viņš izmantoja digitālo fotoaparātu, atzina, ka runa ir par personu videoierakstu, kas tiek uzglabāts pastāvīgi ierakstošā iekārtā, proti, minētā aparāta atmiņā. Tādējādi šāds videoieraksts ir automatizēta personas datu apstrāde Direktīvas 95/46 3.panta 1.punkta izpratnē (Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 14.februāra sprieduma lietā Buivids, C-345/17, ECLI:EU:C:2019:122, 35.punkts). Eiropas Savienības Tiesa ir nospriedusi, ka darbība, ko veido personas datu izvietošana interneta vietnē, arī tiek uzskatīta par šādu apstrādi (Eiropas Savienības Tiesas 2003.gada 6.novembra sprieduma lietā Lindqvist, C-101/01, ECLI:EU:C:2003:596, 25.punkts, kā arī 2014.gada 13.maija sprieduma lietā Google Spain, C-131/12, ECLI:EU:C:2014:317, 26.punkts).

Tādējādi ir jāuzskata, ka tas, ka videoieraksts tiek publicēts interneta vietnē, kurā lietotāji tādus videoierakstus kā attiecīgais videoieraksts, kurā ir iekļauti personas dati, var nosūtīt un apskatīt, kā arī dalīties ar tiem, ir pilnībā vai daļēji automatizēta datu apstrāde Direktīvas 95/46 2.panta „b” punkta un 3.panta 1.punkta izpratnē (Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 14.februāra sprieduma lietā Buivids, C-345/17, ECLI:EU:C:2019:122, 39.punkts).

[10] Eiropas Savienības Tiesa 2019.gada 14.februāra spriedumā pieteicēja lietā C-345/17 norādīja, ka tas, ka tiek filmēti policijas darbinieki, tiem pildot dienesta pienākumus, neļauj šādu personas datu apstrādi izslēgt no Direktīvas 95/46 piemērošanas jomas. Šajā direktīvā nav paredzēts neviens izņēmums, ar ko no minētās direktīvas piemērošanas jomas būtu izslēgta tāda personas datu apstrāde, kas attiecas uz ierēdņiem (44.-45.punkts). Turklāt no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka tas, ka informācija ietilpst profesionālās darbības kontekstā, nevar liegt to kvalificēt kā „personas datus” (2015.gada 16.jūlija spriedums lietā ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C-615/13 P, EU:C:2015:489, 30.punkts un tajā minētā judikatūra).

Kaut arī nav iespējams sniegt izsmeļošu privātās dzīves definīciju, tomēr tajā ir iekļauta arī personas dzīve gan darbā, gan ārpus tā. Tieši darba tiesisko attiecību ietvaros lielākajai daļai cilvēku ir iespēja veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem. Ne vienmēr ir iespējams nošķirt, kuras no personas darbībām ir profesionālās darbības sastāvdaļa un kuras nav. Tādēļ tiesības uz privāto dzīvi attiecināmas arī personas darba tiesiskajām attiecībām (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1992.gada 16.decembra spriedums lietā Nīmits pret Vāciju, iesniegums Nr. 13710/88, 29.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 16.februāra spriedums lietā Amans pret Sveici, iesniegums Nr. 27798/95, 65.punkts). Turklāt tiesības uz privāto dzīvi ietver arī tādus personīgās identitātes aspektus kā personas vārds, fotogrāfija, kā arī fiziskā un morālā integritāte. Personas attēls ir viena no galvenajām personības iezīmēm, jo tā atklāj personas unikālās pazīmes un atšķir viņu no citām personām (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 7.februāra spriedums lietā fon Hanovere pret Vāciju (Nr. 2), iesniegums Nr. 40660/08 un 60641/08, 95. un 103.punkts).

Ņemot vērā minēto, kā nepamatoti noraidāmi pieteicēja kasācijas sūdzības argumenti, ka konkrētajā gadījumā uz policijas darbiniekiem nav attiecināmas Fizisko personas datu aizsardzības likuma normas par personas datu apstrādi, jo nav filmēta šo policijas darbinieku privātā dzīve, bet darba pienākumu veikšana.

[11] Atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 5.pantam, ievērojot personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un vārda brīvību, šā likuma 7., 8., 9., 11. un 21.pants netiek piemērots, ja personas dati ir apstrādāti žurnālistikas vajadzībām saskaņā ar likumu „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, mākslinieciskām vai literārām vajadzībām un ja likumā nav noteikts citādi. Šī norma ieviesta no Direktīvas 95/46 9.panta.

Kā izriet no Direktīvas 95/46 preambulas trīsdesmit septītā apsvēruma, tās 9.panta mērķis ir saskaņot divas pamattiesības - no vienas puses, privātās dzīves neaizskaramību un, no otras puses, vārda brīvību. To veikt ir dalībvalstu pienākums. Lai saskaņotu šīs abas pamattiesības direktīvas izpratnē, dalībvalstis ir aicinātas datu aizsardzībai un tādējādi II, IV un VI nodaļā paredzētajām pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību paredzēt zināmas atkāpes vai ierobežojumus. Šīs atkāpes ir jāizdara tikai žurnālistikas vai literārās, vai mākslinieciskās izteiksmes nolūkos, kas saistīti ar pamattiesībām uz vārda brīvību, tikai tiktāl, ciktāl tās ir vajadzīgas, lai saskaņotu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar noteikumiem, kas regulē vārda brīvību (Eiropas Savienības Tiesas 2008.gada 16.decembra sprieduma lietā Satakunnan Markkinaporssi un Satamedia, C-73/07, ECLI:EU:C:2008:727, 54.-55.punkts).

Eiropas Savienības Tiesa 2019.gada 14.februāra spriedumā pieteicēja lietā C-345/17 norādīja, ka, lai tiktu ievērota vārda brīvības nozīme demokrātiskā sabiedrībā, ar to saistītie jēdzieni, ieskaitot žurnālistiku, ir jāinterpretē plaši (2008.gada 16.decembra sprieduma lietā Satakunnan Markkinaporssi un Satamedia, C-73/07, EU:C:2008:727, 56.punkts). No Direktīvas 95/46 sagatavošanas darbiem izriet, ka šīs direktīvas 9.pantā paredzētie izņēmumi un atkāpes ir piemērojami ne tikai plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem, bet arī visām personām, kas nodarbojas ar žurnālistiku (2008.gada 16.decembra sprieduma lietā Satakunnan Markkinaporssi un Satamedia, C-73/07, EU:C:2008:727, 58.punkts). No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka „žurnālistikas darbības” ir darbības, kuru mērķis ir publiskot informāciju, viedokļus vai idejas ar jebkāda izplatīšanas līdzekļa palīdzību (2008.gada 16.decembra sprieduma lietā Satakunnan Markkinaporssi un Satamedia, C-73/07, EU:C:2008:727, 61.punkts).

[12] Eiropas Savienības Tiesa 2019.gada 14.februāra spriedumā pieteicēja lietā C-345/17, norādot, ka iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai šajā gadījumā pieteicēja veiktā personas datu apstrāde atbilst minētajam mērķim, sniedza novērtēšanai nepieciešamos interpretācijas elementus.

