Tautas loģistika

Jautājums ir kļuvis aktuāls acīmredzot tāpēc, ka jēdziena „tauta” izmantojumā ir sasniegta zināma kritiskā robeža. Tautas jēdzienu cilvēki ir sākuši izmantot pārāk neapdomīgi, aplami, nekaunīgi, ļaunprātīgi, demagoģiski. Turklāt tas attiecas ne tikai uz politiķiem, bet arī uz t.s. vidusmēra cilvēkiem - filistriem. Arī viņi tāpat kā politiķi mīl rotaļāties ar tautas jēdzienu. Filistri tradicionāli sevi pasniedz kā svētās un neaizskaramās tautas kodolu un vērtīgāko daļu. Filistriem ļoti patīk atgādināt, ka viņi ir visīstākie tautas reprezentanti, tautas glābēji, tautas modinātāji, tautas brīvības lāčplēši, tautas misijas likteņzirgi.

Interneta ērā filistriem ir vislielākās iespējas rotaļāties ar tautas jēdzienu. Politikas hobija prātvēderi, politikas entuziasti, politikas diletanti, politikas grafomāni, pseidointelektuāļi, pseidointeliģenti, idioti, kretīni, dauni bez visniecīgākās atbildības internetā tautas vārdā var izveidot saitus, iekārtot blogus, rakstīt komentārus, līdzdarboties sociālajos tīklos daudz plašāk nekā profesionālie politiķi, kuriem par katru vārdu smagi jāatbild. Latviešu aprindās par to uzskatāmi liecina „gaismas cilvēka” un „likteņzirga” L. Grantiņa odiozais saits „Latvijas Republikas tautas tribunāls” (LRTT). Tādu pretīgu, atbaidošu, nevēlamu saitu iespējamība un tajos sastopamā jēdziena „tauta” kompromitēšana ir viens no iemesliem jautājumam „Kas ir tauta?”.

Atbildot uz šo jautājumu, nākas pievērsties jēdziena „tauta” loģistikai. Tā ir saruna par šī jēdziena izmantošanas plānošanu, izpildi un kontroli kā vienotu procesu politiskajā praksē.

Jēdziens „tauta” ir ļoti pretrunīgs jēdziens. Pretrunīga ir tā semantika (nozīme, jēga). Senajā Grieķijā un senajā Romā bija vismaz trīs vārdi tautas apzīmēšanā – dēmos, plebs,populi Romani. Angļu valodā lieto people, public, community, nation.

Pretrunīga ir tautas jēdziena lietošana ne tikai politiskajā praksē, bet arī politiskajā filosofijā. Platona politiskajā filosofijā tauta ir pūlis. Vairākas respektablas politiskās ideoloģijas ir atsacījušās lietot jēdzienu „tauta”. Marksisma ideoloģijā galvenais konceptuālais elements ir šķira. Jēdzienu „tauta” atceras tikai demagoģiskajās vibrācijās, kā tas bija boļševiku ideoloģijā. Marksisma ideoloģijā valdošās šķiras (piem., buržuāzija) neietilpst tautā. Šodienas Latvijā dominējošajā liberālisma ideoloģijā galvenais ir indivīds. Jēdzienu „tauta” lieto sabiedrības muļķošanai, kā arī tas funkcionē kā atavisms no padomju gadiem. Raiņa socioloģiskajā naratīvā latviešu tauta ir tas pats, kas latviešu proletariāts. LRTT jau sen ir piespriedis nāves sodu „latviešu tautas nodevējiem”. Latviešu tautas vārdā nāves sods ir piespriests vismaz 80-90% no tautas („komunistiem”, „komunistiem-cionistiem”, „komunistiem-čekistiem”, komunistiem-čekistiem-krievžīdiem”, „zagļiem-komunistiem”, „čekas aģentiem-provokatoriem”, „4.maija huntai”, „sātanistiem”, „DP zvērlopiem”, „latviešu tautas bendēm”, „krievžīdiem”, „zvērinātiem cionistiem”, „cilvēkveidīgām kreatūrām”, „sātaniskiem izdzimumiem”, „Izraēlas ielikteņiem”, „MOSSADistiem”, „padibenēm” u.c.).

Pretrunīga ir tautas jēdziena recepcija, - tā teikt, pieņemšana zināšanai. Pieņemšana zināšanai var notikt, sākot no sentimentālas jūsmas un beidzot ar alerģisku viebšanos, dzirdot vārdu „tauta”. Tas skan paradoksāli. Bet tas ir fakts. Vienmēr visos laikmetos jēdziens „tauta” ir daudzus cilvēkus kaitinājis. Pat ļoti kaitinājis. Tā tas bija senatnē. Tā tas ir pašlaik. Iemesls ir viens un tas pats: jēdziena „tauta” izmantošana savtīgos nolūkos.

Visos laikmetos jēdzienu „tauta” visvairāk neieredz radošas personības – garīgi suverēni indivīdi. Viņiem nepatīk tā dēvētā „tautas griba”. Tā asociējās ar primitīviem uzskatiem, vulgāru gaumi, mietpilsoniskām vērtībām, garīgi piezemētu līmeni. Radošo personību ieskatā „tautas vairākums” ir kaut kas tāds, kas apspiež mazākumu un visus procesus nogludina prastā viduvējībā. Radošas personības akceptē izteikumu par tautas masām kā „cilvēces pazeminātu līmeni” (G.Marsels). Radošus cilvēkus kaitina jēdziena „tauta” ekspluatācija grandiozās abstrakcijās. Piemēram, tādā vēsturiski slavenā grandiozā abstrakcijā kā „tautas ir Dieva domas” (Herders).

Nav grūti ievērot, ka jēdziens „tauta” visbiežāk tiek lietots ideoloģiskajā kontekstā. Lietojot jēdzienu” tauta” ideoloģiskajā kontekstā, galvenais ir kaut kāds vienpusīgs idejiskais aprēķins. Tādā vienpusīgā idejiskajā aprēķinā jēdzienam „tauta” ir jāpalīdz sasniegt noteiktu ideoloģisko mērķi. Un, lūk, tas daudziem cilvēkiem nepatīk. Ļoti nepatīk. Viņi pamatoti saskata nepieklājīgu manipulāciju un pret to protestē katrs savā veidā.

Viens no protesta veidiem ir atsacīšanās lietot jēdzienu „tauta” publiskajā komunikācijā. Tautas jēdziena vietā ērti un godīgi var lietot jēdzienu „etnoss”.

Formāli jēdziens „etnoss” un jēdziens „tauta” ir sinonīmi. Formāli vārdi „etnoss” un „tauta” ir viens un tas pats. Tomēr dzīvē tā mēdz būt ļoti reti. Ja vārdu „etnoss” vienmēr izmanto ideoloģiski neitrāli, tad vārdu „tauta” vienmēr izmanto ideoloģiski aktīvi un vērtējoši. Ja ar vārdu „etnoss” vienmēr etniskā nozīmē apvieno cilvēkus ar kopīgu izcelsmi un kopīgām iezīmēm, tad ar vārdu „tauta” vienmēr paskaidro zināmas cilvēku kopas ideoloģiskos aspektus (cilvēcisko kvalitāti, autoritāti, reputāciju, trūkumus, pozitīvās iezīmes, nopelnus, zaudējumus, politisko statusu, sociālo projektu subjektu, ražošanas līdzekļu īpašnieku, zemes bagātību izmantotāju u.tml.). Ļoti, ļoti reti var sastapt jēdzienu „tauta” bez ideoloģiskā konteksta.

Tā, piemēram, nesastapsim frāzi „etnoss ir iracionāls veidojums”. Taču frāze „tauta ir iracionāls veidojums” nav retums. Tā teica ne tikai Z.Freids. Mūsu dārgais basketbolists Krištopāna kungs savā laikā latviešus nosauca nevis par „muļķu etnosu”, bet nosauca par „muļķu tautu”. Vācu nacisti tiecās likvidēt nevērtīgas tautas, bet nevis nevērtīgus etnosus. Šodien nepieciešams runāt par zagļu tautu, bet nevis zagļu etnosu. Kādam latvietim par tautu, bet nevis par etnosu ir šāds pareizs viedoklis: „Acīmredzot cilvēki tomēr var būt neadekvāti arī lielākās grupās. Varbūt pat tautu apziņa atsevišķos posmos nav adekvāta”. Šo viedokli latviešiem noteikti ir jāakceptē. Tautas apziņas adekvātums ir milzīga problēma.

Jēdziens „tauta” ir bijis ļoti pretrunīgs jēdziens no vissenākajiem laikiem. Taču ilgu laiku jēdziena „tauta” pretrunīgumu apzināti neizmantoja politiskajās manipulācijās. Eiropeīdu civilizācijā tā tas turpinājās no antīkā laikmeta līdz Jaunajiem laikiem. Turpretī Jaunajos laikos jēdziena „tauta” pretrunīgumu valdošā elite sāka apzināti izmantot politiskajās manipulācijās. Turklāt ir vērojama nepatīkama tendence. Jo tuvāk mūsdienām, jo ļaunprātīgāka ir jēdziena „tauta” izmantošana.

Jaunajos laikos sākās politiķu speciāla pielabināšanās ļaužu masām. Viduslaikos un agrāk tas nenotika. Karaļi, cari, imperatori, hercogi, grāfi, kņazi, baroni speciāli nepielabinājās ļaužu masām. Politikas sastāvdaļa nebija speciālas pieglaimīgas manipulācijas ar pavalstniekiem.

Eiropas vēsturē speciāla pieglaimošanās ļaužu masām sākās Lielās franču revolūcijas periodā XVIII gs. beigās. Tā uzskata politiskā filosofija. Tāpat tiek uzskatīts, ka Lielā franču revolūcija bija sākums ļaužu masu izlutināšanā. Franču jaunā buržuāzija politiskajā cīņā pret feodālismu un baznīcu demagoģiski izmantoja tautas jēdzienu. Proti, viss tiekot darīts tautas labā. Taču tajā pašā laikā franču jaunā buržuāzija lieliski zināja, ka tauta kādam ir jāvada, jāpārvalda, jāpieskata, jākomandē, jāmāca, jāaudzina. To zināja arī proletariāta ideologi. Ļeņins par to bieži rakstīja. Politiskajā filosofijā tēma „tauta un vara” vienmēr ir urdījusi intelektuāļu prātu.

Politiķu pielabināšanās ļaužu masām jau pašā sākumā izraisīja sliktas sekas. Ļaužu masas ātri saprata savu intriģējošo lomu politikā. Atklājās, ka politika bez ļaužu masām nevar iztikt. Tas, ko Rietumu politikā XX gadsimtā sāka dēvēt par demokrātiju, vispār nevar pastāvēt bez sistemātiskas pielabināšanās ļaužu masām. Mūsdienu demokrātiskajās iekārtās pielabināšanās ļaužu masām ir politikas neatņemama sastāvdaļa. Politiķi savā ziņā ir kļuvuši ļaužu masu (masu cilvēku) vergi. Tā tas principā saglabājās arī tad, kad politiķi ļaužu masās („tautā”) iezombē noteiktu idejisko orientāciju. „Tautas” zombēšana politiķus neatbrīvo no ļaužu masu verdzības. Ļaužu masu idejiskā orientācija var mainīties. Taču ļaužu masu verdziskā kundzība vienmēr saglabājās. Tā ir mūsdienu demokrātijas likumsakarība. Arī paradokss un iegansts visdažādākajām sociāli politiskajām pretrunām, konfliktiem, pārpratumiem, divdomībām, populismam, pseidodemokrātiskumam.

Bet pati interesantākā ir šāda amizanta likumsakarība: jo demonstratīvāk politiskā vara retoriski pielabinās tautai, jo praktiski vairāk tā ciniski attālinās no tautas. LR iedzīvotāji nav aizmirsuši alkatīgo deģenerātu sameistaroto bēdīgi slaveno „Tautas partiju”. LR nav sveša vienotās vienotības fanātiskā gādība par tautu, kad Lielās Bandas Astoņkājis netraucēti plunčājās noziegumu brīvībā, „ veidojot Latviju par nacionālu, eiropeisku un demokrātisku valsti, kuras sabiedrība būtu izglītota, vesela un droša par nākotni”.

Viss liecina, ka šodien nebūt nav sasniegta pielabināšanās kulminācija. Jēdzienu „tauta” turpmāk gaida vēl neķītrāks izmantojums. Tautas jēdziena morālā devalvācija iet roku rokā ar politikas morālo devalvāciju. Eiropeīdu zemēs politikas morālā devalvācija aizsākās pēc II Pasaules kara un cilvēkus ir notrulinājusi līdz prāvam politiskajam nihilismam. Cilvēki ir pārstājuši konstruktīvi izturēties pret politiku. Vispārējā attieksme pret politiku ir izteikti noraidoša, izsmējīga, neticīga, nelabvēlīga, aizdomīga.

Latvijas politiskajā izgāztuvē pielabināšanās virsotne tika sasniegta sakarā ar konstitūcijas preambulu. Kā tas pieņemts latviešu politiskajā izgāztuvē, arī šoreiz pielabināšanās sintezējās ar šausmīgu nezināšanu. Citādāk nevarēja būt. Preambulas sacerēšanas un apstiprināšanas procesu vadīja vienotā vienotība. Savukārt vienoto vienotību tolaik vadīja sieviete, kurai pieder šāda frāze: „Mēs ticam nacionālai valstij, kurā ciena visu tautību latviešus (izcēlums mans – A.P.).”

Savā mūžā neesmu sastapies ar lielāku dumjību! Par to esmu pilnīgi pārliecināts! Vārdi „visu tautību latvieši” ir mūžā sastaptā vislielākā dumjība. Sarkanmatainā Tumsonība ir godam pelnījusi minēto iesauku. Izteikties par „visu tautību latviešiem” var vienīgi kronēts tumsonis. Izrādās, latviešu tautība sastāv no daudzām latviešu tautībām! Tā vien gribas piebilst, ka tādu gudrību neviens īsts latviešu stulbenis pat pamatīgā dzērumā nevar dabūt gatavu...

Kāpēc bija vajadzīga preambula?

Protams, ne jau tāpēc, ka „citiem ir un mums arī vajag”. Preambulas kņada bija ideoloģiskā akcija. Tā bija tautas kārtējā apvārdošana, apdullināšana, piemānīšana, uzmanības novēršana no valdošās kliķes zādzībām, neizdarībām, idiotijas, nekompetences, sociālā nihilisma, nacionālās nodevības, tumsonības. Tā bija pielabināšanās latviešu šovinistiskajam slānim, kura aprobežotajiem prātiem tēvišķīgi glaimo vēsturiskās puspatiesības un nepatiesības par „savas valsts izcīnīšanu brīvības cīņās”, „okupācijas režīmu neatzīšanu un pretošanos tiem”. Pielabināšanās bija adresēta naivajiem, kuri tic šādām it kā skaistām sentencēm: „Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību”.

Taču preambulai ir arī zināma vērtība. Tai ir analītiskā vērtība. Preambula gādīgi ilustrē tautas loģistiku. Preambulā atspoguļojās Jauno laiku klasiskās manipulācijas ar tautas jēdzienu.

Jaunajos laikos, kad Eiropā intensīvi veidojās nacionālās valstis, valsts varas suverenitāte tika savīta ar jēdzienu „tauta”. LR Satversmē par to liecina 2.pants „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.

Tāda norma ir arī citu valstu konstitūcijās. Cilvēki ir pie tā pieraduši. Daudzi cilvēki pilnā mērā apzinās šīs normas reālo neiespējamību. Viņi saprot šīs normas politiski iluzoro raksturu. Toties filistri mīl politiķiem laiku pa laikam pavēloši atgādināt par „tautas varu”, it kā no tā kaut kas reāli varētu mainīties.

Eiropiešu civilizācijā „tautas vara” pirmo reizi sāka figurēt pārejas laikmetā no antīkās dzīves kārtības uz viduslaiku dzīves kārtību. Tolaik nostiprinājās kristiānisms. Tas savās lūgsnās tautu mistiski skaidroja kā zemes valdnieka (karaļa) ķermeni. Tauta esot karaļa miesas sastāvdaļa. Tāpēc karaļa vara ir leģitīma.

Kā jau minēju, „tautas vara” figurēja Lielajā franču revolūcijā. Tikai tā vairs nebija reliģiski mistiskās karaļa miesas vara, bet laicīgā „tautas vara”. Ļaudīm iestāstīja, ka tauta vairs nav karaļa miesas sastāvdaļa un tauta ir sākusi pati valdīt. Tauta ir kļuvusi valsts suverēnās varas īpašniece.

Saprotams, tā bija specifiska politiskā mistifikācija. Tā bija pielabināšanās tautai, bez kuras atbalsta savā laikā nespēja nostiprināties feodālā vara un Jaunajos laikos nespēja nostiprināties buržuāziskā vara. Pēcpadomju Latvijā nespēja nostiprināties kriminālo „prihvatizatoru” vara.

Jaunajos laikos tauta nesāka valdīt tiešā veidā, kā tas bija antīkajā politiskajā iekārtā. Antīkajā polisā (senās Grieķijas un Romas pilsētvalstīs) valsts pilsoņi valdīja tiešā veidā, bet nevis ar deleģētu deputātu starpniecību. Politiskajā filosofijā to sauc par „tiešo demokrātiju” pretstatā mūsdienu „netiešajai un pastarpinātajai demokrātijai”, kas ātri izvērtās tautas varas uzurpācijā. Tagad esam samierinājušies, ka starpnieku nepieciešamība un starpnieku politiskā vara ir kļuvusi mūžīga, kā arī grūti kontrolējama un nepārskatāma. Tautas varas demagoģijas hipnoze saglabājās vienīgi neattīstītās un neizglītotās smadzenēs, bezprātīgi ticot reālajai tautas valdīšanai. Patiesībā visiem ir jāsaprot, ka viens ir dažu simtu cilvēku tautas vara antīkajā polisā un pavisam kaut kas cits ir simtiem miljonu cilvēku tautas vara mūsdienu valstīs.

