To nezinu ne tikai es, bet to nezina daudzi, ieskaitot valstu vadītājus un reliģiskos līderus

Katru gadu skrienu maratonu kādā citā vietā. Pusotru gadu atpakaļ, 2014. gada februārī pieteicos Sahāras maratonam. Organizatori bija spāņi, uzticējos viņiem un līdz galam neizlasīju visus aprakstītos apstākļus, uz kurieni braucu un kas notiks. Kā nekā starptautiski sertificēts skrējiens. Tikai trešajā dienā pēc ierašanās sāku apjaust, kur esmu nokļuvis un kas notiek.

Pagājušā gadsimta beigās spāņi atstāja savu koloniju Rietumsahāru Āfrikas ziemeļrietumos, kuru savā pārvaldībā pārņēma marokāņi. Vietējie iedzīvotāji, klejotāju tauta Saharawi people kļuva par traucēkli, un viņi tika ar ieroču palīdzību vardarbīgi sadzīti Sahāras tuksnesī Alžīrijas teritorijā. Alžīriešiem bija savs motīvs, un viņi šo tautu, nepilnu miljonu cilvēku 1972. gadā nomitināja tuksnesī, četros ciemos.

Spāņi, kā man stāstīja viens no organizatoriem, jūtas nedaudz atbildīgi par šo situāciju, tādēļ katru gadu rīko maratonu kā labdarības pasākumu, kur skrējiens notiek šo ciemu robežās, un skrējiena dalībnieki veselu nedēļu dzīvo Smaras bēgļu nometnē bēgļu ģimenēs. Kopā iet gulēt, kopā ēd, kopā interesanti pavada veselu nedēļu bēgļu māla būdās. (Šeit, ierakstot Google vārdus Saharawi people var bildēs aplūkot, kā tur izskatās: www.google.lv/search?q=saharawi+people&newwindow=1&biw=1182&bih=561&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0CAYQ_AUoAWoVChMIp971vuf9xwIVIxByCh0b8g_0)

Vai nedēļa ir pietiekams laiks, lai, dzīvojot ģimenē, kaut nedaudz sāktu saprast kādas sāpes un bezcerība ir pārņēmusi šos cilvēkus? Mēģināšu no sava skatu punkta apskatīt dažus jautājumus, uz kuriem pašlaik ir jāatbild mums saistībā ar bēgļu krīzi. 

Kāpēc manā skatījumā starp bēgļiem, ko var redzēt bildēs no Eiropas, pārsvarā ir vīrieši spēka gados?

Bēgļu nometnē, kuras teritorija ir identiska Ainažu pilsētai, dzīvo aptuveni 250 000 cilvēku (Ainažos zem 1000). Vīriešus, kādus var redzēt bildēs no bēgļu pārņemtās Eiropas, šai nometnē faktiski nevar satikt. Ir tikai tie, kas iesaistīti apsardzē un pamatīgi apbruņoti. Un vēl daži, kas iesaistīti nometnes pārvaldē. Pārējie visi ir sievietes, bērni un vīrieši ar acīm redzamiem kustību traucējumiem (vecākā gada gājuma vīriešus arī neredzēju). Kaimiņu "būdā" dzīvoja jaunietis ar kustību traucējumiem, kurš bieži viesojās pie mums. Runājām, kur ir stiprā dzimuma pārstāvji, ko viņi dara? Visi viņi ir klejojumos, labākas dzīves meklējumos. Lielākā veiksme ir tiem, kas tikuši armijā, - ir ko ēst un ir kur dzīvot, pārējie kur nu kurais ar cerību kaut ko atrast. Lai gan, cik no sarunas sapratu, viņiem kā bēgļiem pat Alžīrijas teritorijā ir ierobežota pārvietošanās. Nometnē pamatā dzīvo sievietes (jau no 1972. gada), kurām jau mazmeitas paaugušās. Pieci bērni katrai, tas ir normāli, astoņi bērni un vairāk arī nav retums. Visas ir precējušās, un vīri ir klejojumos. Bērnus tik tiešām tur mīl, un par viņiem priecājās.

Tai sabiedrībā ir vairākas tēmas, par kurām nerunā, vienkārši ignorē jautājumu. Kaut kādu atbildi, kāpēc tik daudz bērnu ģimenē, ja tas taču ir grūti, saņēmu. Manā interpretējumā tas skan: katrs bērns ir cerība, un tīri aritmētiski jo vairāk bērnu, jo lielāka iespēja, ka kāds tomēr izrausies un spēs palīdzēt mājās palikušajam. Lai arī cik ciniski tas izklausīsies, bet es to saprotu šādi. Ja kāds no šiem bēgļu klejojumos nonākušajiem vīriešiem nokļūs līdz Latvijai, pirmais, ko viņš izdarīs, - daļu no saņemtā pabalsta nosūtīs ģimenei. Nākamais, kā būs pieņemts šeit, darīs visu iespējamo, lai savu ģimeni dabūtu uz šejieni. Ģimenes tur ir kuplas, ieskaitot sievas, vecāsmātes un bojā gājušo brāļu meitas. Manas prognozes, ja mēs šeit pieņemam bēgļus, kuriem vēlamies dot patstāvīgas mājas, viņu skaits pieaugs vairākkārt. Tamdēļ esmu pret bēgļu uzņemšanu šādā veidā.

