Vai Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Garisons, iepriekš zināms kā Kurnosovs, šoreiz tomēr neizspruks sveikā?
Pietiek lasītājs09.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aizsardzības ministrijas 220 (vai 330) miljonu afēra sāk pamazām noklust, bet galvenais vaininieks it kā nekas nebūtu bijis turpina ieņemt savu augsto amatu. Runa protams ir par Jāni Garisonu – agrāk pazīstamu kā Jāni Kurnosovu.
Stāsts, kāpēc Jānis, beidzot darbu Ārlietu ministrijas NVS sadarbības nodaļā, mainīja uzvārdu, ir ļoti interesants, bet par šo gan citu reizi. Šoreiz ne par uzvārdu, bet par J.Garisona unikālo spēju no jebkurām nepatikšanām tikt sveikā cauri. Uzskaitīsim tikai dažas no skaļākajām lietām.
- Bruņmašīnu Patria iepirkums.
- CVRT iepirkums ar tālāk plānotajiem apjomīgajiem remontdarbiem un rezerves daļu iepirkumiem.
- Slavenais patronu iepirkums, kur ražošana ilgi netika uzsākta, bet "ražotāja" rēkini tika apmaksāti regulāri, jo līgums tika noslēgts uz ļoti neizdevīgiem nosacījumiem valstij. Uzminiet, kurš bija līguma parakstītājs no Aizsardzības ministrijas puses?
Par augstāk minētajiem iepirkumiem bija ļoti izsmeļošs trauksmes cēlēja ziņojums, kuru var atrast YouTube, tāpēc šoreiz vairāk par pēdējo un skaļāko lietu - 220 miljonu pārtikas iepirkumu.
Sāksim ar pretrunām ministrijas pārstāvju paustajā:
1. Sākumā J.Garisons paziņo, ka viņam neesot kristāla bumbas un bez tās viņš par notiekošo ministrijā neko nezinot, arī par 220 miljonu vērtu iepirkumu ne.
2. Pēc tam aizsardzības ministre Ināra Mūrniece nāk klajā ar paziņojumu, ka tieši J.Garisons bija tas, kurš par šo aizdomīgo iepirkumu uzrakstīja iesniegumu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā.
Tad kā īsti tur bija? Zināja J.Garisons par šo iepirkumu vai nezināja? Bija J.Garisonam kristāla bumba vai nebija? Ministrijas labākie juristi šobrīd lauza galvas, kā lauzt līgumu ar pārtikas piegādātāju. Ministrijā šobrīd notiek dienesta izmeklēšana, lai saprastu, kas ir atbildīgs par šo līgumu.
Vai tiešām visu šo nevarēja vienkārši novērst, vai tieši J.Garisonam nebija iespēja noraut STOP krānu un procesu apstādināt?
Ja J.Garisons būtu pildījis savus amata pienākums apzinīgi, tad ministrija būtu izvairījusies no šī skandāla un nebūtu cietusi NBS reputācija. Ministres kundzei vajadzētu šo lietu vērtēt, vai aizdomīga iepirkuma neapturēšana bija vienkārši nolaidība vai arī kas cits? Vai valsts sekretāra pienākums nav uzraudzīt darbu ministrijā?
Tālāk par summām: ir absolūti skaidrs, ka J.Garisons vispār nav informēts par summu, ko NBS tērē pārtikas iegādei. Sākumā J.Garisons saka, ka summa, kas paredzēta 5 gadiem, ir 8 miljoni. Kaut gan NBS gadā pārtikai iztērē aptuveni 10 miljonus.
Par J.Garisona zināšanām aizsardzības sfērā liecina arī fakts, ka š.g. 29.03 LETĀ parādījās ziņa "Latvija cenšas paātrināt HIMARS un pretkuģu raķešu sistēmu piegādi", kurā minēts, ka J.Garisons ir devies uz ASV, lai paātrinātu HIMARS piegādi Latvijai. Interesanti, protams, būtu saprast, kā tieši J.Garisons iedomājās šo paātrināšanas procesu? Kā J.Garisons varētu ietekmēt privātas kompānijas darbu un paātrināt ražošanas jaudu?
Neskatoties uz visiem J.Garisona pūliņiem pierunāt rūpnīcas strādniekus strādāt ārāk, š.g. 15.04. parādās ziņa "Mūrniece cer paātrināt «Himars» un krasta aizsardzības sistēmu iegādi", - tas tik pierāda to, ka jau atkal J.Garisons netiek galā ar saviem pienākumiem vai arī tas vienkārši ir labs aizbildinājms polittūrismam.
Cik vēl Aizsardzības ministrijas ierēdņu brauks uz ASV paātrināt Himars rūpnīcas strādniekus par nodokļu maksātāju naudu? Būtu labi, ja Saeimas deputāti pajautātu Aizsardzības ministrijas ierēdņiem, vai galu galā ir sanācis paātrināt ražošanas procesu?
Neskatoties uz to, ka J.Garisons acīm redzami netiek galā ar saviem pienākumiem, viņam vēl ir uzticēti VAS "Valsts nekustamie īpašumi" padomes "pagaidu" priekšsēdētāja pienākumi. Kā pagaidu loceklis J.Garisons VAS "Valsts nekustamie īpašumi" darbojas kopš 2019.gada, un, kā teica kādreiz, - nekas nav pastāvīgāks par pagaidu risinājumu.
Šobrīd gan izskatās, ka virs J.Garisona galvas ir savilkušies mākoņi, jo Vecrīgā klīst runas, ka kādā Siguldas dārzā sarunas par J.Garisona nomaiņu jau ir notikušas, vienīgi kāda Ināra šo nomaiņu apsolījās veikt pēc prezidenta vēlēšanām, jo, kā zināms, Ināra vēl joprojām ļoti cer uz šo augsto amatu un uz to, ka partija tomēr, neskatoties uz nespēju tikt galā ar pārtikas iepirkuma skandālu, viņu uz šo amatu izvirzīs otrajā kārtā, tāpēc vēl viens skandāls viņai šobrīd galīgi nav vajadzīgs.
Vai laikā, kad notiek karš Ukrainā tik augstā amatā mums ir vajadzīgs ierēdnis ar neskaidru biogrāfiju un apšaubāmu kompetenci?
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