Tas, ka pieteicējs pēc profesijas nav žurnālists, neizslēdz, ka uz attiecīgā videoieraksta veikšanu un publicēšanu interneta vietnē, kurā lietotāji var nosūtīt un apskatīt videoierakstus un dalīties ar tiem, varētu attiekties Direktīvas 95/46 9.pantā ietvertā tiesību norma. It īpaši tas, ka pieteicējs ir ievietojis šo ierakstu tiešsaistē šādā interneta vietnē, šajā gadījumā vietnē www.youtube.com, pats par sevi nevar liegt šādu personas datu apstrādi kvalificēt kā tādu, kas veikta „tikai žurnālistikas nolūkiem” Direktīvas 95/46 9.panta izpratnē. Proti, ir jāņem vērā sakaru un informācijas izplatīšanas līdzekļu attīstība un skaita palielināšanās. Tādējādi Eiropas Savienības Tiesa jau ir nospriedusi, ka līdzeklim, ar kura palīdzību apstrādātie dati tiek nodoti tālāk, - vai tas būtu klasisks līdzeklis, tāds kā papīrs vai radio viļņi, vai arī elektronisks, kā internets, - nav noteicošas nozīmes, lai novērtētu, vai darbība tiek veikta „tikai žurnālistikas nolūkiem”. To paturot prātā, nevar uzskatīt, ka „žurnālistikas darbību” jēdziens attiecas uz jebkuru internetā publicēto informāciju, kas ietver personas datus, un ka uz to šajā saistībā attiecas Direktīvas 95/46 9.pantā paredzētie izņēmumi un atkāpes. Šajā lietā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai no attiecīgā videoieraksta izriet, ka minētā video filmēšanas un publicēšanas vienīgais mērķis bija publiskot informāciju, viedokļus vai idejas (55.-59.punkts).

Šim nolūkam iesniedzējtiesa tostarp varētu ņemt vērā, ka atbilstoši pieteicēja apgalvotajam attiecīgais videoieraksts interneta vietnē tika publicēts, lai pievērstu sabiedrības uzmanību apgalvotajām policijas prettiesiskajām darbībām, kas esot notikušas viņa paskaidrojumu sniegšanas laikā. Tomēr ir jāprecizē, ka šādu prettiesisku darbību konstatēšana nav viens no nosacījumiem Direktīvas 95/46 9.panta piemērojamībai. Turpretī, ja izrādītos, ka šā videoieraksta filmēšanai un publicēšanai mērķis nebija vien publiskot informāciju, viedokļus un idejas, nevar uzskatīt, ka attiecīgā personas datu apstrāde pamatlietā tika veikta „tikai žurnālistikas nolūkiem” (turpat 60.-62.punkts).

Turklāt ir jāatgādina, ka Direktīvas 95/46 9.pantā paredzētie izņēmumi un atkāpes ir piemērojami tikai tad, ja tie ir vajadzīgi, lai saskaņotu divas pamattiesības, proti, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz vārda brīvību. Lai līdzsvarotu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz vārda brīvību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izstrādājusi vairākus svarīgus kritērijus, kas ir jāņem vērā, tostarp tādus kā pienesums sabiedrības interešu debatēs, skarto personu publiskas atpazīstamības pakāpe, reportāžas priekšmets, attiecīgās personas iepriekšēja rīcība, publikācijas saturs, forma un sekas, veids un apstākļi, kādos informācija tika iegūta, kā arī šīs informācijas ticamība, kā arī žurnālistam vai publicētājam noteiktais sods (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017.gada 27.jūnija spriedums lietā SIA Satakunan Markinaporsi un SIA Satamedia pret Somiju, iesniegums Nr. 931/13, 165.punkts). Tāpat ir jāņem vērā personas datu apstrādātāja iespēja veikt pasākumus, lai samazinātu iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību apmēru. Šajā lietā no Eiropas Savienības Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka nav izslēgts, ka attiecīgā videoieraksta filmēšana un publicēšana, kas ir notikusi, neinformējot attiecīgās personas par šī videoieraksta veikšanu un tās mērķiem, ir iejaukšanās šo personu, proti, šajā videoierakstā redzamo policijas darbinieku, pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību. Ja izrādītos, ka attiecīgā videoieraksta filmēšanas un publicēšanas vienīgais mērķis bija publiskot informāciju, viedokļus un idejas, iesniedzējtiesai būtu jāvērtē, vai Direktīvas 95/94 9.pantā paredzētie izņēmumi un atkāpes ir vajadzīgi, lai tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību saskaņotu ar noteikumiem par vārda brīvību, un vai šie izņēmumi un atkāpes tiek piemēroti, stingri ievērojot vajadzīgās robežas (turpat 63.-68.punkts).