Eiropas solidaritāte

Un vēl viens būtisks aspekts. Bēgļu nometnē runājos ar meiteni, kura bija Austrijā strādājusi par bērnu aukli un nu atgriezusies. (Tādas tai ciemā no 250 000 iedzīvotājām bija tikai trīs, kas bija dabūjušas oficiālu darba atļauju Eiropā uz pusgadu). Izaicināju ar provokatīviem jautājumiem uz atklātu sarunu. Nu, tad man nācās uzklausīt, ka mēs, eiropieši, esam viņiem lieli parādnieki. Par tām zvērībām, ko kolonisti gadu simtiem ir piekopuši, par izlaupītiem resursiem, kas viņiem pieder, par sabombardētiem ciemiem, par badu, par ieročiem, kurus mēs tur visiem par bargu naudu - gan labajiem, gan sliktajiem - tirgojam utt.

Nu, nemēģināju es viņai stāstīt, ka parāds ir no tiem laikiem, kad latvietis par prastu zemnieku savā zemē vācu muižkungam kalpoja vai mana zeme bija Krievijas guberņa. Un arī pašlaik manai tautai ir gājuši secen tie labumi, kas tur tiek gūti. Nu nejūtos es neko tiem afrikāņiem parādā. Lai tie, kas šo parādu sataisīja, arī atdod. Nu nezinu, vai šai situācijā te vajag mums par Eiropas solidarizāciju runāt. Vai mums šie gadu simtiem veidojušies Eiropas parādi nu ir jāuzņemas?

Darba vietas un darba tikums

Esmu uzņēmējs un tik tiešām esmu daudz un dikti domājis, kā mēs varam palīdzēt šiem cilvēkiem? Ar diviem piemēriem mēģināšu izskaidrot savus apsvērumus. Pirms maratona dalībniekiem bija iespēja nometnē iesaistīties dažādos projektos. Viens no tiem, kurā es ar prieku iesaistījos, bija piemiņas māla medaļu izgatavošana skrējiena dalībniekiem. Man pašam ir piederējusi keramikas ražotne, un jaunībā esmu Ainažu skolā bērniem keramikas pulciņus vadījis.

Sievietēm, kuras tik tiešām ar azartu un spīdumu acīs rokās spaidīja māla pikas, mēģināju stāstīt, ka medaļai ir jābūt apaļai un, vēlams, vienādā biezumā viscaur. Pēc izrullēšanas un izgriešanas ar apaļu glāzi, medaļām nonākot šo sieviešu rokās, tās brīnumainā kārtā ātri vien pārvērtās par bezformīgiem, negludiem veidojumiem. Kad stāstīju, ka medaļai jābūt apaļai kā saulītei, nevis bezformīgai, kāds blakus esošs spānis ieminējās, ka piemiņas medaļas 2103, gada maratona skrējējiem bija pusmēness formā, jo šo formu sievietes respektēja un izturējās ar bijību.

Kā otru piemēru minēšu, ka jau pieminētais kaimiņš bija nodarbināts celtniecībā. Vienu rītu aizgāju kopā ar viņu uz būvobjektu (uz darbu viņš gāja nedēļā vienu vai divas dienas, citi gāja citās dienās, vienkārši darba nav). Tika būvēta kārtējā māla būda. Mani jautājumi, kāpēc durvju aile šķība (durvju tur nav, tiek pieklāts deķis), kāpēc būdas viens stūris augstāks par otru, otrs par trešo, kāpēc paštaisītie māla ķieģeļi ir tik neregulāri, netika saprasti. Manam uztraukumam nav pamata, jo visas būdas ir tādas, un, skat, cilvēki dzīvo. Varbūt var uztaisīt labāk, ieguldi vairāk darba un laika, būs smukāk, būs izaugsme? Nē, nevajag, tas nav vajadzīgs, kāpēc, kāda jēga.

Ko es ar šiem piemēriem gribu pateikt? Es kā uzņēmējs neredzu to darba vietu savā uzņēmumā, kuru es šeit, Latvijā, varētu piedāvāt šiem cilvēkiem (izņemot bērnu aukles). Pilnīgi cita izpratne par kvalitāti un darba organizāciju. Atbildība par paveikto? Es tā arī nesapratu, vai patstāvīgs un sistemātisks darbs ir lepnums vai apgrūtinājums? Ar lielu interesi gaidu valdības programmu nodarbinātībai bēgļiem.

Es nerakstu par reliģiju, kas atstāj lielu iespaidu uz kopā dzīvošanu vienā valstī. Par dažādo kultūru, par demokrātijas izpratni un daudz ko citu, kas mums ir tik atšķirīgs.

Tik tiešām, šī viena nedēļa, ko pavadīju bēgļu nometnē, daudz ko mainīja manos uzskatos. Es tik tiešām vēlos šiem cilvēkiem palīdzēt, un skan muļķīgi mana atzīšanās, ka es nezinu, kā to izdarīt. To nezinu ne tikai es, bet to nezina daudzi, ieskaitot valstu vadītājus un reliģiskos līderus.

Šo rakstu publicējām pirms diviem mēnešiem. Sakarā ar notikumiem Parīzē publicējam to atkārtoti.

Novērtē šo rakstu: