Tāda normāla policejiski bandītiska valsts

No pirmā acu uzmetiena – visnotaļ parasts informācijas pieprasījums. Drošības policijā, lūk, 27.decembrī saņemts „personas iesniegums” par „iespējamu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas atbilst Krimināllikuma 329.pantam”.

Attiecīgais pants arestu, piespiedu darbu vai pat naudas sodu līdz divdesmit minimālajām mēnešalgām sola par „par neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, kas par ziņu neizpaušanu bijusi brīdināta vai kas saskaņā ar likumu ir atbildīga par ziņu glabāšanu”.

Tad nu Drošības policijas Izmeklēšanas nodaļu par pilsoni ar segvārdu „armagedon”, kurš izteicies portālā pietiek.com, šī panta sakarā ieinteresējis gan tas, no kādas IP adreses pasaules galu piesaucošais indivīds ievietojis portālā savu komentāru, gan tas, „ar kādiem datiem (vārds, uzvārds, adrese, telefona numurs), kad un no kādas IP adreses persona ar segvārdu „armagedon” reģistrējās portālā”.

Šai interesei pievilkts arī vismaz šķietami likumīgs pamatojums – informācija esot jāsniedz, „pamatojoties uz Valsts drošības iestāžu likuma 19.pantu”.

Šāds pants tiešām ir – un ir visnotaļ apjomīgs: saskaņā ar to valsts drošības iestāžu amatpersonām „savas kompetences ietvaros” (kādi tie ir, nekur gan skaidri nav pateikts) ir visplašākās pilnvaras un tiesības, tostarp arī pieprasīt un saņemt „informāciju no informācijas resursu un tehnisko resursu turētāja par personu sazināšanos, izmantojot pastu, telegrāfu, telekomunikāciju un datu pārraides tīklus”.

Ar vārdu sakot, viss būtu visnotaļ kulturāli un korekti līdz brīdim, kad mēs paskatāmies – ko tad šis „armagedon” pagājušā gada 18. decembrī tādu sakomentējis, ka izcilie valsts drošības profesionāļi no Drošības policijas tajā saskatījuši iespējamu „neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu”.

Pats portālā šo komentāru neesmu lasījis, bet, ja ticēt A. Saveļjeva papīrītim, tad tas skan tā: „Kas tur ko brīnīties, ja prokurores Viorikas Jirgenas parādsaistības par 2011.gadu - 85 716.58 EUR un savu īpašumu nometusi uz savējo dēlēnu Kasparu Zluģi un saimnieko kā aizbildnis. Brīnumus parāda Kalnmeiers ar savu "impotento" atbildi. A tas džeks malacis, ka trobelē to kantori, daudziem nemaz nav iekšā to izdarīt.”

Ko tad mēs šajā komentārā redzam no kādām paustām ziņām? Tā kārtīgi saspringstot, droši vien, lielākais, divas: pirmo – par labi zināmā ģenerālprokurora kunga kutelīgas dabas problēmu, otro – par vienas konkrētas, krietni mazākzināmas prokurores, tā sacīt, saimniecisko darbību.

Varētu, protams, pieļaut – Kalnmeiera kungs, kā jau kārtīgam ģenerālprokuroram pienākas, nolēmis, ka labākais veids, kā savas dzīvesbiedres priekšā attaisnoties par, tā sacīt, rādītājiem uz pussešiem, ir viens kārtīgs kriminālprocess. Bet nu nez vai. Ir taču galu galā zilo tabletīšu laikmets.

Tātad atliek otrais variants – nevis vienkārši, bet tā kārtīgi noziedzīgi aizskarta sajutusies prokurore Viorika, kura tad arī aizlēkšojusi uz Drošības policiju ar A. Saveļjeva minēto iesniegumu, un šis Jāņa Reinika vadītais kantoris tad arī iesprindzis uz ļaundara meklējumiem.

Bet kas tad tieši varētu būt aizskāris prokurori, un kādas neizpaužamās un pusslepenās ziņas ļaundaris „armagedon” ir izpaudis? Prokurores parādsaistības par 2011. gadu – 85 716 eiro ar kapeikām? Jā, droši vien Jirgenas kundzei nepatīk, ka tiek publiskotas ziņas par viņu kā prokurori, kas kārtīgi uzsēdināta uz kredītāķa.

Taču, rau, pati vien viņa šīs ziņas ir publiskojusi savā 2011. gada amatpersonas deklarācijā, kas – un to droši vien vajadzētu zināt pat Drošības policijai – ir visnotaļ publiski pieejams dokuments.

Bet kā ar ziņām, ka prokurore „savu īpašumu nometusi uz savējo dēlēnu Kasparu Zluģi un saimnieko kā aizbildnis”? Ieskatāmies viņas 2009. gada deklarācijā, un re, ko izlasām pašas Viorikas kundzes stāstījumā: „18.05.2009. savam nepilngadīgajam dēlam Kristapam Zluģim uzdāvināju nekustamo īpašumu 5900,00 LVL vērībā. No tā brīža minēto nekustamo īpašumu pārvaldu ar aizbildņa tiesībām.”

