Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā portālā pietiek.com un reizēm arī dažos citos plašsaziņas līdzekļos daudz rakstīts par tā dēvētajiem «pasūtījumu galdiem». Pamatā gan aprakstīts «pasūtījumu galds» Valsts ieņēmumu dienestā, taču diemžēl ir pamats domāt, ka tas pats notiek arī citur. Vairāki notikumi rada pamatotas aizdomas, ka līdzīgs «pasūtījumu galds» atrodas arī Rīgas rajona tiesā Siguldā pie tiesnesēm Valijas Grebežnieces un Maijas Dreimanes.
Apstākļi un fakti ir šādi: iztiesāšanā Rīgas rajona tiesā Siguldā atrodas civillieta, kurā kāda fiziska persona un viņai piederošā SIA cēluši prasību par ceļa servitūta nodibināšanu pret kaimiņu īpašuma īpašniekiem (turpmāk sauksim to par servitūta lietu). Servitūta lietu sāka izskatīt Rīgas rajona tiesas Siguldā tiesnese Maija Dreimane.
Jau no paša lietas izskatīšanas sākuma tiesnese M.Dreimane acīmredzami darbojās prasītāju (servitūta tīkotāju) labā, mutiski un rakstiski deva nepārprotamus norādījumus, kas prasītājiem jādara, kādi pierādījumi jāiesniedz, lai prasītāji lietā uzvarētu. Šo iemeslu dēļ atbildētāji (kaimiņu īpašuma īpašnieki) tiesnesei Maijai Dreimanei pieteica noraidījumu. 2023.gada 23.janvāra tiesas sēdē tiesnese M.Dreimane nolēma pieņemt atbildētāju pieteikto noraidījumu.
Līdztekus iepriekš aprakstītajai servitūta lietai tajā pašā Rīgas rajona tiesā Siguldā ir jau izskatīta cita prasība civillietā, kurā atbildētāji ir jau pieminētais servitūta tīkotājs un viņa ģimenes locekļi, bet prasītāji ‒ jau pieminētie kaimiņu īpašuma īpašnieki (atbildētāji servitūta lietā). Pēc būtības šajā lietā puses ir apmainījušās vietām.
Prasība celta ar mērķi pārtraukt sveša īpašuma prettiesisku lietošanu (lietošanu bez tiesiska pamata), piedzīt maksu par sveša īpašuma prettiesisku lietošanu un atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar goda un cieņas aizskārumu un citām prettiesiskām izdarībām. Šo lietu izskatīja Rīgas rajona tiesā Siguldā tiesnese Valija Grebežniece, kura jau vairākkārt aprakstīta gan portālā pietiek.com, gan arī citur ‒ un ne jau pozitīvā nozīmē.[1]
Tiesnese V.Grebežniece kaimiņu īpašuma īpašnieku prasību pret servitūta tīkotāju un viņa ģimenes locekļiem noraidīja pilnībā. Tas būtu saprotams, ja tiesa spriedumu pamatotu ar tiesību normām un lietā esošajiem pierādījumiem. Diemžēl tā nebija. Spriedumā tiesnese pauda apgalvojumus, kas neatbilst ne lietā iesniegtajiem pierādījumiem, ne tiesību normām, ne citiem tiesību avotiem: judikatūrai un doktrīnai. Turklāt spriedums ir pretējs tiem apgalvojumiem, kurus pati tiesnese Valija Grebežniece izteica tiesas sēdē (tas dzirdams tiesas sēdes audioprotokolā).
Būtiski uzsvērt, ka secinājumi, ko tiesnese V.Grebežniece pauda tiesas sēdē, atbilst gan lietā iesniegtajiem pierādījumiem, gan tiesību avotiem. Tātad starp tiesas sēdi un sprieduma sagatavošanu ir noticis kas tāds, kas tiesnesi pamudināja taisīt spriedumu, kurš neatbilst ne pierādījumiem lietā, ne tiesību avotiem, ne pašas Valijas Grebežnieces izteikumiem tiesas sēdē.
Kas gan ar tiesnesi varēja notikt? Atbilde, šķiet, ir visiem nojaušama. Pēc tiesas sēdes servitūta tīkotājs un viņa ģimenes locekļi acīmredzot saprata, ka lietu zaudēs, tādēļ veica darbības, lai tā nenotiktu. Nav cita saprātīga izskaidrojuma tādai tiesneses rīcībai: tiesas sēdē viņa saka vienu, bet spriedumā ieraksta pavisam ko citu.
Par tiesneses V.Grebežnieces rīcību kaimiņu īpašuma īpašnieki iesniedza sūdzību Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram, tieslietu ministrei, Rīgas rajona tiesas priekšsēdētājai. Protams, viņi saņēma formālas atbildes, ka viss ir labākajā kārtībā ‒ tiesnesis ir neatkarīgs utt., u.t.jpr. Neatkarīgs arī no likuma un tiesībām.
Atbildēs uz sūdzību norādīts, ka sūdzības iesniedzēji savas tiesības sekmīgi varot aizsargāt, iesniedzot apelācijas sūdzību. Taču tā nav taisnība. Apelācijas un kasācijas instance nevar aizstāt pirmo instanci. Respektīvi, apelācijas un kasācijas instance nevar novērst apstākli, ka personām ir nozagtas tiesības uz taisnīgu tiesu pirmajā instancē.
Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ja valsts personai garantē iespēju vērsties trijās tiesu instancēs, tad valstij ir pienākums visās trijās instancēs nodrošināt tiesības uz «taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā». Ja pieņemtu tādu tiesnešu neatkarības izpratni, ka tiesnesis ir neatkarīgs arī no likuma un tiesībām, nevienu tiesnesi nevarētu sodīt par apzināti nelikumīga sprieduma vai lēmuma taisīšanu un Krimināllikuma 291.pants tiesību sistēmā būtu lieks.
Rezumējot iepriekšējā rindkopā rakstīto: V.Grebežnieces spriedums, protams, ir pārsūdzēts apgabaltiesā, taču apelācijas instances tiesa objektīvi nevar novērst jau notikušo tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu pirmajā instancē, kur personām acīmredzami nebija nodrošinātas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu objektīvā tiesā.
Protams, šādā gadījumā cietušajām personām ir tiesības vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu (un viņi to arī darīs), taču valsts pienākums ir darīt visu, lai personu tiesību aizskārumus novērstu ar nacionālajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Kā redzams, Latvijas valsts to diemžēl nedara.
Nākamais notikums Rīgas rajona tiesā Siguldā kliedē jebkuras šaubas, ja tādas vēl pastāvēja, par «pasūtījumu galdu» servitūta tīkotāja un viņa ģimenes interesēs. Kā jau minēts, servitūta lietā tiesnese Maija Dreimane pieņēma atbildētāju (kaimiņu īpašuma īpašnieku) pieteikto noraidījumu. Un ‒ neticēsiet, kāda sagadīšanās, ‒ servitūta lieta tagad nodota izskatīšanai Valijai Grebežniecei. Vai tiešām sakritība?
Ja būtu nejauša sakritība un «pasūtījumu galda» nebūtu, tiesnese V.Grebežniece sevi atstatītu no lietas izskatīšanas, jo nevar viens un tas pats tiesnesis skatīt divas lietas, kurās piedalās pēc būtības tie paši lietas dalībnieki un kurās jāvērtē vieni un tie paši apstākļi, jo tad tiesnesis nevar būt objektīvs. Taču tiesnese V.Grebežniece sevi neatstatīja un 15.maijā ir gatava skatīt lietu, kuras iznākumu V.Grebežnieces izpildījumā nav grūti noskārst.
[1] Skat., piemēram, https://twitter.com/NellijaL/status/1035432912332746752;
https://ir.lv/2018/08/31/eksperts-gruti-ticet-objektivas-un-taisnigas-lietas-izspriesanai/;
https://ir.lv/2017/11/29/shemotaju-glabejengeli/; https://m.pietiek.com/raksti/bedigi_slavenas_siguldas_tiesneses_grebeznieces_ziemassvetku_davanas_krapniekiem/;
https://www.la.lv/zinojuma-minetajiem-tiesnesiem-rekomende-neuzticet-maksatnespejas-lietu-skatisanu;
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
