Iesaki rakstu: 
Lai arī tikai pēc tam, kad Krievijas-Ukrainas kara devītajā gadā[1] Kremlis paplašināja iebrukumu, šā gada 20. maijā notika manifestācija par atbrīvošanos no padomju mantojuma, esmu oficiāli aicinājusi Rīgas domi atbrīvoties no komunistiskā totalitārā režīma slavinošiem objektiem jau gadiem.
Piemēram, otro gadu lūdzu politiķus atbrīvoties no padomju okupāciju godinošiem vietvārdiem. Balstoties Saeimas komisijas šoziem uzsvērtajā, ka «šobrīd būtu atbilstošs brīdis rūpīgi pārskatīt arī citu ielu nosaukumus, lai pārliecinātos, vai tādā veidā netiek slavinātas tās vēsturiskās personības, kas darbojušās padomju laikā un piedalījušās nacionālo ideju vai sabiedrības iznīcināšanā, padomju ideju propagandēšanā»[2], turpināju šo darbu arī šogad.
Diemžēl esmu saņēmusi atbildi, kas liecina, ka vai nu Rīgas vadība ir pilnīgi administratīvi impotenta, nepārvaldot ierēdņus, vai arī tās politiskā stāja neparedz atmest pat staļinisma paliekas.
Ja pērn maijā Rīgas domes institūcija – vietvārdu un pilsētvides nosaukumu komisija noraidīja manu priekšlikumu atbrīvoties no padomju mantojuma ielām ar argumentāciju, ka ar «ielas pārdēvēšanu izmaiņas skartu vairāk nekā 18 daudzdzīvokļu dzīvojamajām ēkām, kurās ir vairāk kā 1260 dzīvokļi»[3], tad šogad uz trešo analoģisko lūgumu rakstveida atbilde ir krietni agresīvāka:
«Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra noteikumu Nr. 50 “Vietvārdu informācijas noteikumi” 29. punkts paredz, ka vietvārdu piešķīrējinstitūcija nav tiesīga pieņemt lēmumu par oficiāla vietvārda piešķiršanu, ja objekta pašreizējais nosaukums pilnībā atbilst šo noteikumu prasībām[4]» –, norādot, ka mani priekšlikumi tiks skatīti tikai tad, kad «stāsies spēkā augstāks tiesiskais regulējums, kas pašvaldībai dos iespējas rīcībai, neievērojot noteikumu Nr. 50 noteiktos ierobežojumus vietvārdu pārdēvēšanā».
Izklausītos pēc parastas birokrātiskā slinkuma atrakstīšanās, ja ne atbilde pirms gada, kad Rīgas domes institūcijas vēl pieļāva šo padomju režīmu slavinošo nosaukumu maiņu, taču noraidīja to.
Baisa aina paveras, ja ar šo pašu noteikumu normām konfrontē Mārtiņa Staķa vadītās atvasinātās publiskās personas atbildi, ka komunistiskā režīma balstu slavēšana «pilnībā atbilst šo noteikumu prasībām». Tā 5.1. apakšpunkts prasa, lai vietvārds iekļautos latviskajā kultūrvidē, sekmētu tās vērtību saglabāšanu un attīstību, bet 5.3. – lai atbilstu labiem tikumiem. «Labi tikumi» ir ģenerālklauzula, atklāts juridisks jēdziens, ko precizē kazuistiskā ceļā.
Augstākā tiesa sen precizēja, ka «abstraktais jēdziens – „labi tikumi” katrā konkrētā gadījumā tiek noskaidrots, izmantojot ārpus tiesību normām esošus avotus, tādus kā morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u. tml.[5]». Ģenerālklauzulas precizēšanā izmanto arī Latvijas Republikas Satversmi, kurā noteikts, ka tauta nosoda komunistisko totalitāro režīmu. Godāšana publiskā telpā nudien nav nosodīšana.
Kāpēc Rīgā vēl ir Staļina kolaboranta Latvijas okupēšanā, Kirhenšteina valdības ministra, Staļina atomieroču tēva, Staļina prēmijas laureātes, propagandistes, okupācijas gada LKP CK orgāna nodaļas vadītājas, kas vēl neatkarīgajā Latvijā nelegālās kompartijas rindās nodeva apgabaltiesas kriminālprocesa datus PSRS sūtniecības referentam, un Staļina Sarkanās strādnieku un zemnieku armijas ģenerālleitnantu, kas okupēja Latviju, ielas? Kādas amorālas manipulācijas jāveic, lai domes institūcija rakstveidā prezumētu, ka tas pilnībā atbilst labiem tikumiem? Satversme Staķim nav gana augsts akts?
Rīgas dome savu iespēju demonstrēt izlēmīgu, konstitucionāli konsekventu valstisku nostāju oficiālo vietvārdu lietā ir nokavējusi. Izveidotā darba grupa mani nav pat aicinājusi skaidrot situāciju. Ja Staķis nespēja beigt ar ielu slavēt pat vienu no tikai septiņiem Staļina PSRS AP Savienības Padomes locekļiem no Latvijas – Bagramjana, Kalnbērziņa, Novika līdzgaitnieku un pat okupantu ģenerāli, Saeimai un Ministru kabinetam ir jāpārņem ielu nosaukumu lieta, nekavējoši izdodot normas par padomju okupācijas komunistiskā totalitārā režīmā personību un jēdzienu slavinošu vietvārdu likvidēšanu.
[1]Likums nosaka, Krievijas-Ukrainas karš sācies 2014. gada 20. februārī. https://zakon.rada.gov.ua/laws/show/1207-18#n6
[2]13. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2022. gada 17. marta Nr. 142.9/5-14-13/22.
[3]Rīgas valstspilsētas domes 2021. gada 31. maija Nr. BV-21-5073. Dokuments_20210527162359
[4]Rīgas valstspilsētas domes 2022. gada 21. jūnija Nr. DA-22-5690-ap.
[5] 2012. gada 30. novembra spriedumā lietā Nr. A42862709 SKA-505/2012.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
