Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļā noskatījos Deivida Atenboro jaunāko filmu "A Life on Our Planet" un joprojām gremdējos pārdomās. Filma bija tiešām lieliska, taču nelaime ar šādām filmām ir tā, ka, lai gan Atenboro īpaši mēģina uzsvērt, cik viss uz šīs planētas ir saistīts, var rasties sajūta, ka daba tiek postīta kaut kur citur.
Kāds kaut kur tālu okeānā medī vaļus, ūdeni iekrāsojot asinīm. Kādā tropu mežā krakšķēdams gāžas koks, un vientuļš orangutans paliek izcirtumā. Brākšķēdami brūk Arktikas ledāji, un baltais lācis paliek bez mājām. Pat mūsu kokrūpnieku publikācijās un retorikā nereti dzirdams, ka tur, Dienvidamerikā, tur, tropos, jā, tur nu gan traki izcērt mežus! Tas gan tikai, lai demonstrētu, cik zaļi un prātīgi mēs apsaimniekojam savējos.
Patiesībā ir tā, ka savus mežus lielākoties iznīcinājām jau pirms dažiem gadsimtiem. Tolaik neviens neskatījās no satelīta, lai varētu parādīt, kā Latvijas plašie meži, kas klāja gandrīz visu teritoriju, saruka līdz tām druskām, kas bija palikušas 20. gadsimta 30. gados. Mežu platība kopš tā laika ir augusi, bet aizaugušu lauksaimniecības zemju, industriālu stādījumu un retorikas "izcirtums arī ir mežs" aizsegā esam turpinājuši iznīcināt to, kas vēl bija saglabājies 20. gs. sākumā. "Latvijas valsts meži" pat vairs neslēpj, ka izcērt aizsargājamus meža biotopus - dabas pērles mūsu mežos. Mežu kļūst vairāk, bet melno stārķu, mežirbju - mazāk.
Reiz izcirsto mežu vietā nāca labības lauki un zālāji. Mūsu lopiem vajadzēja ganības vasarā un sienu ziemā. Melnajam stārķim, mednim, lūsim un citiem nācās atkāpties uz atlikušajiem mežiem, bet līdz ar zālāju platību pieaugumu varēja uzplaukt citas - gan augu, gan dzīvnieku - sugas. Naktīs pļavās grieza griezes, un rītos debesīs dziedāja cīruļi. Jāņos varēja lasīt un vainagos vīt visdažādākos pļavu ziedus.
Taču mēs iemācījāmies apindēt mums nevēlamos augus un kukaiņus. Mēs izdomājām, ka lopiem jādzīvo kūtīs vai jāganās kultivētos zālājos, nevis dabiskās pļavās. Un sākās subsīdijas par hektāru - ja gribi vairāk naudas, tev vajag lielāku lauku! Un tas noved pie ainavas noplicināšanas, jo viss, kas nav lauks, aizņem vietu un nedod ienākumus.
Manas dzīvesvietas - Lestenes apkārtnē vairākas mājvietas, kas pārdzīvojušas karu, nepārdzīvoja mūsdienu lauksaimniecību. Līdz ar mājām pazuduši koki un krūmi, kas nodrošināja dzīvotnes dažādām radībām, to vietā nākot vienlaidus laukiem. Griežu un cīruļu kļūst arvien mazāk, bet jāņuzāles jāmeklē nevis pļavās, bet izcirtumos.
Atšķirībā no mežiem un pļavām purvi jau no seniem laikiem cilvēkiem izraisījuši nepatiku - izaudzēt tajos neko nevar, toties var iestigt un noslīkt. Taču Latvijā grūti iedomāties unikālāku dabas mantojumu par augstajiem purviem.
Nākamreiz, kad būsiet Ķemeru tīrelī, paskatieties apkārt un padomājiet - šis purvs sācis veidoties pirms vairāk nekā 8000 gadiem! Šeit bija purvs jau tad, kad netālajā Siliņupes apmetnē uzturējās akmens laikmeta zvejnieki un mednieki. Ja purvs būtu mežs, tad es gribētu cerēt, ka mežam, kas neskarts saglabājies vairākus gadu tūkstošus, pat karstasinīgākais zāģeris neatļautos skarties klāt. Bet tas ir tikai purvs...
Mēs izdomājām, ka purvu vērtība slēpjas kūdrā, ko var kurināt vai izmantot augsnes uzlabošanai. Dabas veidojumu, kas tapis tūkstošiem gadu laikā, dažu gadu laikā var pārvērst kūdras laukā, par kuru nedzīvāks ir tikai asfaltēts laukums. Melnkakla gārgale, baltirbe, lielais piekūns, lietuvainis, kuitala - šīm sugām kopīga ne tikai ligzdošana augstajos purvos, bet arī tas, ka tās ir Latvijā apdraudētas sugas, dažas no tām jau izzudušas.
Kad 20. gs. 40. gados sākās intensīva purvu norakšana, nevienam nešķita svarīgi, ka purvi ir ne tikai unikāla dzīvotne, bet arī svarīga oglekļa krātuve. Tagad mums it kā vajadzētu būt gudrākiem. Tolaik arī par purvu lomu ūdens režīma regulēšanā neviens īpaši nesatraucās. Ūdens režīmu regulēt varam mēs paši! Upes iztaisnotas un padarītas par meliorācijas notekām, lai tikai tiktu vaļā no ūdens, tā degradējot ne tikai pašas upes, bet arī slapjos mežus, purvus un citus mitrājus.
Un pat tagad, kad sausums nav tikai teorētisks drauds klimata pārmaiņu prognozēs, bet pavisam reāla parādība, mums joprojām šķiet saprātīgi rakt grāvjus un tecināt no zemes prom ūdeni tā vietā, lai atjaunotu un uzturētu palienes un citus mitrājus, kas palīdzētu mazināt gan plūdu, gan sausuma riskus.
Gribat labo ziņu? Mēs neesam īpaši svarīgi. Arktikas ledāju kušana ietekmē visu pasauli, taču mēs varam Latviju padarīt par vietu, kur ir tikai plaši robotu apstrādāti lauki un ātraudzīgas koksnes plantācijas, un Daugavas vietā izrakt milzu grāvi, un nekas īpašs nenotiktu. Jā, mazajam ērglim un vēl dažām sugām klātos sliktāk, bet kopumā pasaulē joprojām būtu melnie stārķi, ziedošas pļavas, plaši, neskarti purvi un līkumotas, dzīvības pilnas upes. Vienīgie, kam mēs patiešām būtu sagandējuši dzīvi, būtu mēs paši - Latvijas iedzīvotāji.
Taču mēs varam būt svarīgi. Ja mēs gribētu, nākamajā filmā labais piemērs pasaulei varētu būt Latvija, nevis Nīderlande. Ja kādam rastos šaubas, vai iespējams gūt no meža peļņu, vienlaikus respektējot un saglabājot dabas vērtības, viņš varētu atbraukt uz Latviju un pamācīties. Ja kādam dikti gribētos ēst gaļu, tad labākā izvēle varētu būt liellops no Latvijas, kur govju ganības uztur dabiskus zālājus, nevis noplicina vidi.
Kā, sakot "Šveice", mēs domājam "pulkstenis", tā, dzirdot "Latvija", citu valstu iedzīvotāji varētu domāt "bioloģiskā pārtika" vai "dabiski meži". Bet, lai to panāktu, būtu nepieciešams politisks lēmums, ka mums ir svarīgi ne tikai uzņēmumu peļņas rādītāji, bet arī Latvijas daba un iedzīvotāju dzīves vides kvalitāte.
Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
