Iesaki rakstu: 
Nesenā žurnāla “Ir” intervijā prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns atzīst, ka viņam nepatīk termins “atkrievošana”. Viņš atsaucas uz savu kādu senci, kas bijis lietuvietis, un liek nojaust, ka mēs beigās arī to pašu darīsim ar savām vēsturiskajām minoritātēm.
Man arī ir senči, kas bijuši igauņi un baltvāci, bet mani galīgi neuztrauc “atkrievošanas” termins. Vai mūsu atpalikšanai no Igaunijas un Lietuvas nav sakara ar to, ka mūsu nacionālā domāšāna bija “sačakarēta” par spīti neatkarības atjaunošanai? Vai bija kāds Latvijas polis, lietuvietis, igaunis, ukrainis, armēnis, gruzīns, azerbaidžānis, kas pieprasīja, ka ar viņu veikalā jārunā viņa valodā, ka viņam nav jāzina latviešu valoda, ka iestādēm telefonsakaros pie izvēles jābūt numurētam taustiņam, kas ļaus viņam izvairīties runāt latviski?
Vai tāpēc, ka krievu bija tik daudz, mēs devām viņiem priekšroku, kas citām minoritātēm nebija? Bet kāpēc bija tik daudz? Nonāca pie tā, ka iemācījāmies ar krieviem runāt krieviski, nevis latviski, tātad de facto sarunu valoda bija nevis valsts valoda, bet minoritāšu valoda. Un bērni no mums arī mācījās tā darīt. Nav brīnums, ka tapa spārnotais teiciens par “krievvalodīgajiem”, kam Latvijā nemaz nav jāzina latviešu valoda!
Prezidents Zatlers atlaida 10. Saeimu ne tikai tāpēc, ka tā saucamie “trīs A” guva vairākumu balsojumā neizdot Aināru Šleseru, bet arī tāpēc, ka šo cilvēku pārstāvētajiem politiskajiem grupējumiem vispār bija vairākums. Ja Igaunija un Lietuva pieņēma “nulles deklarāciju” jau 1990. gadu sākumā, mēs pat 10. Saeimā nespējām to panākt! Neaizmirsīsim, ka pret “nulles deklarāciju” balsoja arī partija “Saskaņa”.
Tikai 11. Saeimā beidzot to varējām pieņemt, bet valsts nozagšanas saknes bija dziļi jo dziļi iesakņojušās. 25% pelēkā ekonomika, bankās naudas atmazgāšana! Vai te nav saistības ar to, ka zaudējām arī balsojumā par latviešu valodas prioritāti sabiedriskajā dzīvē? Daudzi aizbrauca, īpaši jaunieši, kuriem tas nebija pieņemami.
Vajadzēja nepārspējamo ukraiņu varonību, lai mūs izsistu no krieviskās komforta zonas. Un vajadzēja draudu izslēgt Latviju no starptautiskās naudas aprites, ja neveiksim finanšu kapitālu remontu.
Un tagad – beidzot! – arī nojaucām “okupekļus”. Vairs pār Saeimu nekrīt “Pārdaugavas staba” ēna. Arī ne pār Rīgas Domi. Sākam arī pastāvēt uz latviešu valodu valsts iestādēs un sadzīvē.
Labā ziņa ir arī tā, ka aptaujas rāda – puse krievu minoritātes pie mums tagad atbalsta Ukrainu.
Tā, Pīlēna kungs, ir “atkrievošana”. Ceru, ka piekritīsiet man.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