[13] Ievērojot minēto, kā arī ņemot vērā to, ka ir notikusi iejaukšanās policijas darbinieku privātajā dzīvē, Senāts vērtēs, vai iejaukšanās policijas darbinieku privātajā dzīvē ir bijusi samērīga ar pieteicēja tiesībām uz vārda brīvību.

[14] Vērtējot, vai publicētajā materiālā, kurā atklātas personas privātās dzīves detaļas, ir skartas sabiedriski nozīmīgas intereses, jāņem vērā jautājuma nozīmīgums sabiedrībai un atklātās informācijas būtība. Sabiedrības tiesības zināt ir būtiskas demokrātiskā sabiedrībā. Tādēļ žurnālistu uzdevums ir dalīties ar informāciju un idejām par visai sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Parasti sabiedriskā interese saistīta ar jautājumiem, kas ietekmē sabiedrību tādā mērā, ka tai var rasties leģitīma interese, tie piesaista uzmanību vai rada nopietnu satraukumu, jo īpaši, ja runa ir par iedzīvotāju labklājību vai kopienas dzīvi. Tomēr tas vien, ka sabiedrības interese nav radusies, nenozīmē, ka publikācija neatbilst žurnālistikas mērķiem (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017.gada 27.jūnija spriedums lietā SIA Satakunan Markinaporsi un SIA Satamedia pret Somiju, iesniegums Nr. 931/13, 165. un 171.punkts; Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladokvātes Kokotas Dž. 2008.gada 8.maija viedoklis lietā Nr. C-73/07, 66. un 78.punkts).

Apgabaltiesas spriedumā norādīts, ka pieteicējs ne iestādei, ne paskaidrojumos tiesai un apelācijas sūdzībā nav norādījis, ar kādu mērķi videomateriāls publiskots. Senāta ieskatā, minētais apgabaltiesas secinājums nav pilnībā pareizs, jo pieteicēja paskaidrojumos un tiesai iesniegtajos dokumentos ir atrodama norāde, ka pieteicēja mērķis bijis pievērst sabiedrības uzmanību, pieteicēja ieskatā, prettiesiskajām policijas darbinieku darbībām, kas notikušas pieteicēja paskaidrojumu sniegšanas laikā policijas iecirknī.

Senāta ieskatā, policija kā valsts iestāde, kuras pienākumi ir aizsargāt personas, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem, var būt sabiedrības intereses skarošu diskusiju objekts. Jo īpaši, ja tas attiecas uz policijas darbinieku prettiesisku rīcību. Ņemot vērā sabiedrības iesaistīšanos iespējamu nelikumību ziņošanā un publiskā apspriešanā, nav izslēgts, ka policijas veikto operatīvo darbību videoieraksts kļūst par sabiedrības debašu priekšmetu. Tas var būt gadījumā, kad filmēšanas mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību policijas prettiesiskām darbībām.

[15] Nepieciešams nošķirt personas, kuras darbojas privāti un personas, kuras darbojas publiski kā politiskas personas vai publiskas personas. Attiecīgi privātpersona, kura nav zināma sabiedrībai var prasīt īpašu savas privātās dzīves aizsardzību, bet tas pats nav attiecināms uz publiskām personām. Personas atpazīstamība un publiskais tēls ietekmē aizsardzību, kas var būt nodrošināta viņa privātajai dzīvei. Ir būtiski nošķirt ziņošanu par indivīda privātās dzīves detaļām un ziņošanu par faktiem, kam var būt nozīmīga loma demokrātiskas sabiedrības diskusijā attiecībā uz publiskām personām (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 7.februāra spriedums lietā Aksels Springers pret Vāciju, iesniegums Nr. 39954/08, 91.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Kuderk un Ašet Filipači asociācija pret Franciju, iesniegums Nr. 40454/07, 117.-118.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 7.februāra spriedums lietā fon Hanovere pret Vāciju (Nr.2), iesniegums Nr. 40660/08 un 60641/08, 95.- 97.punkts).

