Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Atgādināšana parasti notiek tajās reizēs, kad tiek raksturota latviešu tautas verdziskā padevība un bijušo dzimtcilvēku bezierunu paklausība valdošajai kliķei, kura nekaunīgi ņirgājās par strādniekiem, pensionāriem, tautas inteliģenci, ļaunprātīgi izmantojot politiskās apātijas dziļo sakņojumu latviešu dvēselē.

Publikāciju komentētāji regulāri žēlojas par latviešu nevēlēšanos atbrīvoties no saviem paverdzinātājiem, labprāt veģetējot cilvēciski necienīgos apstākļos un ļaujot nemitīgi sevi nežēlīgi ekspluatēt. Tā latvieši dzīvoja vācu baronu gadsimtos, cara laikā, PSRS periodā. Tā latvieši dzīvo savā valstī – Latvijas Republikā. Brīvvalstī nekas nav mainījies; latvieši klusu pacieš PSKP, VDK bijušās nomenklatūras un „perestroikas” dzemdēto parvēniju kriminālo jūgu. Tā vien liekas, ka latviešu politiskā apātija saglabāsies mūžu mūžos kā tautas politiskās dvēseles noslēpumaina izpausme.

Politiskā apātija piemīt ne tikai latviešu tautai. Tā ir etniski universāla parādība. Tomēr vienlīdzības zīme nav derīga. Katrai tautai ir sava politiskās apātijas pakāpe, kā arī sava politiskās apātijas prakse, reāli dzīvē apliecinot tautas vēlēšanos vai nevēlēšanos aktīvi aizstāvēt savas cilvēciskās tiesības konfrontācijā ar politisko varu. Katra tauta ir saistīta ar politisko varu, un katra tauta pati nosaka, ko tā vēlas atļaut un ko tā nevēlas atļaut darīt ar sevi politiskajai varai. Citiem vārdiem sakot, katrai tautai ir savs pacietības mērs politiskās varas kundzības izbaudīšanā. Globālās informētības apstākļos lieliski redzamas pacietības mēra atšķirības.

Piemēram, Rietumeiropā ir zemes, kurās regulāri ir streiki, demonstrācijas, piketi. Par to informē mediji. Šajās zemēs acīmredzot ātri uzkrājās neapmierinātība, kas operatīvi detonē politisko akciju formātā. Tajā pašā laikā Austrumeiropā dažās zemēs nekad nav manīta īsta masu politiskā pretdarbība varas antinacionālajiem un antisociālajiem lēmumiem. Šajās zemēs acīmredzot ir konstatējama tautas politiskā anabioze – līdz minimumam izbeigušās politiskās dzīvības izpausmes. Politiskās anabiozes veidā tauta spēj izdzīvot nelabvēlīgos apstākļos nenosakāmi ilgu laiku. Latvijā pārsvarā ir bijusi gļēva un organizatoriski nestrukturēta pretdarbība bez stingras apņēmības panākt uzvaru. Latvijā īstas pretdarbības vietā dominē pretdarbības imitācija, kad nepieciešamība konkrēti novērst valdošās kliķes kārtējo nelietību jau pašā sākumā tiek pārvērsta čāpstinošā čākstēšanā.

Bet vienlīdzības zīme tomēr ir iespējama. Visām tautām kopējs ir viens moments; proti, politiskās apātijas izskaidrojums. Tas visām tautām galu galā ir viens un tas pats. Visām tautām politiskā apātija ir iesaiņota noslēpumainībā, un politiskās apātijas izskaidrojumi noslēdzās ar noslēpumainības turpināšanos. Nav precīzi zināmi politiskās apātijas cēloņi. Noslēpumaini ir politiskās intensitātes faktori – uzliesmojuma un detonēšanas iemesli, vienaldzības un politiskās anabiozes iemesli. Politiskajai apātijai pamatā ir varbūtējs raksturs, bet nevis determinējošs raksturs. Politiskā apātija nav atkarīga no precīzi definējamiem determinantiem – faktoriem, kas kaut ko rada vai cēloniski nosaka.

Kādreiz viens izcils zinātnieks vārdā Aleksandrs Čiževskis tautu politiskās aktivitātes kāpumu (revolūcijas, dumpjus, sacelšanos, nemierus) izskaidroja ar Saules aktivitātes kāpumu. Viņa novērojums ir ticams. Taču ar to vien nepietiek. Tautu politiskā aktivitāte ir uzplaukusi arī bez Saules palīdzības. Un vispār kosmosa lomu cilvēku dzīvē nav iespējams formulēt racionāli organizētā diskursā. Katrs mēģinājums saskatīt kosmisko spēku ietekmi uz cilvēkiem vienmēr ir konceptuāli mistisks risinājums.

