Iesaki rakstu: 
Subjektīvs skatiens uz lietu nevar pretendēt uz patiesības vārdu, taču tas var palīdzēt savādāk izprast pašu šo lietu. Ikviena lieta pastāv vairākdimensiju formā atšķirībā no papīra divdimensiju formas. Tas ļauj rakstītajam tekstam pievienot lasītāja iztēli, kuru ietekmēt nav teksta autora spēkos. Šīs metodes pielietošana var dot daudz vērtīga līdzīgi domājošu cilvēku vidū, kamēr citiem atliek samierināties ar tikai sev saprotamu rakstīto vārdu izpratni.
Šogad aizsāktā diskusija par nepieciešamību labot Satversmi sākumā izskatījās pēc lietas pašas par sevi apspriešanas. Apspriežot abstraktu lietu, to nav iespējams konkrēti formulēt, tāpēc par noteicošo kļūst gribas izpausme. Gribai ir mērķis, un tā var pašu šo lietu padarīt par līdzekli mērķa sasniegšanai. Izziņas process ir iespējams tiktāl, cik ilgi griba tiek kontrolēta, un cilvēks gūst baudu no paša domāšanas procesa - domātprieka.
Baudu no domāšanas iespējams gūt arī citādāk, – uzreiz visu sadalot labajā un ļaunajā, gūstot pašapmierinājumu no atziņas, cik pats domātājs ir labs. Pašapmierināšanās rada strauju intereses zudumu par apspriežamo tematu, kā arī un pievēršanos citam tematam. Tajā mirklī, kad grāmata kļūst par līdzekli, ir jāsāk domāt nevis par pašas grāmatas saturu, bet gan par šīs grāmatas biezumu, izturību un smagumu.
Politikas teorijā pieņemts uzskatīt, ka priekšvēlēšanu cīņu laikā visvairāk esot jārūpējas par vidusšķiru, jo bagātajiem valsts pakalpojumi nav vajadzīgi, bet nabadzīgie tos neprot vai nevēlas izmantot. Vidusšķira labi apzinās savas ekonomiskās un politiskās tiesības, tāpēc pret sevi vērstu draudu gadījumā var sākt aktīvi rīkoties. Ja zūd cerības labvēlīgas izmaiņas panākt ar deputātu pārstāvniecību, vidusšķira sāk pievērsties valsts pamatlikumu apspriešanai. Latvijas vēsturē vislielākā vēlētāju aktivitāte bija Satversmes Sapulces vēlēšanās, bet mūsdienās – grozījumiem Satversmē par otras valsts valodas piešķiršanu.
Pieņemsim, ka kāda partija vēlēšanās startētu ar ideju, kurai pēdējā referendumā izteica atbalstu ļoti liels vēlētāju skaits. Tas nozīmētu, ka aptuveni tikpat lielu skaitu iegūtu arī partija, kura šo priekšlikumu ir izvirzījusi. Lai to izdarītu, vajadzīgs konflikts, - iepriekš jāpieņem kaut kas tāds, lai nākotnē ikviens apzinīgais valsts pilsonis nekavējoties dotos pie vēlēšanu urnām. Šķiet, šo taktiku izpratuši arī partijas sīvākie konkurenti un pieņēmuši attiecīgu pretplānu. Viņu uzdevums ir neradīt konfliktu un ļaut Satversmes preambulā ierakstīt visu, kas vien tiek piedāvāts. Turklāt, - jo ātrāk, jo labāk.
Zaudējot galveno oponentu pretestību, zūd pamats, kura dēļ bija sākta politiskā cīņa. Toties juristiem ir izdevies sasniegt sākotnējo mērķi - iespēju netraucēti labot Satversmē pieļautās kļūdas. Vairs neviens netraucē izdarīt grozījumus, lai turpmāk vēlētājiem vairs nebūtu jābalso par tik pazemojošiem jautājumiem. Tomēr, atceroties to, ka jurisprudence ir radoša zinātne, vajadzētu ņemt vērā arī jaunās iespējas, kuras šie grozījumi piedāvātu citādi domājošajiem.
Atdalot no sabiedrības divas grupas – latviešus un kristiešus, ir vajadzīgs precīzi definēt šīs grupas, lai tām piešķirtu īpašās tiesības. Pēc tam ir vajadzīgs paredzēt institūciju, kura šīs tiesības nodrošinātu, un vēl vienu institūciju, kura sodītu likuma pārkāpējus. Konstitūcija kļūtu par kriminālkodeksu, bet tauta - par personu, nevainīgu vai vainīgu. Tālāk turpināt droši vien nav vajadzīgs, jo šāds problēmas risinājums nav pieņemams visiem.
Iespējams, ka šīs īpašās tiesības jāieraksta tikai deklaratīvi, aizliedzot pret tām vērsties gadījumā, ja tiks rīkots referendumu. Šajā gadījumā konstitūcija būs jāsaskaņo ar citiem tiesību aktiem, kuros šāds aizliegums nepastāv. Aizliegums kā sarkana zīme pievilks agresīvi noskaņotus cilvēkus, ļaujot tiem brīvi izteikties, taču neļaujot rīkoties. Lai nepieļautu referendumu, valstij kādai no institūcijām būs jādod tiesības nepakļauties cilvēktiesību normu kopumam.
Latvija nav pirmā valsts, kas saskaras ar līdzīgu problēmu. Atšķirībā no kriminālkodeksa, kurš soda vainīgo, konstitūcijas uzdevums ir palīdzēt. Daudzās valstīs notikuši referendumi par jautājumiem, kuri apdraud valsts konstitucionālo pastāvēšanu, un šo referendumu rezultātā it kā vajadzētu rasties kaut kam jaunam. Bieži vien referendumi tiek izmantoti par vārstuli spriedzes likvidēšanai, bet juristi šos rezultātus padara par juridiski nesaistošiem. Ar piebildi, ka juristu mērķis nav pastāvošās valdības saglabāšana visiem iespējamiem līdzekļiem, šī mērķa vārda upurējot pašu tautu.
Latvijas Satversme ir izvēlējusies tiešās demokrātijas veidu atšķirībā no britu pārstāvnieciskās demokrātijas. Tiešajā demokrātijā parlaments ir pakļauts tautas gribas izpausmei vienmēr, nevis tikai priekšvēlēšanu laikā, pēc tam parlaments kļūst neatkarīgs no tautas. Mazo valstu pamatnācijām pastāv risks, ka tās tiks pakļautas lielākām valstīm, kā iemeslu izmantojot rūpes par mazo tautu pastāvēšanu. Tāpēc nepietiek tikai ar skaistiem vārdiem priekšvēlēšanu laikā, bet tautai pašai ir jādod iespēja jebkurā laikā uzdot varai nepatīkamus jautājumus gadījumā, ja tauta jūtas apdraudēta. Satversmes tēvi droši vien ticēja, ka tautā vienmēr pietiks intelektuālā potenciāla izprast šos apdraudējuma cēloņus, un juristi, līdzīgi karavīriem, būs uzticīgi valsts karogam.
Gandrīz ceturtdaļgadsimts būs pagājis, kopš Latvija ir kļuvusi par neatkarīgu valsti, tomēr tauta vēl nejūtas saimniece pati savā teritorijā. Šo cēloņu izprašanai neder priekšvēlēšanu gaisotne, - tai nepieciešami mierīgāki apstākļi. Priekšvēlēšanu laikam vajadzīgi īsi saukļi, nevis problēmas būtības analīze.
Viena no Veimāras konstitūcijas pamatidejām ir tā, ka starp tautu un varu nedrīkst pastāvēt juridiska organizācija, kura liegtu tautai izteikt tās gribu. Satversmes uzlabojumos ir paredzēts šajā vietā ielikt citu ideju, kura noteiktu, kādos gadījumos ir iespējams tautai to liegt. Dzīvot nevis demokrātijas, bet daļējas demokrātijas apstākļos. Šādā gadījumā uzreiz atgrieztos grūti tulkojamais jēdziens kak pravilo, un pirmie cietušie būs tiesneši. Tie, kuri ir dzīvojuši padomju laikos un cīnījušies pret šo daudzgalvaino pūķi, zina, ko tas nozīmē.
Jāpiebilst, ka ne visas cilvēktiesības ir absolūtas un tiešās demokrātijas apstākļos valsts tās var ierobežot, ja vien izdodas pierādīt, ka tam ir likumīgs mērķis un ierobežojums ir samērīgs. Izdarot iepriekšminēto labojumu, vajadzētu sākumā pierādīt, ka šis labojums ir likumīgs no tiešās demokrātijas pamatprincipu viedokļa, aizsargā pamattautības intereses un saglabā varas dalījuma principu.
Iespējams, ka daudzi īsti nesaprot, par ko ir šis strīds, un kāds labums no tā varētu būt sabiedrībai un valstij. Labākai izpratnei varu minēt piemēru no vēstures.
Par kristiešiem sabiedrībā bija pieņemts uzskatīt cilvēkus, kuri ap sevi ir radījuši apstākļus, lai varētu dzīvot kristīgajā ticībā. Diskusijās par to, vai šādus apstākļus iespējams izveidot visā sabiedrībā, radās vēl viena izpratne par kristieti. Tiesības sevi uzskatīt par kristiešiem pieteica arī tie, kuri, nokļūstot visdziļākajā sabiedrības bedrē, iespēju robežās tomēr centās dzīvot kristīgajā pārliecībā.
Izrādījās, ka ne tikai cietuma uzraugiem, bet arī pašiem cietumniekiem ir tiesības pieminēt morāles vārdu, turklāt tā viņiem sakņojās nevis profesijas vajadzībā, bet pašā dzīvē. Radās masveidīga kustība, kuras piekritēji devās strādāt uz rūpnīcām un fabrikām, ar personisko piemēru parādot kristīgās ticības vērtības. Kustība pārauga kristīgo demokrātu partijā, kura vēlāk kļuva par vēlēšanu uzvarētājiem un kristīgās vērtības nostiprināja konstitūcijā.
Tiesības izprast kādu problēmu atšķirīgi rada sarežģījumus cilvēkiem, kuri ir apņēmušies atrisināt šo problēmu. Droši vien diskusijām jābūt pirms lēmuma pieņemšanas, taču sarežģījumus rada priekšvēlēšanu tuvošanās, kad pār visu pārklājas politiskā izdevīguma ēna.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
