Vai nākamais prezidents arī dalīs ordeņus savējiem un garāmgājējiem?
Elita Veidemane, Neatkarīgā24.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Visticamāk, neviens negrasās strīdēties, jo lielos vilcienos un tvērienos viss jau ir sarunāts. Jautājums ir tikai par to, kurš politiskais spēks savā pusē ir dabūjis “zaļzemniekus” un kas šim spēkam ir piesolīts par iespējamo atbalstu vienam vai otram prezidenta amata kandidātam. Solītāju lomā šobrīd ir “Jaunā vienotība” un “Apvienotais saraksts” (AS). Un, protams, Uldim Pīlēnam negribētos eksperimentēt ar koalīciju: ja notiks eksperimenti, AS pavisam viegli var izkrist no aptveres.
Ievērojiet, visas kaut cik inteliģentās sarunas par prezidenta amata kandidātiem notiek tikai par diviem cilvēkiem - par Edgaru Rinkēviču un Uldi Pīlēnu. Kaut arī Elīna Pinto izrāda atzīstamu erudīciju valstiskās un individuālās drošības, ekonomikas un investīciju jautājumos, viņu gandrīz neviens neredz kā prezidenta amata kandidāti: viņas aktivitātes, braukājot pa Latviju un piedaloties pasākumos, visticamāk, ir “veltītas” nākamā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kurās viņa startēs jau kā pazīstama kandidāte. No kuras partijas? Tas ir atklāts jautājums. Jo startēt no “progresīvistiem” - tas nav nopietni, kā teiktu Pīlēns.
Protams, neviens no kandidātiem neatklāj politiskā tirgus aizkulises, vien mēģina pārliecināt skatītājus, ka tāds tirgus neeksistē. Bet šī atturība skatītājus nepārliecina, un tirgus ir vieta, kur var kaut ko izdevīgi iemainīt, ne tikai nopirkt vai pārdot.
Kaut arī prezidenta pilnvaras nav diez ko plašas un varenas, viņa rīcībā tomēr ir iespējas ietekmēt procesus. To, ko nedarīja (vai tieši otrādi - darīja) aizejošais Egils Levits, varētu darīt ikviens no atnākošajiem prezidentiem. Piemēram, Levits karsti atbalstīja partiju finansēšanas likumu, jo “partijas tiek finansētas visur”. Kāpēc? Lai oligarhi tās nefinansētu. Nu nav mums oligarhu. Ja būtu - tad gan jau viņi atrastu iespējas finansēt “savas” partijas par spīti visiem likumiem. Bet ne jau par to runa: cilvēkiem nav nekāda prieka finansēt politpulciņus, kuri to tik vien zina kā bāzt roķeles nodokļu maksātāju kabatās.
Un kur tad vēl pagaidām esošā prezidenta nekritiskā attieksme pret valsts budžeta parakstīšanu - tā vietā, lai to atsviestu atpakaļ Saeimai, sak, pārstrādājiet! Vai arī pilnīgi neizprotama valsts augstāko apbalvojumu dalīšana garāmgājējiem un “pareizo” pīlīšu pūtējiem. Vai arī - prezidenta medaļu piešķiršana no politisko ratu pakaļas izkritušajiem, jo viņi, raugi, ir “sadarbojušies”. Nez, ar ko?
Nākamais prezidents varētu pievērsties būtiskām valsts problēmām, piemēram, rosināt diskusiju par investīcijām cilvēkos - kā minēja Elīna Pinto, - investēt veselībā, izglītībā, jaunradē. Ir jau, protams, skaisti atklāt ceļa zīmes lībiešu valodā vai parakstīt vēsturisko zemju likumu, taču - varbūt tomēr ir svarīgākas problēmas mūsu valstī?
No nākamā prezidenta gribētos sagaidīt skaidru vēstījumu par Latvijas latviskumu. Edgars Rinkēvičs ironiski izteicās, ka tagad nav tas laiks, lai izteiktos “dzīvosim draudzīgi” un “viss nav tik viennozīmīgi”. Ja kādam ir pretenzijas pret Latviju un pret sabiedrības centieniem veidot mūsu valsti latvisku, ja kāds vēlas šeit redzēt Krieviju, tad - lai ceļš kā galdauts, dodieties uz to valsti, kas atbilst jūsu ideāliem.
Šo domu atmiekšķēja Mārtiņš Bondars, runča Leopolda balsī tomēr aicinādams visus dzīvot draudzīgi un domāt pozitīvi: nav ko te, kā mēdz teikt, dzīvot pagātnē! Lai vēsture paliek vēsturei, dzīvosim nākotnei! - tāda bija biedra Bondara doma. Jā, kāpēc gan ne? Tikai jāatceras tas viedais teiciens: kurš pagātni pieminēs, tam aci izdauzīšu, bet kurš pagātni aizmirsīs - tam abas. Tas jāatceras tiem, kuri 31. maijā balsos par savu prezidentu.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
