Iesaki rakstu: 
Nesenā žurnāla “Ir” intervijā prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns atzīst, ka viņam nepatīk termins “atkrievošana”. Viņš atsaucas uz savu kādu senci, kas bijis lietuvietis, un liek nojaust, ka mēs beigās arī to pašu darīsim ar savām vēsturiskajām minoritātēm.
Man arī ir senči, kas bijuši igauņi un baltvāci, bet mani galīgi neuztrauc “atkrievošanas” termins. Vai mūsu atpalikšanai no Igaunijas un Lietuvas nav sakara ar to, ka mūsu nacionālā domāšāna bija “sačakarēta” par spīti neatkarības atjaunošanai? Vai bija kāds Latvijas polis, lietuvietis, igaunis, ukrainis, armēnis, gruzīns, azerbaidžānis, kas pieprasīja, ka ar viņu veikalā jārunā viņa valodā, ka viņam nav jāzina latviešu valoda, ka iestādēm telefonsakaros pie izvēles jābūt numurētam taustiņam, kas ļaus viņam izvairīties runāt latviski?
Vai tāpēc, ka krievu bija tik daudz, mēs devām viņiem priekšroku, kas citām minoritātēm nebija? Bet kāpēc bija tik daudz? Nonāca pie tā, ka iemācījāmies ar krieviem runāt krieviski, nevis latviski, tātad de facto sarunu valoda bija nevis valsts valoda, bet minoritāšu valoda. Un bērni no mums arī mācījās tā darīt. Nav brīnums, ka tapa spārnotais teiciens par “krievvalodīgajiem”, kam Latvijā nemaz nav jāzina latviešu valoda!
Prezidents Zatlers atlaida 10. Saeimu ne tikai tāpēc, ka tā saucamie “trīs A” guva vairākumu balsojumā neizdot Aināru Šleseru, bet arī tāpēc, ka šo cilvēku pārstāvētajiem politiskajiem grupējumiem vispār bija vairākums. Ja Igaunija un Lietuva pieņēma “nulles deklarāciju” jau 1990. gadu sākumā, mēs pat 10. Saeimā nespējām to panākt! Neaizmirsīsim, ka pret “nulles deklarāciju” balsoja arī partija “Saskaņa”.
Tikai 11. Saeimā beidzot to varējām pieņemt, bet valsts nozagšanas saknes bija dziļi jo dziļi iesakņojušās. 25% pelēkā ekonomika, bankās naudas atmazgāšana! Vai te nav saistības ar to, ka zaudējām arī balsojumā par latviešu valodas prioritāti sabiedriskajā dzīvē? Daudzi aizbrauca, īpaši jaunieši, kuriem tas nebija pieņemami.
Vajadzēja nepārspējamo ukraiņu varonību, lai mūs izsistu no krieviskās komforta zonas. Un vajadzēja draudu izslēgt Latviju no starptautiskās naudas aprites, ja neveiksim finanšu kapitālu remontu.
Un tagad – beidzot! – arī nojaucām “okupekļus”. Vairs pār Saeimu nekrīt “Pārdaugavas staba” ēna. Arī ne pār Rīgas Domi. Sākam arī pastāvēt uz latviešu valodu valsts iestādēs un sadzīvē.
Labā ziņa ir arī tā, ka aptaujas rāda – puse krievu minoritātes pie mums tagad atbalsta Ukrainu.
Tā, Pīlēna kungs, ir “atkrievošana”. Ceru, ka piekritīsiet man.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
