Ticiet vai ne, bet patieso apdraudējumu es saskatu virtuālajā vidē

Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā Francijas politiķis Robērs Šūmans pauda savu redzējumu par Eiropas kopienas tapšanu. Viņa pārliecība bija, ka tikai demokrātiskas valstis, kas balstītos savstarpējā paļāvībā un uzticībā, var veidot šādu valstu apvienību. Eiropas kopienai bija jābūt pretmetam ne tikai pirmskara nacionālo valstu egoistiskajai domāšanai, bet arī totalitārisma draudiem, ko iemiesoja Padomju Savienība. 1950. gada 9. maijā, kad dzelzs priekškars jau bija sadalījis pasauli, tika pieņemta Šūmana deklarācija, liekot pamatus demokrātiskās Eiropas arhitektūrai.

Šūmanam demokrātija nozīmēja stratēģisku alternatīvu, šodien – apvienotajā Eiropā – demokrātija ir viena no pamatvērtībām. Tā definē Eiropas Savienības identitāti pasaules telpā. Tādēļ Eiropas demokrātiju vājums neizbēgami skartu arī Eiropas Savienības identitātes kodolu.

Pēdējā desmitgadē ir saasinājusies eiropiešu nedrošības apziņa. To veicinājusi gan masveida imigrācija, gan darba tirgus izmaiņas un sociālekonomiskā nevienlīdzība, gan pandēmija. Šie procesi sēj neticību Eiropas Savienības morālajai autoritātei un vājina dalībvalstu demokrātijas. Taču minētās problēmas pašas par sevi vēl nerada tiešu apdraudējumu demokrātijai. Tās drīzāk liek sabiedrībai mobilizēties, iesaistīties diskusijā un atrast pareizākos risinājumus.

Patieso apdraudējumu es saskatu citur − virtuālajā vidē, kādu to ir izveidojušas tiešsaistes platformas, izmantojot mūsdienu informācijas tehnoloģiju iespējas. Tās ir spējušas akumulēt milzīgu kapitālu, attīstījušās peļņas interesēs vidē bez noteikumiem un bez sabiedrības uzraudzības, tā radot nepieredzētus riskus demokrātisku valstu suverenitātei un demokrātiju leģitimitātei. Iespējamo risku mērogu mēs esam sākuši apzināties tikai pavisam nesen.

Pagājušajā desmitgadē virtuālajā vidē ir nekontrolēti augušas daudzveidīgas iespējas mākslīgi radikalizēt un polarizēt sabiedrisko domu. Par simbolisku pagrieziena punktu kļuva 2016. gads, kad Lielbritānijā notika Brexit referendums un ASV – prezidenta vēlēšanas. Abos notikumos, kā vēlāk izrādījās, būtisku lomu spēlēja sociālās tiešsaistes platformas un rafinēti algoritmi, kas ļāva autoritārām valstīm manipulēt ar demokrātisku valstu sabiedrisko domu, metodiski iepludināt tajā dezinformāciju un "lipīgas" sazvērestības teorijas.

Tiešsaistes platformu īpašnieki ir atraduši simbiozi ar politiski motivētu dezinformāciju: vieni iegūst lielāku peļņu, otri – plašāku un agresīvi noskaņotu sekotāju loku. Katram lietotājam ir izveidots viņa profils, un, lai ilgāk noturētu lietotāja interesi, algoritms piegādā arvien radikālāku lietotājam interesējošu informāciju. Veidojas aizvien manipulatīvāki informācijas burbuļi. Pilsoņu griba, kas līdz šim vismaz normatīvi ir tikusi uzskatīta par brīvu, kļūst par arvien vairāk apšaubāmu pieņēmumu.

Informācijas tehnoloģijas ir degradējušas racionāla, publiska dialoga nozīmi un iedzīvinājušas tā saukto "pēc patiesības" domāšanu, uz ko ir balstīta visa Krievijas propagandas mašinērija. Komunikācijas tehnoloģiju pavērtās dezinformācijas slūžas var jebkuru sociālu problēmu ieraut neprātīgā, naidpilnā atvarā un iespējot jaunus populistiskos spēkus. Vienlaikus globālās interneta platformas, kas pelna reklāmdevēju miljonus, apdraud Eiropas valstu vietējo mediju ilgtspēju. Kopumā ņemot, tas ir palielinājis Rietumu demokrātisko valstu ievainojamību.

Eiropas dienai, ko šodien atzīmējam, jākalpo kā vēstures atgādinājumam, ka mēs nedrīkstam zaudēt modrību iepretim reāliem demokrātijas apdraudējumiem. Tas ir atgādinājums par pašaizsargājošās demokrātijas principa nozīmību. Pagājušā gadsimta 30. gados Eiropas demokrātiju vājums padarīja tās uzņēmīgas pret autoritārisma un totalitārisma vīrusu. Iracionālas un ekstrēmas politikas, kas kā līdzekli ciniski izmantoja demokrātijas dotās brīvības, kļuva par pašu demokrātiju kapračiem. Robērs Šūmans vīziju par Eiropas kopienu vienojošajām vērtībām pretnostatīja šim pašdestruktīvajam pirmskara mantojumam.

Demokrātija nedrīkst būt bezpalīdzīga. Demokrātijas garantētās brīvības nedrīkst tikt izmantotas, lai grautu pašu demokrātiju. Valsts institūcijām un pilsoņiem ir pienākums aizstāvēt un nosargāt demokrātiju pret tās apdraudējumiem. Tāda ir pašaizsargājošās demokrātijas jēdziena būtība.

Tāpēc ir apsveicams Eiropas Parlamenta rosinājums aizliegt Eiropas politiskajām partijām saņemt finansējumu no trešajām valstīm, lai ierobežotu iespēju tās pārvērst demokrātiju ārdošā spēkā. Solis pareizā virzienā ir arī daudzu Eiropas valstu lēmums pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā slēgt savas informācijas telpas Kremļa propagandas kanāliem. Tā nav vārda brīvības ierobežošana, jo šie kanāli nav mediji, bet gan informācijas kara ieroči, kas tiek vērsti pret Ukrainu un Rietumu demokrātijām.

Informācijas tehnoloģiju radītajiem riskiem ir jādod atbilde, tai jābūt izteiktai tiesisku principu valodā. Šim demokrātijas pašaizsardzības virzienam ir jābūt Eiropas kopējai lietai, tam es esmu pievērsis pastiprinātu uzmanību savas prezidentūras laikā.

Kas pārredzamā nākotnē būtu darāms informācijas tehnoloģiju jomā, lai mazinātu apdraudējumu Eiropas demokrātijām?

Pirmkārt, ir jāpārskata tehnoloģiju pārvaldības principi un tiesiskais ietvars. Eiropas Savienībā esam spēruši pirmos soļus, lai radītu juridisko ietvaru digitālo pakalpojumu tirgum, bet būs vēl daudz jāstrādā, lai tiesisko regulējumu ieviestu un pilnveidotu. Taču pamatprincips paliek nemainīgs – šī informācijas telpa ir daļa no kopīgas publiskās sfēras, un tā ir jāpārvalda visas sabiedrības interesēs. Akcionāru peļņa nevar būt vienīgais priekšnosacījums.

Otrkārt, ir jāstiprina Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts informatīvā telpa. Tam nepieciešamas investīcijas kvalitatīvas un ilgtspējīgas žurnālistikas attīstībai, tostarp privātajos medijos. Vienlaikus tas arī nozīmē turpināt sistemātisku darbu informācijas un medijpratības izglītības jomā, lai mūsu sabiedrība spētu orientēties, izsvērt avotus, saturu un emocijas.

Demokrātija ir veids, kā eiropieši ir raduši dzīvot un pārvaldīt sevi. Mūsu – Eiropas Savienības dalībvalstu – pienākums ir aizsargāt demokrātiju gan no destruktīvā spēka, ko līdzās informācijas tehnoloģiju attīstībai nes tiešsaistes platformas, gan no kaimiņos agonējošām autokrātijām.

Novērtē šo rakstu: