Vai Armēnija gatavojas iekļauties Krievijas sastāvā, jo citādāk to atkal “uzmetīs”?
Kasīklis26.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kalnu Karabahā ir iestājies miers. Vai šajā cīņā kāda no pusēm atzīstama par uzvarētāju – pilnībā noteikti ne. Zaudētājs gan – tā ir Armēnija, ja salīdzina, kādas teritorijas tā kontrolēja pirms konflikta eskalācijas un kādas tagad – pēc pamiera noslēgšanas. To spilgti ilustrē arī Armēnijas iedzīvotāju paustā neapmierinātība. Tiesa, objektīvi skatoties, jāatzīst, ka noslēgto pamieru vairāk jāatzīst par Armēnijas “veiksmes” stāstu.
Tam, ka situācija Kalnu Karabahā ir atrisinājusies pilnīgi galīgi un uz visiem laikiem, netic neviens. Pirmām kārtām jau pašā Armēnijā un Azerbaidžānā. Tāpēc nav pārsteigums, ka Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans aicinājis Krieviju uz vēl ciešāku militāro sadarbību. "Mēs ceram ne tikai uz sadarbības stiprināšanu drošības ziņā, bet arī uz militāru un tehnisku sadarbību. Protams, pirms kara bija grūti laiki, bet tagad situācija ir vēl sarežģītāka," viņš paziņoja presei pēc Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu uzņemšanas Erevānā.1
Dzirdot šādu Pašinjana paziņojumu, rodas vairākas pārdomas. Proti, jau pašlaik Krievija un Armēnija sadarbojas vairākās platformās. Jāatceras, ka pēc PSRS sabrukuma Armēnija kļuva par faktiski vienīgo postpadomju valsti - galveno un vienīgo Krievijas sabiedroto Aizkaukāzā. Savukārt Krievija Armēnijai ir kļuvusi ne tikai par partneri vien, - Armēnija uzskata, ka Krievija ir tās stratēģiskais sabiedrotais, kas ir devis ievērojamu ieguldījumu dažādās Armēnijas un armēņu dzīves jomās: sākot no ekonomikas un beidzot ar drošību.2
Juridiski šī sadarbība ir arī attiecīgi noformēta – visnopietnākā līmenī – Kolektīvās drošības līguma organizācijā un Neatkarīgo Valstu sadraudzībā. Starp abām valstīm ir noslēgtas vairāk nekā 250 starpvalstu vienošanās, ieskaitot Draudzības, sadarbības un savstarpējās palīdzības līgumu.3 Līdz ar to rodas loģisks jautājums – kā domāts stiprināt to, kas faktiski jau ir nostiprināts visaugstākajā līmenī.
No Pašinjana izteikumu zemtekstiem saprotams, ka Armēnija gatavosies revanšam un viņai nepieciešams vēl lielāks Krievijas atbalsts. Nu, viens no militārās sadarbības stiprināšanas veidiem ir, ka viena valsts no otras iegādājas bruņojumu. Tā skatoties, lielākais bruņojuma piegādātājs Armēnijai visu laiku ir bijusi Krievija. Turklāt tas pats Pašinjans 2020.gadā, esot premjera amatā, ir kritizējis toreizējo prezidentu Sargsjanu, ka tas iegādājies armijai nevis ieročus un bruņojumu, bet metāllūžņus par 42 miljoniem dolāru.4 Respektīvi – jau armēņi piedzīvojuši, ka to saucamais “stratēģiskais sadarbības partneris”, tautas valodā runājot, “uzmetis” kā bruņojuma piegādē, tā arī dalībā dažādās organizācijās.
Jāsaprot, ja jau pirms konflikta ekselēšanos Armēnija bija daudz nabadzīgāka par Azerbaidžānu, tad pēc konflikta būtu naivi cerēt, ka Armēnija paliks turīgāka un spēs iegādāties modernāku bruņojumu.
Ja runājam par armiju bruņojumiem, tad Azerbaidžānai visu laiku ir bijis bruņojuma skaitliskais pārākums. Skatoties kvalitatīvā līmenī, tad arī Azerbaidžāna ir plašu soli priekšā Armēnijai. Turklāt Azerbaidžānas rīcībā ir arī citu valstu ražotais bruņojums, ne tikai Krievijas.
Līdz ar to apšaubāmi, ka tuvākajā desmitgadē Armēnija spēs iegādāties modernu bruņojumu pietiekamā skaitā, lai varētu izlīdzināt spēku samēru ar Azerbaidžānu, kura, visticamāk, arī turpinās modernizēt savu armiju.
Viena lieta ir bruņojums, bet būtiskākais jautājums ir cilvēku resurss. Ja skatāmies šādā griezuma, tad Armēnijā ir aptuveni 3 miljoni iedzīvotāju, bet Azerbaidžānā – aptuveni 10 miljonu. Ja paskatāmies, cik no šiem cilvēkiem ir militārajam dienestam atbilstoša veselība un vecums, tad sanāk, ka Armēnijā ir 1,4 miljoni, bet Azerbaidžānā – 3,8 miljoni. Armēnijas BS ir aptuveni 45 000 karavīru, Azerbaidžānas – 131 000. Runājot par sagatavoto mobilizācijas rezervi, Armēnijai tie ir 200 000 rezervistu, tad Azerbaidžānai 850 000 rezervistu.5
Līdz ar to, pat ja notiek brīnums un Armēnija tiek pie modernāka bruņojuma un pietiekamā daudzumā, – cilvēku resursi tāpat vien klāt nenāks. Ja nu...
Te stāsts par - ja nu.
Ko sevī varētu ietvert Pašinjana vārdi “Mēs ceram ne tikai uz sadarbības stiprināšanu drošības ziņā, bet arī uz militāru un tehnisku sadarbību”? Kā zināms, Armēnijai nav un nebūs finansējuma pietiekamā daudzumā, lai iepirktu jebkādu bruņojumu. Cilvēku skaits arī ir tikai tik, cik ir. Tā arī līdzšinējas sadarbības un integrācijas formas ir bijušas nepietiekamas, lai Krievija reāli vēlētos iesaistīties Armēnijas problēmās.
Tikko notikušais labi parādīja, ka arī Armēnijas dalība KDLO un NVS nepalīdzēja. Faktiski skatoties šādā griezumā, vienīgais Armēnijas risinājums ir dziļāka integrācija ar Krieviju, lai Armēnijas un Krievijas BS būtu uzskatāmi par vienu veselumu. Tas ir iespējams tikai tad, ja Armēnija faktiski kļūst par KF subjektu, jebšu – otrs variants - tiek īstenota savienoto valstu izveide.
Lai savienotās valstis tiktu izveidotas, būtiska bija Baltkrievijas nostāja. Pēc pēdējiem notikumiem Lukašenko noteikti ir piekritis visam, ko pieprasīja Putins. Savukārt Armēnijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta būtu izdevīga Maskavai, un, kā zināms – tikai laika jautājums, kad, ja starp divām Krievijas daļām ir kāda cita valsts, tā zaudēs savu neatkarību. Kā izņēmumu var uzskatīt tās valstis, kuras iespēj iestāties NATO.
Kā Armēnijas iedzīvotāji uztvertu šādu notikumu pavērsienu – pagrūti pateikt. Noteikti viņi priecātos, ja izdotos Azerbaidžānu uzvarēt un atgūt Kalnu Karabahu, bet vai armēņi būs priecīgi, ja tā dēļ viņiem atkal jānonāk Kremļa maigajās skavās – grūti spriest. Šāda notikumu pagrieziena gadījumā viens gan ir skaidrs – Gruzijai un Azerbaidžānai ir vairāk jāpiedomā par savas armijas attīstību, kā arī – dalību NATO.
1 https://www.delfi.lv/news/arzemes/pasinjans-pec-sagraves-kara-grib-vairak-militari-tuvinaties-krievijai.d?id=52687527
2 https://ru.armeniasputnik.am/trend/russia-armenia-sotrudnichestvo/
3 https://www.mfa.am/ru/bilateral-relations/ru
4 https://minval.az/news/123969164?__cf_chl_jschl_tk__=3c1fa3a58496fb586b369317ac2a8b8d08b904c8-1606307230-0-AeV9H0lgZJoxaNLLL-LsWbQCmj2fwaDsHfNxI1A_aVcfay0gJ6ddLg9-JZcdY2hZux09Z42iH_62VgGlAJlpV7sZjmrbfNfTzU8fjrQHv1xKwIWRzYpKhzJbmbuQbHqP3wtY2aeEfLRj6C9xMnDJKJfK40Mfi4iIsGdi9Euxe4ZbRZJmeQtK1cn0PAfY_HcspvrobE_xnWpHV15RMKhxtDwfXa7txsdiaCEdEyvO1ly6xzUfyKjX23lHbZyipnDFZg519aOsOID-NRKJr6oG4QPsxKToi1aNmiReSQL6c-c2bO_xwcDDNpoQjFLMlLBiV-KyUU6j8OrMFtSzGJat0LsXWWy1gfUVeazH8jO57V07njRXfNLz661GQ2hkGacjHA
5 https://www.gazeta.ru/army/2020/09/28/13271497.shtml?updated
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