Noslēpumu neļauj atminēt arī tautas vēsture. Latviešu tautas verdziskā pagātne vēl neko līdz galam neizsaka. Tai ir milzīga nozīme latviešu politiskās apātijas izskaidrojumā. Bet ar to vien nepietiek. Noteikti ir vēl kaut kas tāds, kas atsaucās uz latviešu tradicionālo politisko apātiju. Latviešu tautas politiskās dvēseles noslēpumainība nav attiecināma tikai uz etnosa rūgto vēsturisko mantojumu. Iespējams, šis „kaut kas tāds” ir daudz svarīgāks faktors.

Pret tautas politisko apātiju drīkst izturēties kā pret tautas mentalitātes iracionalitāti. Atļauja sevi paverdzināt, ekspluatēt, izmantot, apsmiet, nekaunīgi nievāt katrā ziņā ir nesaprātīga rīcība. Tādu rīcību nenosaka skaidrs un neaptumšots saprāts. Tāda rīcība reizē ir iracionāla – nav ar prātu izzināma. Tāpēc, lūk, arī pastāv politiskās apātijas noslēpumainība. Nespēja ar prātu izskaidrot politisko apātiju sabiezē noslēpumainībā ar krietnu iracionalitātes piedevu.

Kā parasti, ļoti daudz vērtīga sniedz psiholoģisks skaidrojums.

Tautas politiskā apātija ir tautas (reāli – atsevišķu cilvēku) pakļaušanās politiskās varas hipnozei. Cilvēki labprāt pakļaujas politiskās varas hipnozei arī tad, ja politiskā vara nevis atvieglo viņu dzīvi, bet padara viņu dzīvi vēl smagāku. Tam ir psiholoģisks skaidrojums.

Cilvēki politiskajai varai pakļaujas tāpēc, ka politiskā vara cilvēkiem nodrošina mieru – liek viņus mierā un netraucē. Cilvēki no politiskās varas saņem dārgu balvu. Šī dārgā balva ir tik tikko minētais miers. Šo dārgo balvu no politiskās varas cilvēki saņem par politiskās varas atzīšanu un atsacīšanos iejaukties politiskās varas darbībā.

Atkārtoju: dārgā balva ir miers. Tas ir ļoti svarīgi! Tāpēc bija nepieciešams atkārtot, ka dārgā balva ir miers, jo cilvēkiem šis miers ir līdzīgs viņu laimei. Politiskās varas pasniegtā dārgā balva cilvēkus dara laimīgus. Laime ir cilvēku galvenā dzīves vērtība. Lieki ir to atgādināt. Katrs cilvēks vispirms un galvenokārt tiecās pēc laimes un grib nodzīvot laimīgu mūžu. Politiskās varas dārgā balva „Miers” sniedz tādu iespēju.

Miers ir cilvēku psihiskās veselības un garīgā komforta garants. Cilvēki vēlas dzīvot, kā sakām, mierīgi bez stresa. Konfrontācija ar varu izjauc cilvēku mieru – iespēju dzīvot mierīgi bez stresa. Tāpēc cilvēki izvairās no līdzdalības politiskajās akcijās. Miera vēlme (instinkts) gūst uzvaru cilvēka polemikā pašam ar savu politiskā pienākuma apziņu.

Politiskā vara prot tautā stimulēt miera uzvaru. Visbiežāk tas notiek netiešā veidā. Tāds netiešs veids, piemēram, ir varas organizētās izklaides tautai. Izklaides cilvēkos kāpina miera sajūtu. Savukārt miera sajūtas kāpums asociējās ar politisko varu, kura patīkami rūpējās par savu tautu. Skaidrs, ka pēc politiskās varas organizētās izklaides nevienam neceļas kājas otrā dienā soļot pret valdošo kliķi vērstā demontrācijā. Priekšvēlēšanu laikā izklaides tautai sarūpē deputātu kandidāti un viņu partijas. Politiķu sarūpētā garīgā komforta apmātais cilvēks pie vēlēšanu urnas pats pieskaņojās valdošajai kliķei tīkamajai izvēlei.

Miera uzvara nevar palikt bez sekām. Sekas ir dažādas. Politiskā apātija strauji izvēršas cilvēka vispārējā degradācijā. Apstājās individuālā attīstība. Miera uzvara cilvēkā izolē racionālās pašpilnveidošanās garu. Cilvēks kļūst kiborgs. Viņš skatās uz pasauli ar kolektīvajām acīm – saskaņā ar devīzi „Kā visi, tā arī es!”. Viņam izzūd prasme sintezēt patstāvīgu viedokli. Viņš zaudē individualitāti un individuālās brīvības svētību.