Privātās dzīves koncepts ietver arī tādus privātās identitātes aspektus kā personas vārds, attēls vai fiziskā un morālā integritāte. Tiesību uz privāto dzīvi mērķis ir primāri nodrošināt personas pilnveidošanos attiecībās ar citiem cilvēkiem, bez iejaukšanās no ārpuses. Personas attēls ir viena no galvenajām personības iezīmēm, kas atklāj personas unikālās īpašības un atšķir to no citiem cilvēkiem. Tādējādi prezumējams, ka personai ir tiesības kontrolēt savu attēlu un tā izmantošanu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 7.februāra spriedums lietā fon Hanovere pret Vāciju (Nr. 2), iesniegums Nr. 40660/08 un 60641/08, 95.-96.punkts).

Konkrētajā gadījumā pieteicējs filmēja policijas darbiniekus viņu darba pienākumu izpildes laikā. Saskaņā ar likuma „Par policiju” 1.pantu policijas darbinieki veic publiskas funkcijas, aizsargājot personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem. Tādējādi arī darba pienākumu pildīšanas laikā tās uzskatāmas par publiskām personām.

Kasācijas sūdzībā pieteicējs savas tiesības filmēt un publicēt videoierakstu pamato ar to, ka policijas darbinieku filmēšana laikā, kad viņi pilda dienesta pienākumus, neskar viņu privāto dzīvi.

Senāta ieskatā pieteicēja argumenti ir nepamatoti. Pat situācijā, kad persona veic valsts deleģētas publiskas funkcijas, tai ir tiesības uz noteiktu privātās dzīves aizsardzības līmeni. Pretējā gadījumā tiktu aizskarta tiesību uz privāto dzīvi būtība, padarot tiesības bezjēdzīgas. Kā norādīts iepriekš, personai ir tiesības kontrolēt savu attēla izmantošanu, ņemot vērā, ka tas atklāj personas unikālās īpašības, kas ļauj to identificēt starp citiem cilvēkiem. Tādējādi arī policijas darbiniekiem konkrētajā lietā ir tiesības ne tikai uz savu attēlu, bet arī tiesības kontrolēt tā izmantošanu.

[16]  Jebkuram žurnālistam, izmantojot tiesības uz vārda brīvību, ir jāatceras arī par uzliktajiem pienākumiem un atbildību. Proti, tiek prezumēts, ka ziņojot par jautājumiem, kas ir sabiedrības interesēs, žurnālists rīkojas labā ticībā, lai sniegtu precīzu un uzticamu informāciju ievērojot žurnālistu ētikas normas (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017.gada 27.jūnija spriedums lietā SIA Satakunan Markinaporsi un SIA Satamedia pret Somiju, iesniegums Nr.931/13, 158.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 7.februāra spriedums lietā Aksels Springerspret Vāciju, iesniegumsNr.39954/08, 93.punkts).

Neskatoties uz to, ka iepriekš norādītie principi attiecināmi uz žurnālistiem, tomēr, Senāta ieskatā, tie ir piemērojami arī konkrētajā lietā. Pat gadījumā, kad persona nav uzskatāma par žurnālistu, tā var publicēt informāciju žurnālistikas nolūkiem, proti, lai radītu vai veicinātu diskusiju par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Līdz ar to, personai, kura nav uzskatāma par žurnālistu, publicējot informāciju, tieši tāpat ir jāievēro pienākums par precīzas un uzticamas informācijas sniegšanu, kā arī jārīkojas labā ticībā.

Ņemot vērā lietas apstākļus, Senāts prezumē, ka pieteicēja publicētais videoieraksts bija patiess un uzskatāms par uzticamu, īpaši ņemot vērā to, ka ne Datu valsts inspekcija, ne policija nav apšaubījusi pieteicēja publicētajā videoierakstā redzamo un dzirdamo informāciju.

[17] Vērtējot publicētās informācijas saturu, formu un sekas, jāņem vērā veids, kādā attēls vai video ir publicēts, kādā veidā attēlā vai video redzamā persona ir attēlota, kā arī platforma, kurā informācija ir publiskota un tās pieejamība citiem cilvēkiem (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 7.februāra spriedums lietā Aksels Springers pret Vāciju, iesniegums Nr. 39954/08, 93.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 7.februāra spriedums lietā fon Hanovere pret Vāciju (Nr. 2), iesniegums Nr. 40660/08 un 60641/08, 112.punkts). Turklāt pirms informācijas publicēšanas, personai ir jāizsver iespējamā ietekme uz attēlā, videomateriālā vai rakstā minētās vai redzamās personas privāto dzīvi (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Kuderk un Ašet Filipači asociācija pret Franciju, iesniegums Nr. 40454/07, 140.punkts).

Pieteicējs videoierakstu ievietojis interneta vietnē www.youtube.com. Pieeja konkrētajam videomateriālam nav nekādā veidā ierobežota. Jebkura persona to var skatīties un dalīties ar to. Tādējādi arī policijas darbinieku attēls ir pieejams neierobežotam personu lokam, turklāt pašiem darbiniekiem nav iespējas kontrolēt konkrētā videomateriāla izplatīšanu.

Apgabaltiesa spriedumā konstatēja, ka pieteicējs ir norādījis, ka viņam tiek liegtas tiesības uz vārda brīvību, bet nav pamatojis, kādā veidā vārda brīvības izmantošana konkrētajā gadījumā ir nozīmīgāka par personas tiesībām uz privātumu. Apgabaltiesa atzina, ka atsaukšanās uz vārda brīvību ir nepamatota. Senāta ieskatā minētās atziņa ir pareiza. Pieteicējs nav paskaidrojis, kāpēc uzskatīja par būtisku informēt sabiedrību par policijas darbinieku rīcību. Pieteicējs, īstenojot savas tiesības uz vārda brīvību, nav izvairījies no iejaukšanās policijas darbinieku privātajā dzīvē, jo tādu pašu mērķi varēja sasniegt anonimizējot videoierakstu tā, lai nebūtu iespējams identificēt konkrētus policijas darbiniekus. Policijas darbinieku personas datu publicēšanu nevar uzskatīt par absolūti nepieciešamu.

[18] Vērtējot iejaukšanās privātajā dzīvē samērīgumu ar tiesībām uz vārda brīvību, jāņem vērā arī personai piemērotās sankcijas, to būtība un smagums. Proti, vai piemērotās sankcijas varētu atturēt citas personas no informācijas publiskošanas, vai tās nerada nesamērīgu finansiālu slogu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 7.februāra spriedums lietā Aksels Springers pret Vāciju, iesniegums Nr. 39954/08, 93.punkts).

Atbilstoši lietas materiāliem pieteicējam nav piemērotas nekādas finansiālas sankcijas. Viņam uzlikts pienākums nodrošināt videomateriāla izdzēšanu no interneta vietnes. Senāta ieskatā, piemērotās sankcijas ir samērīgas, jo nav radījušas nesamērīgu slogu pieteicējam. Tāpat tās nav atturējušas pieteicēju no citu materiālu publiskošanas.

[19] Ņemot vērā visus iepriekš minētos principus un apsvērumus, Senāts uzskata, ka pieteicēja darbībā nav panākts taisnīgs līdzsvars starp tiesībām uz vārda brīvību un privātās dzīves neaizskaramību.

[20] Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka pieteicēja kasācijas sūdzība ir noraidāma kā nepamatota, kā arī nav pamata apgabaltiesas sprieduma atcelšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada 11.novembra spriedumu, bet Sergeja Buivida kasācijas sūdzības noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Novērtē šo rakstu: