Iesaki rakstu: 
2019.gada 1.aprīlī Latvijā izveidojās it kā jocīga situācija. Turklāt situācijas jocīgums netika apzināti izraisīts atbilstoši pirmā aprīļa, Lielās Joku dienas, reputācijai. Viss notika pilnā nopietnībā, un neviens nevienu necentās izjokot. Tas tāpēc, ka jocīgā situācija tautas pēdējā fāzē nav jocīga situācija, bet elementāri normāla un ikdienišķa situācija.
Situāciju izraisīja publikācija interneta portālā “NRA.lv”. Citēju visu tekstu: “Latvijas iedzīvotāju laimes indekss šogad sasniedzis vēsturiski augstāko līmeni, liecina pētījumu aģentūras SKDS aptaujas dati. Šogad janvārī iedzīvotājiem ticis vaicāts, vai kopumā viņi jūtas laimīgi. Laimes indekss rēķināts, balstoties uz atbildēm četru punktu skalā - laimīgs, drīzāk laimīgs, drīzāk nelaimīgs, nelaimīgs. Atbilžu procentuālās vērtības summētas, pirms tam tām piešķirot dažādus īpatsvarus. Laimes indekss var būt robežās no -100 līdz +100. Janvārī fiksētais laimes indekss sasniedzis atzīmi +41,9, kas ir augstākais rādītājs novērojumu vēsturē. Gada laikā indekss palielinājies par 2,2 ballēm. Drūmāk noskaņoti iedzīvotāji bija 2000.gadu sākumā - 2001.gadā laimes indekss bijis vien +5,5 balles augsts. Laimes indeksa kritums fiksēts arī ekonomiskās krīzes laikā, 2010.gadā indeksam noslīdot līdz +15,5.”
Tas ir ļoti interesanti! Laikā, kad latviešu tauta ir nonākusi viskatastrofālākajā stāvoklī savas pastāvēšanas gadsimtos, latviešu tauta ir vislaimīgākā! Tātad latviešu tautu laimīgu dara tās izmiršana, novecošana, labāko cilvēku izklīšana Galaktikā, kriminālais kapitālisms, daunu, idiotu, gobzemblēžu, dagmārbeitneru šarlatānu dirnēšana parlamentā, fundamentāli nevērtīgā "6.oktobra paaudze", noziegumu brīvība, masveida organizētā noziedzība, pederasts kā valsts un tautas starptautiskais simbols, iespēja latviešu nacionālajā valstī par Valsts prezidentu ievēlēt glumu un pelēku ebreju (“pravieti”, “šodienas nācijas tēvu”), no kura jau sen ir novērsies viņa etnoss. Latviešu tauta vislaimīgākā jūtas vēsturiskajā periodā, kad tai nav nevienas normālas paaudzes. Visjaunākā "6.oktobra paaudze" ir pilnīgs brāķis, vidējā paaudze ar aktīvo reti kroplo varas inteliģenci un zagļu miljonu ir pārsvarā nederīga, bet vecākajā paaudzē arī ir pārāk liels skaits cilvēku, kuri aizvadītajos 30 gados nav bijuši spējīgi saprast "perestroikas" noziedzīgo būtību un kādā valstiskajā simulakrā viņi aizvada mūžu.
Situācija patiešām ir jocīga. Ļoti jocīga, kaut gan vārds “jocīga” nav vispiemērotākais vārds dotās situācijas apzīmējumā. Sabiedriskās apziņas atrautība no realitātes ir pārāk liela. Daudz piemērotāki ir vārdi “šizofrēniska”, “absurda”, “debila”, “idiotiska”, “nenormāla”, “ārprātīga”, “psihedēliska”, “psihogēniska”, “psihopātiska”, “antipātiska”. Situāciju izraisa ļoti dziļš neveselīgs stāvoklis sabiedrībā. Tāda situācija var rasties vienīgi stabilas sociuma patoģenēzes rezultātā, kad tiekamies ar nepārprotami izteiktu sociālo patoloģiju. Pie tam tiekamies ar speciālo patoloģiju – konkrētu sociālo slimību izraisītām pārmaiņām.
Ne velti 2019.gada 30.martā portālā “Delfi” bija šāda ziņa: “Veselības ministre Ilze Viņķele (AP) par sava darba prioritāti vēlas izvirzīt psihiatrijas attīstīšanu.”
Ministres priekšlikums ir objektīvi pamatots. 1.aprīlī publicētā ziņa par sociologu laimes indeksa pētījuma rezultātiem apstiprina psihiatrijas akūto nepieciešamību.
Uzmanība pievēršama ministres skaidrojumam: “"Iepretim onkoloģijai vai kardioloģijai, kas ir tādas kā modes jomas, par kurām runā visa valsts, psihiatrija mums vienmēr ir bijusi stigmatizēta," sacīja Viņķele. "Vienmēr par maz ir bijis naudas, ārstu un arī sabiedrībā par to ir ticis par maz runāts, kaut arī ciešanu apjoms nav mazāks," viņa atzina”.
Ministre vārdu “stigmatizēta” acīmredzot atvasina no svešvārda “stigma”. Ar to apzīmē iededzinātu kauna zīmi. Kādreiz iededzināja attiecīgu zīmi noziedzniekiem un vergiem. Ministres ieskatā pie mums nosacīta kauna zīme vienmēr ir bijusi psihiatrija, bet galvenais - “sabiedrībā par to ir ticis par maz runāts, kaut arī ciešanu apjoms nav mazāks”.
Zelta vārdi! Ministres kundze ir perfekti uztvērusi tautas psihisko stāvokli un formulējusi aktuālu uzdevumu vietējai veselības aizsardzībai. Latvijā turpmāk nav jākaunas par psihiatrijas prioritāti. Psihiatrijas prakses grandiozais vēriens var kļūt nacionālais lepnums, bet nevis “stigmatizēts” kauna traips.
Taču faktiski nekas unikāls nav noticis. 1945.gadā intervijā presei Gustavs Jungs vācu tautu nosauca par “psihopātu tautu”. Vācu tautas apziņu totāli sagandējusi nacistiskā ideoloģija. Acīmredzot arī kriminālā kapitālisma ideoloģija nav mazāk talantīga un arī spēj masveidā sagandēt tautas apziņu.
Laime nav viendabīga parādība. Neskaidru jautājumu daudz. Pirmais neskaidrais jautājums ir jautājums “Kas ir laime?”. Seko jautājumi “Kas izraisa laimi?” un “Kā izpaužas laime?”. Taču laimes neviendabīgums nekad nav mazinājis interesi par šo skaisto parādību. Par laimi vienmēr ir interesējusies filosofija, ētika, psiholoģija, socioloģija, reliģija, fizioloģija. Katrā izziņas disciplīnā ir sava laimes definīcija.
Tā, piemēram, fizioloģijā laimi saista ar “laimes hormoniem”. Bioloģiski aktīvā viela serotonīns nodrošina ilglaicīgu laimes sajūtu. Savukārt cita bioloģiski aktīvā viela endorfīns ir īslaicīga prieka un eiforijas līdzautors.
Antīkajā filosofijā laime bija uzmanības centrā. Tā tas īpaši bija eidemonismā – morāles izpratnei veltītā filosofiskā virzienā, par cilvēka dzīves augstāko vērtību pasludinot laimi un par cilvēka rīcības tikumīguma galveno kritēriju atzīstot tieksmi pēc laimes. Arī reliģijā laime nav aizmirsta. Vienīgi tā nav sasniedzama šajā dzīvē (in hac vita).
Vērīgi nākas izturēties pret laimes skaidrojumu psiholoģijā. Varbūt laimes psiholoģiskais skaidrojums ir vispareizākais un visprecīzāk atbilst laimes būtībai.
Psiholoģija stingri nodala laimi un apmierinātību. Laime ir iespējama tikai īsu brīdi. Laime ir momenta izpausme. Laime ilgst īsu laika sprīdi - mirkli, acumirkli. Laime ir tad, kad iekšējās pozitīvās emocijas cilvēkā sasniedz vislielāko intensitāti. Bet tas neturpinās ilgi. Ilgi turpinās apmierinātība. Faktiski sociologiem vajadzētu pievērsties “apmierinātības indeksam”, kas ir relatīvi ilglaicīgs un relatīvi konkretizējams cilvēka stāvoklis.
Bet vispār laimes pētīšana ir iluzora darbība. Nevar būt pamatotas cerības kaut ko precīzi noskaidrot. Laime ir izteikti individuāla parādība – individuāli īpatnēja un savdabīga emocionālā izpausme. Laimei nav imperatīvs (pavēle, neatlaidīga prasība), liekot cilvēkam darīt kaut ko konkrētu, lai cilvēks būtu laimīgs. Ne velti Kants teica, ka “laime ir nevis prāta ideāls, bet iztēles ideāls”. Savukārt Pitagors mierināja: “Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā”.
Protams, latviešu sociologi nav vienīgie laimes indeksa apčubinātāji. Tautas laimīguma pakāpi noskaidro arī citās zemēs. Turklāt eksistē planetāra mēroga pētījumi. Arī tie liecina par laimīguma kāpumu latviešu tautā: "Latvija Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) veidotajā pasaules laimes indeksā [2017.g.] ieņem 54. vietu 155 valstu konkurencē (!?). Tas ir par 14 vietām augstāk nekā 2016. gadā”.
Laime nav tikai laime. Laime ir padarīta nelaimīga. Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos laime kļuva politikas elements. Nav ticams, ka laimei tas patīk. Visdrīzāk tas laimi dara nelaimīgu. Laimes indeksa socioloģiskajiem pētījumiem ir tikai viena funkcija - politiskā funkcija.
Laimes politizāciju aizsāka amerikāņi 1776.gada 4.jūlijā pieņemtajā “Neatkarības deklarācijā”. Tas ir politisks dokuments. ASV tas ir vissvarīgākais politiskais dokuments. Tā mērķis ir vienīgi politiskais mērķis. Deklarācijā ir fiksētas “katram neatņemamas tiesības tiekties pēc laimes”. Tātad laime ieguva politisko statusu, politisko misiju, politisko vērtību. Deklarācijā pasludinātās tiesības tiekties pēc laimes ir tautas politiskās tiesības.
Laimes politizācija sevišķi populāra kļuva XX gadsimtā. Slaveni ir Lielbritānijas premjerministra Deivida Kamerona vārdi: “Laime ir galvenais mūsdienu politiskais izaicinājums”. Tiesības uz laimi ir formulētas Japānas, Dienvidkorejas, Brazīlijas konstitūcijā.
Neapšaubāmi, laimes politizācija nevar visiem patikt. Visdzēlīgākā kritika tiek veltīta laimes politizācijas pionieriem – amerikāņiem. Tiek izsmieta laimes teorijas propaganda ASV ideoloģijā. Amizants ir pašu amerikāņu pienesums laimes politizācijas kritikai. Tā, piemēram, Prinstonas universitātes zinātnieki nesen noskaidroja, ka amerikāņiem laime sākas no 75 000 $ ienākumiem gadā. Ja ir mazāki ienākumi, tad amerikāņi nekad nav laimīgi.*
XX gadsimtā laimi sāka aktīvi izmantot ideoloģiskajā retorikā, propagandējot mērķi visus cilvēkus virzīt uz laimi. Ideologi ļoti labi zināja atbildi uz jautājumu “Kas cilvēkus dara nelaimīgus?”. Сilvēkus nelaimīgus dara, pirmkārt, prāts un, otrkārt, atmiņa. Tādējādi vispārējās laimes nodrošināšanai cilvēkiem ir jāatņem prāts (Dont worry, be happy!) un atmiņa. Rietumu civilizācijā XX gadsimta otrajā pusē to visu praktiski sāka realizēt valdošās politiskās elites atbalstītais postmodernisms, sabiedrības masās stimulējot tagadnes kultu un viedokļu plurālismu. Sabiedrībā strauji mazinājās prāta autoritāte un izzuda interese par vēsturi un kultūras mantojumu.
Latvijā jocīgās situācijas cēlonis ir šausmīgā dzīve aizvadītajos 30 gados. Sabiedriskās apziņas kolosālo atrautību no realitātes izraisa dzīves šausmīgās iekšējās pretrunas - politiski deklarēto un konkrēto procesu nesaderība, patiesības un melu (postpatiesības) paralēlisms, jebkuru vērtību un normu devalvācija, visatļautības un bezatbildības nesodamība, slavenā noziegumu brīvība. Būtu milzīgs pārsteigums, ja pēc tik destruktīvas 30 gadus ilgas dzīves, sabiedriskā apziņa funkcionētu psihiski normāli. Tāpēc neviens medijos negrozīja pirkstu pie deniņiem, uzzinot par valdības “583 darāmiem darbiem”. Acīmredzot, tāda ārprātīga valdība latviešus dara laimīgus.
*2019.gada 3.aprīlī portālā “Delfi” tika ievietota šāda ziņa: “Lai gan pirms pāris gadiem veiktajā pētījumā par laimīgu cilvēku Latvijā nauda netiek nosaukta kā Top3 laimes avots, "Swedbank" PrivateBank eksperte Karīna Kulberga trešdien notiekošajā vadītāju konferencē EBIT norāda – lai Latvijā cilvēks sevi sauktu par laimīgu, viņš mēnesī gribētu saņemt 1000 eiro.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