Vispār jau tiešām interesanti, kas tie tādi par motīviem, kas likuma sargātājai pēkšņi liek gandrīz četrarpus hektārus zemes oficiāli pārrakstīt uz nepilnus divus gadus veca bērna vārda, bet – lai nu būtu, tas tā kā uz lietu neattiecas.

Savukārt attiecas tas, ka jebkuram cilvēkam, kurš attāli ir pazīstams ar internetu, trīs minūšu laikā ir iespējams pārliecināties – visas tās ziņas, ko savā komentārā paudis Drošības policiju ieinteresējušais „armagedon”, ir publiski pieejamas, vēl vairāk – tās publiskojusi pati prokurore Jirgena.

Un te nu sākas interesantākais – secinājumu daļa.

Pirmā iespējamība – viena konkrēta „noziedzīgi aizskarta” sajutusies prokurore varētu būt vienkārši muļķe un nejēga, kas nav apveltīta ne ar atmiņu par pašas aizpildītām deklarācijām, ne ar likumu zināšanām. Un, ak, nabaga Latvijas iedzīvotāji, kuriem sanāk darīšana ar šādiem te prokuroriem, kuriem galvenā motivācija izrādās personiskais aizskārums.

Otrā iespējamība – viena konkrēta prokurore nemaz nav muļķe un nejēga. Viņa gluži vienkārši ilgi strādā Kalnmeiera kantorī un precīzi zina, kā un kas strādā un nostrādā šajā valstī. Un zina, ka izpildīgie nejēgas – vai vienkārši „savējie” – Drošības policijā vai vēl kādā „tiesībsargāšanas” institūcijā izdarīs to, kas no viņiem tiek gaidīts.

Un tas savukārt tikpat labi var nozīmēt to, ka, labi apzinoties savu vaimanu nepamatotību, konkrētā prokurore aprakstītajā gadījumā ļaunprātīgi un pēc būtības noziedzīgi izmanto savu dienesta stāvokli, lai izrēķinātos ar vienu konkrētu indivīdu par to, ka tas, lūk, atļāvies publiskajā telpā tālākizplatīt viņai nepatīkamu informāciju.

Protams, it kā jau vajadzētu būt tā, ka tāda Drošības policija ar saviem izcili profesionālajiem kadriem utt., utt. ir tā, kas šādus aizskarto nelgu iesniegumus tikpat izcili profesionāli atsijā un uzkarina uz attiecīgās nagliņas.

Taču, kā redzam no šī konkrētā gadījuma, - nebūt ne. Ko, esam saņēmuši iesniegumu nevis no kāda nožēlojama purva dūķa, bet gan, ohohoho, augsti cienījamas prokurores? Skaidra lieta, atslēdzam smadzenes (ja tiešām ir, ko atslēgt) un metamies rakstīt informācijas pieprasījumus – galu galā ir taču Valsts drošības iestāžu likums, kas mums atļauj darīt visneiedomājamākās stulbības, par tām nevienam neatskaitoties...

Protams, normālā valstī jau šodien pat ap pusdienlaiku iekšlietu sistēmas vadība, uzzinājusi par šo gadījumu, vismaz publiski solītos veikt pārbaudes par to, kādi idioti gan sakās rūpējamies par valsts un tās iedzīvotāju drošību, bet ģenerālprokurors tikpat publiski teiktos noskaidrot, kādi dīvaini ļaudis viņa paspārnē sevi uzdod par prokuroriem.

Bet jūs taču zināt, kur dzīvojat.

Tā ka varat arī vienkārši paķiķināt gan par šādu „prokurori”, gan par Drošības policiju, kura, kā jau tai un citām pašmāju valsts drošības parazītiestādēm pienākas, acīmredzami nodarbojas ar to, ko krievu tauta bez aplinkiem sauktu vienkārši par h...ņu.

Taču atcerieties, ka šis gadījums skaidri parāda vienu – ķiķināšana ar žēlu „smī!” var izbeigties tajā brīdī, kad kāds (un gadīties tā var gadīties burtiski ikvienam) no jums, cienījamie lasītāji, kaut kā nejauši pagadīsies ceļā kādai Jirgenai roku rokā ar kādu Saveļjevu un aiz viņiem stāvošo šīs policejiski bandītiskās valsts mafiozo sistēmu, pret kuru cilvēkam nostāvēt ir, maigi izsakoties, pagrūti.

P.S. Ak, jā, bet Pietiek lasītāji un komentētāji var neuztraukties – portāla serveri joprojām atrodas Islandē, un tā ir zeme, kur runas brīvība nav tikai izkārtne vien: spridzīgi un prīmā, ka līdz šim visos tajos gadījumos, kad visi šie reiniki, kažociņi, krēķi un kalnmeieri tur mēģinājuši bāzties, nekas nav sanācis, lai kā arī būtu gribējies.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: