Vai arī Latvijas tauta ir pelnījusi Līgatnes lāču likteni?
Ivars Zariņš, Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāts, SC29.07.2012.
Komentāri (18)
Iesaki rakstu: 
Ārkārtas sēdē Saeima ir pieņēmusi izmaiņas likumā par tautas nobalsošanu. Daudz un karsti tika debatēts par likuma grozījuma iemesliem – referendumiem, kas nu kā jūras vilņi negaisā veļas pāri Latvijai, draudot aizskalot visu, kas vēl tajā ir palicis. Tāpēc ar „cēlu nolūku” novērst šādas iespējamās sekas Saeimā tiek steigts pieņemt šos likuma grozījumus.
Īstenībā šie grozījumi šo briestošo negaisa situāciju neatrisinās, bet tikai padziļinās iespējamās vētras sekas, jo kalpos tikai kā spunde, kas liks uzkrāties tautas neapmierinātībai, ja tie, kas uzņēmušies vest šo valsti, joprojām turpinās ignorēt negaisa patiesos cēloņus - valdošo spēku nespēju izveidot, nu, vismaz definēt tādu valsts vīziju, kurai tauta spētu noticēt, kura spētu tautu vienot savos centienos, nevis turpinātu to šķelt un vairot neticību šai valstij. Latvija joprojām kā noklīdis bārenītis neziņā mīņājas savas nākotnes aizaugošajās krustcelēs, un tikmēr katrs, kas vēlas, iet tai pāri, un tādejādi īstenotās politikas rezultātā mēs esam ieguvuši dziļu demogrāfisko krīzi, sabrūkošu valsts infrastruktūru visās jomās un Latvijas tautu, kas turpina šķelties visās iespējamās dimensijās. Tas ir piekoptās politikas rezultāts, nevis pāris ekstrēmistu vai „ļauno spēku” panākums.
Protams, ar masu mediju palīdzību kādu laiku tautai var iegalvot, cik labi un pareizi viss tiek darīts, tādejādi kādu laiku visu noturēt sev vēlamā paklausībā. Taču tagad, sākot just, ka ar „ smadzeņu skalošanu” un drupaču atmešanu no kopgalda (starptautisko aizdevēju ieteikto valsts budžeta pārdali) tautai drīz vien vairs nepietiks, tiek izmantota radusies situācija ar referendumiem, lai tautai apgrieztu spēju lemt un veidot pašai savu likteni. Tāpat kā savulaik lāčiem Līgatnes dabas parkā - tie neskatījās TV un neklausījās radio, un nezināja, ka viss ir labi un pareizi, un rīkojās atbilstoši radītajiem apstākļiem, pārkāpjot tiem paredzēto uzturēšanas režīmu. Par to, protams, nācās atbildēt tikai lāčiem – tā vietā, lai tiktu savests atbilstošā kārtībā aploks (t.i. tiktu strādāts, lai novērstu cēloņus), tos lāčus, kas vēl bija palikuši aplokā, iemidzināja un izkastrēja, jo tā bija vienkāršāk un ērtāk tos noturēt tiem paredzētajos apstākļos.
Līgatnes lāči ir simboliski piekoptās „mazspējas politikas” upuri un uzskatāms piemērs, kā tiek risinātas problēmas šajā valstī arī attiecībā pret savu tautu.
Arī tagad tā vietā, lai pacenstos realizēt politiku, kas veidotu Latviju kā valsti, kurai tās tauta noticētu, ar kuru varētu lepoties, kurai veltīt savus centienus – dzīvot, strādāt šeit, veidot raženas ģimenes un maksāt nodokļus, esošā situācija tiek risināta tradicionāli - kaut ko vēl nogriežot – šoreiz tautas iespējas pašai lemt. Nogriežot tieši tautai, nevis tam lācim, ar kuru tauta tiek baidīta, jo jaunā „tautas nobalsošanas kārtība” nodrošinās to, ka līdz referendumam joprojām vienkārši varēs tikt iniciatīvas, kuras atbalstīs kāds nozīmīgs politiskais spēks vai naudas maiss, savukārt tautas iniciatīvām, piemēram, par/pret Latvenergo privatizāciju bez šāda atbalsta būs gandrīz neiespējami īstenoties. Kādam tas ir ļoti ērts risinājums...
Te vietā ir sākt aizdomāties – kas ir tās nozīmīgās pārmaiņas, kas Latvijai tuvākā nākotnē tiek solītas un kam mēs tiekam gatavoti?
Un ko vēl mums var nogriezt? Savu suverenitāti kā nepanesamu greznību mēs jau tāpat griežam un dāsni dalām citiem (un varbūt arī pareizi, ja paši nesajēdzam, kam tā mums ir domāta), bet nacionālo uzņēmumu un savas zemes griešana citiem ir jau kļuvusi mums par ierastu ikdienu - tā vietā, lai finansētu savus zemniekus un ražotājus, mēs tikko „veiksmīgi” esam sagriezuši gabalos un pārdevuši arī savu nacionālo banku. Lauki un skolas soli kļūst tukši, arī savas smadzenes – zinātni mēs apgriežam, cik vien varam. Jo nu kam mums pašiem vajag domāt, ja ir, kas pasaka mums visu priekšā?!
Dzenoties pēc skaistiem fiskālajiem cipariem, valsts infrastruktūra pamazām tiek sabrucināta, un cilvēki turpina pamest šādu valsti. (Pamatots ir jautājums - nu no kurienes nāks šis valdības solītais uzrāviens?... ) Vēl mums ir atlicis kādam vēlīgi nogriezt atlikušos valsts uzņēmumus - gan jau kāds cēls pamatojums tam atkal atradīsies. Un šoreiz tautas referenduma par to visdrīzāk nebūs.
Vai tiešām Latvijas tauta, kas pacietīgi ir izturējusi nežēlīgāko eksperimentu modernās ekonomikas vēsturē, beidzot nav pelnījusi arī kaut ko citu kā tikai griešanu? Vai tiešām izkastrēta lāča uzvedība ir vienīgais, uz ko esam spējīgi un esam pelnījuši?...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