Kad XX gs. sākumā Latvijā izstrādāja Satversmi, eiropeīdu civilizācijā tautas varas uzurpācija jau bija sasniegusi rafinētu līmeni. To apzinājās visi domājošie cilvēki. Taču neviena zeme neuzdrošinājās atteikties no skaistās konstitucionālās normas par tautas varu.

Arī mūsu pirmās Republikas politiķi respektēja specifisko politisko mistifikāciju. Tā kā Latvija bija polietniska zeme, LR politiķiem nācās izgudrot jauko poētismu „Latvijas tauta”. Viņi baidījās konstitūcijā valsts suverēno varu dot tikai „latviešu tautai”. Varu nedrīkstēja dot arī „Latvijas nācijai”, jo tāds formulējums radikāli atšķirtos no citu zemju konstitucionālās leksikas. Savukārt šodienas „politiķi” preambulā iepina aplamību par „latviešu nāciju”, tādējādi Satversmē nostiprinot vēl lielāku terminoloģisko pretrunīgumu un nezinātniskumu.

Atteikties no tautas varas specifiskās politiskās mistifikācijas un skaistās konstitucionālās normas pirmais uzdrošinājās mūsdienu liberālisms. Tajā skaitā mūsdienu liberālisma slavinātāji Rīgā.

Mūsdienu liberālisms sevi nekad nesaista ar kādu kolektīvu (kolektīvo subjektu). Citiem vārdiem sakot, nesaista ar šķiru, tautu, nāciju. Tādējādi nav tautas liberālisma, nav nācijas liberālisma, nav buržuāzijas liberālisma. Neeksistē nacionālais liberālisms. Liberālisms centrā izvirza vienīgi atsevišķu cilvēku - indivīdu. Liberālisma ideoloģijā indivīds eksistē tīrā veidā bez saistības ar etnosu, nāciju, kultūru, reliģiju, tradīcijām, vērtībām, teritoriju, valodu, valsti. Ne velti politiskajā filosofijā mūsdienu liberālismu apsaukā par „atomāro individuālismu”. Mūsdienu liberālisms pret cilvēku izturoties kā pret lietu pati par sevi. Liberālismā galvenais varonis esot egoists, kuram neinteresē kolektīvās vajadzības. Liberālisma dievam indivīdam neko nenozīmē valsts, sabiedrība, kolektīvs.

Mūsdienu liberālisms, vēloties pilnīgi atbrīvoties no kolektīvajiem subjektiem un kolektīvistiskajiem priekšstatiem, uzvaras svin pakāpeniski. Speciālajā literatūrā var lasīt uzvaru sarakstu. Respektīvi, XX gs. 30.gados liberālisms atbrīvojās no nacionālisma, 50.gados atbrīvojās no sociālisma, bet no 90.gadiem ir sācis cīņu ar pēdējo pretinieku – t.s. demokrātiju.

Liberālisms vēl nav pilnā mērā uzvarējis demokrātiju. Tā turpina demagoģiski rotaļāties ar jēdzieniem „tauta” un „tautas vara”. Tāpēc arī liberālisms viltīgi izmanto demokrātijas retoriku un vajadzības gadījumā var paspīdēt ar tik tikko minētajiem jēdzieniem.

Mēs dzīvojam pārejas laikmetā. Atkal tāpat kā iepriekšējos pārejas laikmetos relatīvi draudzīgi sadzīvo senākās normas ar jaunajām normām. Mūsu pārejas laikmetā sadzīvo demokrātijas normas ar liberālisma normām. Latvijā tas jautri atspoguļojās preambulā, partiju deklarācijās un citos materiālos.

Piemēram, preambulā ir kvēla vēlēšanās „nodrošināt Latvijas tautas un ikviena brīvību”. Šī frāze ir tipisks demokrātijas un mūsdienu liberālisma mistrojums. „Latvijas tauta” ir demokrātijas retorikas populārs atribūts, bet „ikviena brīvība” ir liberālisma retorikas populārs atribūts. Savukārt mūsu slavenā vienotā vienotība ir ievērojami modernāka. Tā jau ir atbrīvojusies no demokrātijas: „Partijas VIENOTĪBA piedāvājums ir valsts, kurā svarīgākais ir cilvēks.”

Novērtē šo rakstu: