Iesaki rakstu: 
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
KF zaudējumu lielumu ar prātu grūti apjēgt. Mēģināšu tos pa savam vizualizēt. Iznīcināts tanks, bruņumašīna, kravas automašīna vai artilērijas iekārta ik pēc katriem 47 metriem. Sešu metru attālumā viens no otra gulētu kritušais, bet otrā rindā ik pēc diviem metriem ievainotais vai mirstošais Krievijas karavīrs. Un tā akurāti visā 950 kilometrus garajā frontes līnijā, kura ir mazliet garāka nekā attālums no Rīgas līdz Maskavai. Ginesa rekorda cienīga “parāde”.
Vēl zaudētas aptuveni 600 lidmašīnas un helikopteri. Raķešu un dronu arsenāli noplicināti par 9,5 tūkstošiem vienību. Zināms, ka šī gada pirmajos divos mēnešos no šiem raķešu un dronu uzbrukumiem nav cietusi neviena Ukrainas armijas militārpersona – visi upuri bijuši civiliedzīvotāji un bojāta tikai civilā infrastruktūra.
Sociālajos tīklos pieejami neskaitāmi ieraksti no vairāk vai mazāk zināmiem politiskajiem un militārajiem komentētājiem, žurnālistiem un citām sociāli aktīvām personām, tajā skaitā KF pilsoņiem, kuri no sava skatupunkta analizē un vērtē šo Putina uzsākto neprāta “operāciju”. Un ir pieejama arī informācija no oficiālajiem Kremļa avotiem. Katrs interesents var pārliecināties, ka abas informācijas avotu plūsmas visbiežāk radikāli atšķiras gan faktoloģiskajā, gan ideoloģiskajā, gan intelektuālajā līmenī. Uzmini nu, kurš no tiem melo?
Vai tiešām visa pasaule ieskauta fašisma apskāvienos? Un kurš te ir agresors, terorists vai miera nesējs? Krievijā ir zināms blogeris, jaunās paaudzes vēsturnieks M.O. Kamuškins. Nesen kādā no saviem “vēstījumiem” viņš dižodamies vairākkārt demonstrē savu KF pilsoņa pasi un cenšas pierādīt, ka bez visām citām rietumvalstīm arī Vatikāns ir fašistiska valsts. Tam viņš izmanto Lorena Brita apkopoto 14 fašismu identificējošo pazīmju sarakstu. Kāds pētnieks, tāda vēsture. Ja kādam interesē, kas varētu būt šī termina atbilstošākais adresāts, piedāvāju īsu testu.
Pieminētās valsts fašisma pazīmes:
Spēcīgs un ilgstošs nacionālisms
Nicinoša attieksme pret cilvēktiesībām
Ienaidnieku/grēkāžu identificēšana kā stimuls vienotībai
Militāro prioritāšu nostādīšana pāri citām
Plaukstošs seksisms
Kontrolēti masu mēdiji
Apsēstība ar nacionālo drošību
Varas un reliģijas sasaiste
Korporāciju potenciāla aizsardzība
Arodorganizāciju tiesību apspiešana
Intelektuāļu un mākslinieku nicināšana
Apsēstība ar noziegumu un sodu
Plaukstošs familiārisms un korupcija
Krāpnieciskas vēlēšanas
["Fascism Anyone?", Free Inquiry, Spring 2003."]
Cik krustiņus, jūsuprāt, pelnījusi Krievijas Federācija?
Sociālajos tīklos populārais krievu komentētājs emigrācijā advokāts Marks Feigins ir skarbi noraksturojis pašreizējo Krievijas stāvokli: ”Būtībā Krievija ir tukša, neapdzīvota; ekonomiski tā atrodas lielā, dziļā bedrē, kur dzīves progress apstājies pie lauka atejas. Nav spējīga savās mājās savest kārtībā degradēto vidi, tāpēc ir vajadzība pieķēzīt jaunas teritorijas. Ja iekaro kādu pilsētu, tā ir jāsagrauj. Sagraut, nolīdzināt ar zemes virsmu un gruvešos iespraust savu karogu. Kaut pakaļā, bet karogs jāiesprauž.” Prātā nāk Krievijas akcija 2007. gadā ar karoga iespraušanu Ziemeļu ledus okeāna dibenā.