Miera uzvaras sekas ir parādība, kuru vispiemērotāk, manuprāt, saukt par vēsturisko optimismu. Parādība var izpausties individuāli; var izpausties kā sabiedriskās apziņas elements – daudzu indivīdu analoģisks ieskats.

Runa ir par attieksmi pret tagadni. Dzīvojot miera uzvaras atmosfērā, cilvēki arvien vairāk un vairāk sāk optimistiski izturēties pret tagadni. Cilvēki optimistiski uzskata, ka viņu tagadne ir laba, pareiza, godīga, progresīva, apsveicama, cienīga u.tml. Cilvēki uzskata, ka viņu tagadnes dzīve ir organizēta mērķtiecīgi. Tā ir atbilstoša cilvēciski cienīgas dzīves kritērijiem. Viņu tagadnes dzīvi nedrīkst atzīt par sliktu, nepareizu, negodīgu, regresīvu, neapsveicamu, necienīgu u.tml. To nedarīs arī vēsture. Viņu pārliecībā par tagadni slavējoši rakstīs vēstures grāmatās.

Vēsturiskais optimisms tipiski izpaudās padomju laikā. Padomju ideoloģija cilvēkos panāca priekšstatu, ka viņu tagadne ir pareiza un vēsture nekad to neinterpretēs kā aplamu dzīvi. Nekad neatklāsies, ka tagadne ir bijusi pilnīgi nepareiza un vēsturiskajam optimismam nav bijis nekāds pamats.

Kā zināms, padomju dzīves (proti, tagadnes) nevērtība nesen atklājās visā savā varenībā, un cilvēki ar to ātri samierinājās. Bijušie padomju cilvēki ātri atzina savas iepriekšējās dzīves totālo nevērtību. Viņi saprata, ka iepriekšējam vēsturiskajam optimismam nebija nekāda pamata. Cilvēki visas cerības sāka likt uz jauno dzīvi (pēcpadomju tagadni), atkal nonākot vēsturiskā optimisma varā.

Teiksim, latvieši priecājās par tagadni. Latvieši pašlaik nesaprot sava vēsturiskā optimisma bezjēdzību, ko var ļoti viegli konstatēt. Latvieši pašlaik nesaprot, ka atkal atklāsies tagadnes nevērtība. Pats par sevi ir saprotams, ka agrāk vai vēlāk vēsture dzīvi LR skaidros kā fundamentāli nevērtīgu dzīvi kriminālā valstī. Vēsture stāstīs par tagadnes nelietībām, zādzībām, noziegumu brīvību, atsacīšanos no valsts suverenitātes, amerikāņu okupāciju.

Tātad latviešu vēsturiskais optimisms atkal izrādīsies pilnīgi greizs. To latvieši šodien nevēlās saprast. To viņiem neļauj darīt miera uzvara. Miera uzvaras gaisotnē viņi nav spējīgi objektīvi identificēt savu tagadni; respektīvi, tagadnes fundamentālo nevērtību.

Visi tie cilvēki, kuri šodien visā nopietnībā cenšas analizēt procesus LR, atrodas tādā pašā odiozā situācijā, kādā atradās visi tie cilvēki, kuri savā laikā visā nopietnībā centās analizēt procesus PSRS. Toreiz viņi neatzina PSRS dzīvotnespēju, kas reāli apstiprinājās. Burtiski dažās stundās sabruka ne tikai PSRS, bet visa sociālisma sistēma.

Gan toreiz netika, gan tagad netiek runāts par galveno. Toreiz galvenais bija drosmīgi atzīties padomju valsts nespējā izveidot jaunu cilvēka tipu, kas būtu piemērots dzīvei komunismā. Toreiz galvenais bija cilvēki – cilvēku cilvēciskās transformācijas problēma saskaņā ar komunistiskās iekārtas principiem. Arī tagad LR galvenais ir cilvēki – latvieši ar sava miera uzvaru.

Pašvaldību vēlēšanas tāpat kā parlamenta vēlēšanas ir miera uzvaras spilgts apliecinājums. Tam ir vairāki varianti: nepiedalīšanās vēlēšanās, lūkošanās uz deputātu kandidātiem ar kolektīvajām acīm, partijas sarūpētās tautas pirmsvēlēšanu izklaides dimdoņa ausīs un smadzenēs.

Vēlēšanu iznākums nav prognozējams. Pamatā tāpēc, ka tautas politiskās dvēseles noslēpumainība nav atšifrējama etniskā izpausme. Bez miera uzvaras vēl ir jāņem vērā Saules, Mēness, zvaigžņu līdzdalība, ģenētiski mantotā dzimtcilvēku verdziskuma klātbūtne, izglītotības līmenis, politiskās un pilsoniskās apziņas līmenis utt. 

Novērtē šo rakstu: