Iesaki rakstu: 
Jums viss drošums tik tērauda bruņās, Bailes ņirgājas jūsu vispārdrošās runās. Jums prātus mierina asins un vīna tvaiks - Bet kas būs, kad atnāks paģiru laiks? Tas laiks...
Kādreiz ar šausmām lasīju par Ziemeļkoreju un domāju, cik labi ir dzīvot civilizētā gandrīz demokrātiskā valstī, nemaz nenojaušot, ka drīz ierastā dzīve pārvērtīsies par elles priekštelpu.
Sākoties kovidam, nekas nevēstīja, ka briest kaut kas baiss ar iepriekš izstrādātu plānu. Nē, ne jau vienai valstij, bet visai pasaulei. Pirmās bažas radīja tas, ka vakcīnas tika izstrādātas un ieviestas apritē pāris mēnešu laikā. Otrs, ka vakcināciju uzsāka tad, kad slimība bija jau izplatījusies, Trešais, sākās aģitācija un iebiedēšana, ka tikai vakcīna glābs no nāves. Tika publicēti foto no kapsētām, slimnīcām un morgiem ar līķu kalniem melnos plastikāta maisos. Un tas viss ne jau nu vienā, kaut kādā mazattīstītā valstī, bet daudzās, augsti attīstītās ar augstu medicīnas līmeni. Nāves piesaukšana vienmēr spēcīgi iedarbojas uz psihi.
Tika teikts ka vakcinācija būs labprātīga. Bet tad sākās melu virkne. Sākot no tā, cik potēm ir jābūt. Tad izrādījās, ka ir vajadzīgi sertifikāti, ka bez tiem nedrīkst strādāt, bet tas, ka cilvēki paliks bez iztikas līdzekļiem, nevienu neinteresēja, svarīga ir tikai vīrusa ierobežošana, un tas nekas, ka vīruss veiksmīgi turpināja ne vien vairoties, bet arī sākās tā mutācija. Un vēl viens brīnums bija, ka slimo arī vakcinētie un viņu skaits pieaug, tāpat kā mirušo vakcinēto skaits.
Katru dienu tiek publicēti dati par pārslogotām slimnīcām, kur visas vietas aizņem nevakcinētie, kuri vēl ir arī atbildīgi par godprātīgi paklausīgo vakcinēto aplipināšanu. Un tad nāk kārtējie atrisinājumi, lokdauns, tad ārkārtējā situācija ar idiotiskiem aizliegumiem, pēcāk zaļās un sarkanās zonas. Viss pēc plāna - skaldi un valdi. Kur vakcinētie par visa ļaunuma sakni uzskata nevakcinētos. Un vēl taču spēkā krievi pret latviešiem. Jo Putins to vien redz, kā iebrukt Latvijā. Bet Putinam ir citas nodarbes, tie paši globālistu plāni, par kuriem parastā krievu tauta pat dzirdēt negrib, un tur tāpat ir mītiņi un demonstrācijas, tikai mērogi ir citi. Pat ja visā Latvijā būtu 2 miljoni iedzīvotāju, tad vienā Maskavā iedzīvotāju skaits ir 20 miljoni.
Bet, atgriežoties pie notiekošā Latvijā. Nu jau ciniski un bez kautrēšanās saka, ka kovids ir un būs, un ir jau uzsākta ceturtās būsterdevas potēšana. Jo visa vaina tagad ir nepotētajos bērnos un pensionāros, kuri savos 80-100 gados spriņģo pa veikaliem un citām izklaides vietām, nekaunīgi aplipinot vēl un vēl. Skatoties statistiku, brīnos cik tomēr daudz mums to ilgdzīvotāju, mirst ik dienu un nevar vien apmirt. Tas nu pavisam nav labi, pensiju fondi iztukšoti, bet jāmaksā taču pensijas, un tas nekas, ka vien 250-350 eiro, un tavu brīnumu, izdzīvo taču, gluži vai terminatori.
Par to, cik tauta mīl un ciena prezidentu un premjeru, nemaz nerunājot par veselības ministru, ir lieki rakstīt, tāpat kā par visu koalīciju kopumā Lai gan ir arī viņu apjūsmotāji. Un tagad ir īstais laiks, lai uz skatuves iznāktu Šlesers ar Latvija pirmajā vietā un Gobzems ar LuK, kura pirmsvēlēšanu kampaņa sākās ar Rododendru 13. decembrī, Kariņa dzinšanas dienā. Piedalās arī Šlesers, bet tā kautrīgi, jo ir pieredzējis politiķis. Un nabaga nomocītā un pazemotā tauta ir gatava balsot vienalga, par kuriem, tikai lai tiktu vaļā no saviem tagadējiem apspiedējiem, un iespējams, ka tas arī izdosies, ja vien pastāvošie valdīkļi neatradīs kaut kādus mistiskus ieganstus, lai vēlēšanas atceltu.
Bet ir vēl viens liels „bet”: viss šis baisais eksperiments ir nevis iznīcināt cilvēkus kā tādus planētas pārapdzīvotības dēļ, bet gan, lai izveidotu mūžīgo eliksīru zelta miljardam. Pie tā jau sen strādāja, bet bija vajadzīgi trusīši un daudz trusīšu, atrast tos bija grūti, darbs nevirzījās uz priekšu tik raiti, kā gribētos, pasaules valdnieki strauji novecoja, bet dzīvotgriba palika kā prioritāte. Un ne vienkārši dzīvotgriba, bet pilnvērtīga, lai funkcionētu visi orgāni.
Pārstādīt orgānus, ko viņi arī regulāri dara ir neefektīvi, tāpat kā asins un plazmas pārliešana. Ir vajadzīga iejaukšanās genomā, šūnās, kuras kavē novecošanu, un, lūk, risinājums, vispasaules eksperiments. Būtiski, lai eksperimentā piedalītos dažādas rases, dažāda vecuma, dažādu asins grupu un rēzus faktora cilvēki. Un šī nav zinātniskā fantastika, šī ir mūsu baisā tagadne.
Un, ja kāds domā, ka ASV, Ķīna, Krievija, Indija vai citas lielvalstis nav apvienojušās šai eksperimentā, ir muļķīgi, jo tikai kopīgi, bet ne atsevišķi viņi varēs realizēt šo ieceri. Karot vairs nevajadzēs, zelta miljards jau sadalījis planētu, un vietas tur pietiks pārpārēm visiem, un tie, kas izdzīvos, jaunie un spēcīgie būs vien viņu vergi un pakalpiņi, lai pasaules valdīkļi varētu beidzot no zaļās planētas paņemt veselīgu produkciju, - tāpēc jau tagad cīnās par ekoloģiju, lai šajā ekoloģiski tīrajā planētā ar mūžīgo dzīvi viņiem būtu komforts augstākajā līmenī.
Es saprotu, ka visiem šiem dvēseles kliedzieniem nav nekādas jēgas, ja, klusu ciešot un sēžot dīvānos, vien skatīsimies, kā mūs kā aitu un aunu baru ved „uz saulaino tāli”. Tāpēc Latvijas labā esmu gatava balsot pat par pašu Luciferu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
