Šuplinsku var izvilkt no komunisma, bet nevar komunismu izvilkt no Šuplinskas
N. Andersons23.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar regulāri "vatainiem" uzskatiem un komunisma recidīvu uzplaiksnījumiem pazīstamā profesore, prorektore, Saeimas deputāte un bijusī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska nav sapratusi pašu galveno par PSRS laika "skolu politinformācijas" noderīgumu: pret okupantu spēj cīnīties tās sabiedrības, kurās šādas "tradīcijas" tiek likvidētas.
Sabiedrības sašutumu nule izsauca kārtējās "idejas" no deputātes un eksministres puses — šoreiz viņa TV24 raidījumā izteicās šādi: “Tāpēc es visu laiku atgriežos pie ļoti elementāras padomju laika tradīcijas — politinformācijas.”
No padomju laikiem viņa atminas, ka tā bija nodarbība skolās, kas vienreiz nedēļā ļāva klasē arī tiem, kas ziņām nesekoja, uzzināt, kas notiek sportā, kultūrā, iekšpolitikā un ārpolitikā. Protams, ne jau patiesībā notiekošo (piemēram, ka Černobiļā uzsprādzis ceturtais reaktors un Eiropā sākusies visbīstamākā kodolkatastrofa vēsturē), bet gan kompartijas instruktoru sagatavotās tēzes par to, kā "briesmīgo imperiālistu pavadā ejošie reakcionārie ārzemju latvieši savos raidījumos radiostacijā "Amerikas Balss" un radio "Brīvība" nomelno padomju varu, apgalvojot, ka notikusi briesmīga kodolkatastrofa".
Kādu iespaidu uz pašu I. Šuplinsku atstājušas šīs obligātās "politinformācijas", var spriest no viņas raksta, ko viņa kā 11. klases skolniece Dagdā 1987. gadā sacerējusi vietējai avīzei "Komunisma Ausma" pēc tam, kad padomju režīmam neizdevās noslēpt 23. augusta tautas demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa, kurā pieminēja Molotova-Ribentropa pakta upurus:
“1. septembrī ir daudz saviļņojošu notikumu, bet katram Padomjzemes skolēnam visnozīmīgākās noteikti ir 45 mieram atvēlētās minūtes. Šogad mūsu klasē Miera stundā valdīja svinīgs noskaņojums. Varbūt tāpēc, ka klasē bija arī astoto klašu skolēni, kuri mācās no mums attieksmi pret šo stundu. Varbūt pieaugušo klātbūtne lika mums būt nosvērtākiem. Bet varbūt arī tāpēc, ka tā ir. Mūsu pēdējā Miera stunda. Vienu pēc otras pāršķiram vēstures lappuses. [...]
Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa.
Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti. Bet jautājums: vai kāds no jums varētu dot pretsparu runātājiem — lika padomāt. Katrs klusībā apsvēra, līdz visi nonāca pie secinājuma: droši vien nevarētu. Visi kopā noteikti, bet katrs atsevišķi nē."
Šajā pēdējā rindkopā arī ir nolasāma padomju "politinformācijas stundu" efektivitāte. Komunistiskajā garā audzinātie jaunieši paši atzīst: sastopoties ar pirmo demokrātisko mītiņu dalībniekiem, tajā skaitā cilvēktiesību organizāciju "Helsinki-86" vai tobrīd dzimstošo Vides aizsardzības klubu, radošo savienību biedriem utt., viņi nevarētu debatēt un dot "komunistisko pretsparu".
Tāda aina patiesībā ir vērojama ne jau tikai Dagdas komjauniešu gadījumā, bet jebkur citur vēsturē. Ir zināma statistika: visos gadījumos, kad cieti militarizēta, autoritāra vai totalitāra valsts ar tēraudstingru vadoni priekšgalā uzbrūk mīkstām, vārgām, savstarpējos strīdos iegrimušām demokrātijām, pēdējās uzvar. Demokrātiskas, brīvas valstis var zaudēt kauju, pat vairākas, taču beigās uzvar visā karā.
Turklāt demokrātijas nekad neuzbrūk savām kaimiņvalstīm un nesāk slepkavot cilvēkus — to dara tikai totalitāri okupanti. Tā tas bija antīkajos laikos (grieķu demokrātijas pret persiešu iekarotājiem), tā tas bija Venēcijas dodžu republiku laikos, tā tas bija amerikāņu Neatkarības karā un Pilsoņu karā, tā tas bija abos Pasaules karos, Somijas Republikas sekmīgajās cīņās pret PSRS, Aukstajā karā, Balkānu karos deviņdesmitajos un arī šobrīd Ukrainā.
Trīsdesmito gadu autoritāro "strongmenu" vadītās Baltijas valstis padevās krieviem bez neviena šāviena un tika anektētas, kamēr demokrātiskā Somija cīnījās, karoja un uzvarēja. Vienīgais izņēmums — Polijas Republikas pārejošā sakāve 1939. gadā, kura bija iespējama tikai tāpēc, ka Polijai uzbruka divi totalitārie režīmi reizē.
Ukraina šobrīd vareni pretojas okupantiem un tos sakauj, jo noziedzīgajai Putina "specoperācijai" pretī notiek masveidīgs visas tautas karš visos līmeņos, kas raisa cieņu arī ārzemju cilvēku sirdīs. Savukārt visas tautas pretošanos mēs redzam tāpēc, ka Ukrainā 30+ gadus ir brīva demokrātija ar izteiksmes un ideju brīvību, kas paspējusi izveidot brīvu sabiedrību. Tādu sabiedrību, kas savu brīvību netaisās nevienam atdod.
Šādu sargāšanas vērtu brīvību līdz ar izglītotu, zinošu patriotismu izveido tikai tāda nācija, kura brīvi izdebatējusi un izmēģinājusi visvisādas politiskās, ekonomiskās, sociālās utt. idejas, tajā skaitā visdīvainākās, un paturējusi noderīgākās no tām. Šim procesam un sabiedrības nostiprināšanai visādu paveidu "oficiālās politinformācijas" izplatīšana traucē pašos pamatos. "Politinformāciju sniegšana", jo īpaši nepilngadīgajiem, valsts un sabiedrības spēju pasargāt sevi no ienaidniekiem uzbrukuma gadījumā nevis veicina, bet grauj.
Seko mums 
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