Krievijas lielākās sabiedrības daļas (Putina elektorāts!) publiski demonstrētās prāta un gara spējas var izsaukt drīzāk līdzjūtību, ne izbrīnu, saprotot, kādā mērā oficiālā Kremļa propaganda veikusi smadzeņu klizmu katram, kurš labprātīgi ļāvies Ostankinas TV hipnotiskajam starojumam. Ukraiņu žurnālists D. Gordons uztur versiju par Krievijas sabiedrības vispārējo ģenētisko degradāciju, ko ietekmējusi negatīvā selekcija gandrīz gadsimtu ilgajās masveida represijās, kurās pārsvarā tika iznīcināti ar salīdzinoši augstāku intelektu apveltītie indivīdi. Iespējams, tagad darbojas abi faktori – jo stulbāks cilvēks, jo vienkāršāk likt viņam noticēt da jebkam: modificētiem kaujas odiem, Ukrainas uzbrukumam Krievijai, cīņai pret fašismu, NATO, benderoviešiem, sātanu u.tml.
Ja pietiek izturības dažas minūtes pavērot galvenā Kremļa propagandista Solovjova TV “šovu”, rodas sajūta, ka tūlīt, tūlīt studijā jāiebrāžas sanitāriem ar trako kreklu. Starp citu, vai Kremlī ir kaut viens psihiatrs? Iespējams, pietiek ar esošajiem štata šamaņiem.
Žurnālista V. Zolkina daudzajās intervijās ar ukraiņu sagūstītajām KF militārpersonām un telefonsarunās ar viņu tuviniekiem atklājas šokējošas detaļas par krievu sabiedrības morālo pagrimumu, prāta aprobežotību, tumsonību un neizmērojamu stulbumu. Tikai tādas sabiedrības karavīrs ir spējīgs pastrādāt zvērības un noziegumus, kuru skaits Ukrainā fiksēts vairākos desmitos tūkstošos gadījumu. Un tas notiek augstākā ranga komandieru vadībā. Par dažu labu KF armijas ģenerāli gan varētu teikt, ka viņa intelekta līmenis krietni atpaliek no M. Bulgakova radītā Šarikova tēla darbā “Suņa sirds”.
Nesen vairākās Eiropas pilsētās, tajā skaitā arī Rīgā, apskatei izvietoti Ukrainas armijas iznīcinātie Krievijas tanki. Nepārsteidz, ka uz šiem tankiem tiek likti arī ziedi ne tikai Ukrainas karoga krāsās. Pārceļoties uz dzīvi citā valstī, kādas krievu cilvēku daļas mentalitāte, kā redzams, nemainās. Maz ticams, ka tā mainīsies arī pēc pilnīgas KF militārās sagrāves. Tieši otrādi – augs lielumā neizpratne: par ko mūs, krievus, tā nemīl? Tomēr daudziem krieviem, iespējams, būs neērti par nodarīto postu gan Ukrainai, gan pašai Krievijai, un būs kauns atzīties, ka ir krievi.
Bet ko nu par krieviem. Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri sevi sauc par latviešiem, bet neslēpj, ka viņu elks ir Putins un viņu garīgā barība nāk no Ostankinas raidtorņa. Šis ir Kremļa aizperēto vanckaru ždanoku, rosļikovu, elksniņu un viņiem līdzīgo elektotāts. Nekur viņi nepazudīs. Tepat vien mūsu vidū viņi dzīvos. Tomēr arī uz viņiem attiecināmas garantētās cilvēktiesības, tajā skaitā tiesības būt stulbiem. Izglītības līmenis diemžēl nekompensē garīgo stulbumu. Tas nepazūd kā saules iedegums.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
