Iesaki rakstu: 
Mans stāsts ir par to dānieti, par to nepilngadīgo meiteni Ursulu, kura ar šausmām saredz drīzu mūsu planētas bojāeju un ir stingri apņēmusies to nepieļaut. Ursula ir pametusi skolu, jo uzskata, ka tās zināšanas, ko viņa iegūs mācoties, vairs nevienam nebūs vajadzīgas, tāpēc ka pasaule jau būs aizgājusi bojā.
Ursula ir ieguvusi visai plašu ievērību ar savu vēstījumu. To ātri uzķēra prese, un viņa ir rādīta pa televīziju gandrīz vai visā pasaulē, un viņu aicina uz dažādām klimata maiņas un ekoloģijas konferencēm. Uz tām konferencēm viņa dodas mazā buru laiviņā pāri okeāniem, riskē ar savu dzīvību un cieš jūrasslimības, lai nelidotu ar lidmašīnām, kuras piesārņo debesis, lai gan debesis tāpat ir sarūtotas un sašvīkātas ar pasažieru un kravas lidmašīnām.
Man gan neliekas, ka viņas laivas brauciena dēļ būtu atcelts kaut viens lidojums. Tas efekts no viņas atteikšanās lidot apmēram būtu līdzīgs tam, ka mēs paņemtu vienu baltās smilts graudiņu Vecāķos vai Kauguros, ieliktu to sterilā mēģenē un tad ar atomzemūdeni vestu to apkārt pasaulei, lai uzpeldētu virs ūdens un iekaisītu šo smilšu graudiņu Indijas okeāna vidū, - vai jūs sekojat manai domai?
Ursulas māte apgalvo, ka meitiņa vēl nav mācējusi runāt, bet pilnīgi atslēgusies no ārpasaules tajās reizēs, kad pa televīziju rādīti vulkānu izvirdumi, zemestrīces, Bangladešas plūdi, Bermudas trīsstūris, viesuļvētras, nebeidzamie sausuma periodi un bads Āfrikā un kad deg mūžameži un ledus izkūst Grenlandē un Aļaskā.
Mēs to Ursulas noslieci varētu salīdzināt ar putnēnu, kurš, izkrītot no ligzdas, bez apmācībām spēj lidot, ar arsonistu [dedzinātāju] vai seksuālo maniaku, ar tiem, kuri ar to ir piedzimuši un nespēj tam pretoties, skalas pretējā pusē būtu Mocarts, Bahs, Einšteins, Hitlers [Hitlers manuskriptā ir vēlāk nostrīpots], Vijons, Pikaso, Kurosava un slavenais čehs Emīls Zatopeks.
Kopš Ursula pameta skolu, viņas dzīve ir neatgriezeniski pārvērtusies. Viņa ir ļoti aizņemta, ceļojot no viena pasākuma uz otru. Viņa ir ļoti nogurusi. Kad meitene atgriežas mājās, ejot cauri pagalmam, kur citi bērni lēkā klases un aicina viņu piedalīties, Ursula parasti atbild: „Paldies, kādu citu reizi!”
Viņa ir laimīga atvērt savas istabas durvis, uzvilkt čības, dabūt no ledusskapja dubultporciju viskija ar sodu, ieslīgt klubkrēslā un pārdomāt savas gaitas. Kad viņa iedzer kārtīgu malku, tad viņai jādomā par to publiku, kura nāk uz viņas priekšlasījumiem. Viņa ļoti labi zina, ka tie nāk tikai ziņkārības dēļ paskatīties uz mazu meiteni, kura kļuvusi slavena.
„Ak, Kungs!” viņa iesaucas. „Viņi paši piemēslo zemi un jūru ar plastika drazām, viņi dedzina kūlu, tiem patiesībā nospļauties! Viņi izveido pilsētās nejēdzīgus sastrēgumus ar savām lielajām mašīnām, kurās sēž tikai viens vienīgs cilvēks. Es zinu, ka mēs virzāmies uz galu un tas nav manos spēkos to novērst! Maucība! ”
Viņa izdzer glāzi. Paskatās spogulī, nopūšas un domā, vai viņa varēs vēl izvilkt divus gadus līdz plastiskai operācijai, lai saglabātu savu bērnišķīgo seju. Pāri Ursulas sejai norit asara.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
