Iesaki rakstu: 
Nesenā žurnāla “Ir” intervijā prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns atzīst, ka viņam nepatīk termins “atkrievošana”. Viņš atsaucas uz savu kādu senci, kas bijis lietuvietis, un liek nojaust, ka mēs beigās arī to pašu darīsim ar savām vēsturiskajām minoritātēm.
Man arī ir senči, kas bijuši igauņi un baltvāci, bet mani galīgi neuztrauc “atkrievošanas” termins. Vai mūsu atpalikšanai no Igaunijas un Lietuvas nav sakara ar to, ka mūsu nacionālā domāšāna bija “sačakarēta” par spīti neatkarības atjaunošanai? Vai bija kāds Latvijas polis, lietuvietis, igaunis, ukrainis, armēnis, gruzīns, azerbaidžānis, kas pieprasīja, ka ar viņu veikalā jārunā viņa valodā, ka viņam nav jāzina latviešu valoda, ka iestādēm telefonsakaros pie izvēles jābūt numurētam taustiņam, kas ļaus viņam izvairīties runāt latviski?
Vai tāpēc, ka krievu bija tik daudz, mēs devām viņiem priekšroku, kas citām minoritātēm nebija? Bet kāpēc bija tik daudz? Nonāca pie tā, ka iemācījāmies ar krieviem runāt krieviski, nevis latviski, tātad de facto sarunu valoda bija nevis valsts valoda, bet minoritāšu valoda. Un bērni no mums arī mācījās tā darīt. Nav brīnums, ka tapa spārnotais teiciens par “krievvalodīgajiem”, kam Latvijā nemaz nav jāzina latviešu valoda!
Prezidents Zatlers atlaida 10. Saeimu ne tikai tāpēc, ka tā saucamie “trīs A” guva vairākumu balsojumā neizdot Aināru Šleseru, bet arī tāpēc, ka šo cilvēku pārstāvētajiem politiskajiem grupējumiem vispār bija vairākums. Ja Igaunija un Lietuva pieņēma “nulles deklarāciju” jau 1990. gadu sākumā, mēs pat 10. Saeimā nespējām to panākt! Neaizmirsīsim, ka pret “nulles deklarāciju” balsoja arī partija “Saskaņa”.
Tikai 11. Saeimā beidzot to varējām pieņemt, bet valsts nozagšanas saknes bija dziļi jo dziļi iesakņojušās. 25% pelēkā ekonomika, bankās naudas atmazgāšana! Vai te nav saistības ar to, ka zaudējām arī balsojumā par latviešu valodas prioritāti sabiedriskajā dzīvē? Daudzi aizbrauca, īpaši jaunieši, kuriem tas nebija pieņemami.
Vajadzēja nepārspējamo ukraiņu varonību, lai mūs izsistu no krieviskās komforta zonas. Un vajadzēja draudu izslēgt Latviju no starptautiskās naudas aprites, ja neveiksim finanšu kapitālu remontu.
Un tagad – beidzot! – arī nojaucām “okupekļus”. Vairs pār Saeimu nekrīt “Pārdaugavas staba” ēna. Arī ne pār Rīgas Domi. Sākam arī pastāvēt uz latviešu valodu valsts iestādēs un sadzīvē.
Labā ziņa ir arī tā, ka aptaujas rāda – puse krievu minoritātes pie mums tagad atbalsta Ukrainu.
Tā, Pīlēna kungs, ir “atkrievošana”. Ceru, ka piekritīsiet man.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
