Trešais lielais karš nāk. Kara zirgu pakavi klaudz

Dīvaini notikumi virknējās pirms Otrā lielā kara. To man stāstīja vecāsmātes māsa, kas to bija dzirdējusi no vecas kukažiņas, kura bija īrējusi mazu istabiņu viņas mājā Baldonē, ne jau par kādu naudu, bet palīdzību, vēl kādu cimdu vai zeķi noadījusi.

Bijusi tā lieta trīsdesmitos gados. Viena inteliģenta Maskavas ģimene izsūtīta spaidu darbos nometinājumā uz Lenguriju, purvainā apkārtnē. Iemitināta apgaitnieka namiņā, dzelzceļa uzbēruma malā, visi vienā mazā istabiņā. Naktīs nav varējuši aizmigt, kad dunēdami lielie sastāvi ar dzelzsrūdu gājuši garām, bet pēc tam pieraduši. Sastāvi bijuši milzīgi gari, nav bijis arī skaidra saraksta.

Reiz bērni bijuši uzbēruma otrā pusē, lasījuši zemenītes, māte saukusi ēst,un tad izdzirdējusi dunoņu. Kliegusi, cik tik spēka, lai gaida, kamēr vilciens aizbrauks. Vecākā meita bijusi tāda saprātīga, likusi mazajai sēsties zemē, aizspiest ausis, apkampusi un notupusies blakus. Vilciens gājis, gājis, bērni galīgi sabijušies. Atnākuši mājās, māte galīgi noraudājusies, ka vairs nekad neredzēs savas mīlulītes. Tad nu nosēdušies visi kopā, un māte klusām skaitījusi pateicības lūgšanu, ka visiem tomēr ļauts vēl sanākt kopā šai saulē.

Ziemas bijušas dziļas, reizēm sniegi tik lieli, ka no mājas netikt laukā. Sēdi un gaidi, kad cilvēki iztīrīs kādu celiņu, vai nu sniegs noplaks, vai atnāks pavasaris. Pavasaris bija visskaistākais gadalaiks, palu ūdeņi aiznesa melno sniegu un ar to cilvēku bailes, ka viņi vairs jaunu gadalaiku kārtu neieraudzīs, iekšējais ritentiņš apstāsies sniega un ledus valstībā, nebūs pat kur apglabāt.

Vasaras gan bija siltas, pat karstas. Bet vasaras atnesa līdzi arī milzīgus knišļu barus. Cilvēkiem bija jāģērbjas cieši, lai nenoēstu. Tāpēc arī nekādus lopus turēt nevarēja, knišļi uzreiz apēda. Nācies iztikt no tā, ko dzelzceļš atmeta, lietot vienveidīgu un mazvērtīgu uzturu. Purvainā apkārtne arī nav nekad bijusi domāta cilvēku apmetnēm, un cara laikā nevienam nekas tāds nebūtu ienācis pat prātā. Bet bija Staļina laiki, un cilvēkiem lika dzīvot tur, kur pat zvērs nemājotu.

Esot tas bijis vai nu 37. vai 38. gadā, kukažiņai īstais gads itin bieži sajuka. Bijusi tāda tā kā vasaras nogale, silts, bet tā, ka jau vakaros ātrāk metās tumšs. Diena esot bijusi saulaina, pēc ilgākiem lietiem, viss esot žuvis. Pēcpusdiena cauri, cilvēki gājuši vakara azaidu pieņemt. Bērni kaut ko pakampuši no galda un skraidījuši laukā, tvēruši rietošos saulstarus.

Tad tālumā atskanējusi dunoņa un tai atbalsojoties it kā baznīcas zvanu skaņas. Pieaugušie gan tam lielu uzmanību nav pievērsuši, bijuši aizņemti ar vakara maltīti. Kā jau pret vakaru, bijuši kukaiņu mākoņi virs ūdeņiem, bet to bijis īpaši daudz visu to vasaru. Dunoņa kļuvusi labāk dzirdama, nācis liels vilciens. Smagi dunēdams, simtiem rūdas beramvagonu vilkdams. Licies, ka visa zeme dreb. Koka mājiņai garām braucošais sastāvs gan nav bijis nekāds izaicinājums, jau tūkstošiem vilcienu bija braukuši jau. Mājele palēcās, bet vienmēr atnāca atpakaļ savā sākotnējā stāvoklī.

Gaisā visu vakaru bijusi jūtama tāda jocīga smaka. It kā kaut kāda salda sula izgarotu savu slimīgo salkanumu. Lai arī purvu izgarojumi bija pierasta lieta, un visa apkārtne bija sāņu dvakojumu piesātināta, saldenais aromāts likās bīstams kā rasenes piliens, kas pievilina kukaini, un tad sagrābj nāvējošā kampienā un izsūc.

It kā esot atskanējusi tāda jocīga sīkšana, kā smilšu bēršana lielā kaudzē. Cilvēki pagriezušies tai virzienā, un šausmās sastinguši. Braucošajam vilcienam pretī, uz tām pašām sliedēm, bijusi milzīga lokomotīve! Kaut kāda drausmīga, melna, kā elles vēstītāja. Cilvēki sākuši drausmīgi kliegt, mēģinājuši skriet prom no uzbēruma, lai paglābtos no vagoniem, kas tūlīt ripos lejā. Mašīnists izlēcis no vilciena, noripojis pa uzbērumu ar briesmīgu joni. Tūlīt drausmīgs sitiens, liesmas, haoss, pekles ugunis aprīs visu.

Bet briesmīgā cirtiena vietā melnā lokomotīve pārvērtusies atpakaļ par knišļu mākoni, nekad tik biezs un melns mākonis nebijis redzēts. Un mākonis izklīdis.

Bet lokomotīve turpinājusi savu ceļu nu bez mašīnista. Tolaik jau nekādas smalkas pariktes, kas apturētu bezvadības vilcienu, nav bijušas. Laimīgā kārtā tur līdz nākamajam sazarojumam četrsimt kilometru. Skrējuši uz telegrāfu, sazinājušies ar centrālo pārvaldi, tie uzreiz sapratuši, un likuši tam vilcienam riņķot pa tādu sānceļu, ka puste izgājusi. Neviens neesot cietis.

Bet tad jau drīz bijis Otrais karš klāt. Kur tie cilvēki paklīduši, kas to lai zina. Pēc Pirmā kara visus sauca atpakaļ, visi sanāca kopā, bet pēc Otrā kara neviens vairs nezināja par otru, vai dzīvs, vai miris, vai šeit, vai tālumā.

Novērtē šo rakstu: