Un atkal dzirdu pirmskrīzes retoriku

Savulaik jau 2008. gadā rakstīju, ka tuvojas kaut kas, par ko veikli tiku nosaukts par muļķi - itin biežas frāzes argumentos bija, ka pilnas ielas jaunu māju, visur jauni auto, celtnieki un visādi kadri pelna tūkstošus (latos) un tad jau viss ir labākajā kārtībā. Un tā nonākam pie vienas no pirmajām pazīmēm, un tā ir - pašsaprotama stabilitāte.

Pašsaprotama stabilitāte Latvijā būtu normāla parādība, ja būtu ļoti spēcīga, eksportspējīga rūpniecība, izteikts vidusslānis - kas ir lielā mērā arī iemesls, kāpēc līdz šim Vācija labi noturējās pēc pēdējā finanšu kraha. Ko es pagaidām redzu, ir, ka nav vairs tik traki uzpūsta celtniecība, bet toties dažādāko pakalpojumu jomas. Ievērojamas summas ar’i ārvalstīs dzīvojošie sūta uz Latviju, kas papildus uztur virknei slāņu pirktspēju.

Otra pazīme ir, ka attiecīgas jomas pārstāvji jau kādu laiku iepriekš sāka brīdināt par Latvijas dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem (pieminēsim nu jau bēdīgi slaveno Rimšēviču) - lai gan sarūk darbspējīgo iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju skaits kopumā liecina, ka Latvija stūrē straujiem soļiem uz demogrāfisku katastrofu, tomēr jāspēj celt atalgojumi valsts algotajiem darbiniekiem, jāspēj celt pensijas, vienlaikus valsts aparāta izmēri paliek tādi paši vien, un arī valsts sektorā jāspēj celt algas, parasti ar lozungu “citādi nepiesaistīsim profesionāļus” - jebkuram muļķim jau paliek skaidrs, ka ilgtermiņā tas nestrādā.

Trešā pazīme, kas var tikt likta kā papildinājums gan pirmajai, gan otrajai, ir pārlieku lielā atkarība no ES fondiem. Ir jau lieliski, ka ir ES līdzfinansējums un dažādas ekstras, bet jāņem vērā, ka ES pagaidām ir ļoti nestabils veidojums - ja ņem vērā, kādi spēki pakāpeniski nokļūst pie varas visapkārt, kādi protesti var pieņemties spēkā, kādas sekas radīs Lielbritānijas izstāšanās no bloka. Un ne jau Latvija vienīgā dzīvo pāri saviem līdzekļiem, šobrīd jau skaļāk risinās domstarpības par Itālijas budžetu.

Parādu apjoms ES ir kopš 2008./2009. gada kraha ļoti krasi pieaudzis, protams, ka pēc “fiskālās disciplīnas” un tamlīdzīgu mehānismu ieviešanas tas ir nedaudz sarucis, bet joprojām ievērojami pārspēj pirmskrīzes līmeni, nemaz nerunājot par to, ar kādām bažām šobrīd tiek vērots ASV 22 triljonu dolāru parāds. Turklāt vēl ASV attiecības ar Ķīnu (kas, starp citu, ir lielākais ASV obligāciju turētājs) ir diezgan nestabilas, un tirdzniecības kara sekas jau ir jūtamas Ķīnas ekonomikā. Te piebilde, ka uz ES ļoti strauji parasti iedarbojas ASV tirgus svārstības.

Tātad uz ko stūrē tad Latvija, ja lielu daļu noteiktu slāņu pirktspējas nodrošina no ārvalstīm atsūtīta nauda (tie ir gan vecāki, gan mātes, kuras ar bērniem paliek Latvijā, kamēr vīri/civilvīri strādā ārvalstīs, gan arī cilvēki, kas saistīti ar ES fondu apguvi un tiem finansētajiem projektiem) - ja sāk šūpoties to valstu ekonomikas, kurās šie atrodas un kuras dod līdzekļus?

Te der atcerēties, kā bija ar Īriju līdz 2009. gadam, - liela daļa tur esošo latviešu un Latvijas valstspiederīgo pārcēlās uz Lielbritāniju vai BeNeLux valstīm. Vēl viena piebilde, ka tomēr kopš 2009. gada arī tā pati Latvija ir kļuvusi vēl globālāka un attiecīgi lielāka apjoma cilvēku ienākumi ir tieši atkarīgi no ārvalstu tirgiem, starptautisku uzņēmumu performanci.

Ceturtā pazīme ir piesardzīgi optimistiski paziņojumi (iespējams, ka izrietot no pēdējiem faktiem), no dažādu banku analītiķu un ekspertu puses. Parasti tajos būs iekļauti teksti, ka “krīze nedraud” un “viss ir kārtībā” (dažādākajos locījumos) - nepārspīlējot, bet līdz pagājušā gada sākumam es šāda tipa retoriku netiku lasījis nedz ziņās vai dzirdējis oficiālos paziņojumos tikpat kā, bet tagad tas sāk aizvien biežāk figurēt.

Jāpiebilst, ka neloģiski ir par izaugsmi un potenciālām krīzēm jautāt komerciālo banku pārstāvjiem, kuriem ir svarīgi viņu amati un arī bankas vistiešākajā nozīmē turas uz kreditēšanas apjomiem un to pieaugumu (vēl fondu tirgi u.c.). Ja cilvēki izdomātu, ka kaut kas īsti nav kārtībā un nav īsti vēlams ķerties pie 50-70tk liela kredīta ņemšanas dzīvokļa iegādei, tad bankas zaudē potenciālo peļņu, kā arī bankas pārstāvja negatīvs paziņojums var izraisīt panikas ar kārtējām skriešanām pie bankomātiem.

Piektā pazīme, kas ir jau manis iepriekš pieminētais “it kā” absurds, ir tas, kā tiek aktualizēts “garīgums”, jeb visādas mazbūtiskas “veiksmes formulas”, visādas nodarbības, kas tiek popularizētas “izaugsmei”- es to skaidroju ar to, ka noteiktiem slāņiem ir iestājusies šī “pašsaprotamā stabilitāte” un ir laiks pievērsties kam citam, jo ar ienākumiem vien laimīgi nav palikuši, turklāt tās ir pēdējās instances, kurās cilvēki ieguldīs līdzekļus pēc visādām skaistumkopšanas procedūrām un izklaidēm. Turklāt arī tie ir slāņi, kuri var atļauties visādiem tādiem kursiem tērēt līdzekļus, tātad viņiem to brīvo līdzekļu ir daudz un samērā ātri radušies un nostabilizējušies, tātad - tie, kas ir lielākie ieguvēji kā privātpersonas no ekonomiskā cikla. Te arī var likt klāt visādus “dzīvesstila” populāros brīnumus, kuri tomēr prasa noteiktu ienākumu līmeni, piemēram, noteiktas, specifiskas pārtikas izvēle un tamlīdzīgi.

Prognozēt potenciālās krīzes ir daudzu analītiķu teju vai kā sports, jo konkrēto jomu, kura pirmā gāzīsies un to visu kā sniega bumbu pa pasauli izripinās, nevar paredzēt, bet toties grūti ir ignorēt visādas kopējās iezīmes, kādas tomēr allaž ir saskatāmas. Tāpat par to, ka sabruks nekustamo īpašumu tirgus ASV, kas ātri vien pārsviedās tālāk pēc 2008. gada, tikai daži vien minēja kā faktoru, bet nezināja, ka tas aizies kā panika fondu tirgos, līdzko viena banka aizgāja pa pieskari.

Novērtē šo rakstu: