Sociālajā tīklā publicēts romāna fragments norāda uz „Rimēviča” un „Zaharenko” regulāru finansiālu saistību

- Stress dara briesmīgas lietas. Arkādija kungs, es labi saprotu, kā jūs jūtaties. Runa... runa ir par ikmēneša maksājumiem. Jūsu maksājumiem. Es nekļūdīšos, ja teikšu, ka pēdējais bija... janvārī, vai ne? Februārī bija paredzēts uz divdesmito datumu sākumu, bet... nu, es saprotu. Taču tagad jau viss ir nomierinājies.

Zaharenko kungs joprojām sēdēja tikpat mierīgs un joprojām centās izstarot draudzīguma un vēlīguma fluīdus. Īsti labi gan tas viņam vairs neizdevās.

- Ilmāra kungs... Ilmāra kungs, jūs tagad visā nopietnībā man mēģināt pateikt, ka...

- Jā! Jā, tieši tā. - Nu jau pietiks šīs riņķošanas ap karsto putras podu. - Ļoti vienkārša matemātika. Arkādija kungs. Desmit mēneši pagājuši, faktiski vienpadsmit... Vienpadsmit pareizināt ar simtu... Nu labi, desmit ar simtu, lai būtu tāda neliela atlaide. Sanāk... Nu, Arkādija kungs, jūs taču esat baņķieris, matemātiku zināt izcili. Precīzi viens sanāk.

- Skaaaaidrs... - Joprojām draudzīgā tonī noteica Zaharenko. - Un tātad jūs, Ilmāra kungs... jūs visā nopietnībā tagad sakāt, ka es... mēs jums būtu parādā apaļu miljonu eiro? Bez kādiem jokiem, ja? Tā kā par iemaksām, kuras...

- Jā. Arkādija kungs, jā. Kādi gan tur joki? Viss nopietni, kā savulaik vienojāmies, tā arī jādzīvo. Lai visiem būtu ērti un droši, un komfortabli, bez nevajadzīgiem asumiem un konfliktiem...

Vai tiešām viss izdosies tik vienkārši, cerīgi nodomāja Rimēvičs. "Austrumniekiem” taču vajadzēja saprast, ka viņš, neraugoties uz īslaicīgām problēmām, joprojām ir pirmā lieluma figūra un...

Šajā mirklī Zaharenko sāka smieties, un, jo skaļāk viņš smējās, jo vairāk tas Rimēvičam nepatika. Pārāk bieži cilvēki viņa klātbūtnē bija sākuši smieties. Kādreiz tā nebija, nudien ne.

No sirds izsmējies, Zaharenko ierunājās jau nopietnākā, atturīgākā tonī.

- Nē, Ilmāra kungs, jūs nu gan... Ziniet, es vienubrīd gandrīz vai noticēju, ka jūs tā pavisam nopietni tagad prasāt no mums miljonu... no mūsu ģimenes, ja tā varētu teikt. Kaut arī jūs nekas diemžēl vairs neesat un labi zināt, cik mums iet smagi, jūs vienalga... Un tik nopietni, tik lietišķi... Nē. visu cieņu. Ilmāra kungs, jūsu situācijā saglabāt humora izjūtu - tas ir lieliski. Es tiešām izjūtu cieņu pret to. kā jūs turaties.

Nekrietnais krievžīds visu labi saprata! Par to Rimēvičs nešaubījās ne par gramu vai milimetru. Labi saprata - un ņirgājās vai vienkārši vilka laiku, lai apdomātu īsto atbildi un pie reizes paeksaminētu viņa, Rnnēviča, nodomu nopietnību. Drīzāk jau vienkārši ņirgājās - krievžīdi nevarēja jau laikus nenoprast, par ko būs saruna.

Nu gan vienreiz bija gana!

- Klau, Arkaša! - Rimēvičs labi zināja, ka šī bija aizskaroša uzruna. Tieši tā arī pašlaik vajadzēja! - Nu jau pietiks! Kas nav skaidrs? Viss ir skaidrs. Vai mums nebija vienošanās? Vai vienošanās nav jāpilda? Tad kur ir problēma? Man kaut ko sīkāk izstāstīt - kas un kāpēc, un kā gadās ar cilvēkiem, kas nepilda vienošanās?

Tas gan nebija nekāds pārsteigums, ka Zaharenko kungs vairs nemēģināja izskatīties nejauks, ne draudzīgs. Rimēvičam pašam savu sarunas biedru viņa “mistera Haida" veidolā nebija nācies skatīt, bet stāsti gan bija dzirdēti.

- A. tad tas tomēr nebija joks... Žēl, ļoti žēl. Ilmār... - “Kungs ' bija mests pie malas kā nevajadzīgs. – Žēl, ka jūs tik... tik nesaprātīgi izturaties pret realitāti un esat gatavs naudas dēļ... iluzoras naudas dēļ riskēt ar gadiem ilgušām attiecībām un... jā, ja jums jūsu Mārtiņš varētu dot kādu labu padomu, jums noteikti vajadzētu viņā ieklausīties... cik svarīgi ir galīgi neatrauties no realitātes.

Rimēvičs īsti nesaprata visu sava sarunu biedra teikto, bet tas nebija būtiski. Būtisks bija miljons, no kura bija atkarīgs tik daudz, un viņš juta. kā tas lēnām sāk izslīdēt no rokām.

- Arkaša. beidz te līkumot un filozofēt! Mums bija noruna! Un es varu piespiest tevi to izpildīt, ja kas...

- Ak tad Arkaša?! Ek. Ilmār, kad tava vecvecvecvecmāmiņa ar cūkām kopā gulēja, tad Arkašas sencis jau Toru lasīja pie zelta svečtura... - Zaharenko nesaniknojās, kā varētu domāt, drīzāk viņa balsī ieskanējās atklāta nožēla. - Mēs domājām, ka tu varbūt tiešām esi cilvēks ar augstu intelektu un ka tikai dzīve tevi piespiež. Bet redz. kā tu patiesībā...

Labi, Ilmāra kungs, ja tu gribi runāt tieši un skaidri, tad runāsim tieši un skaidri. Redzi, Ilmāra... kungs, tu vairs neesi tajā situācijā, lai kāds varētu uztvert nopietni tavus draudus un... Nu padomā pats - tu taču arī līdz šim nevienam neko reāli nepalīdzēji. Palīdzība nebija tavs produkts, ko tu pārdevi. Tu pārdevi kaut ko pavisam citu...

- Ko tad? - Muļķīgais jautājums Rimēvičam izlauzās pats no sevis.

- Ko? Tu. Ilmāra kungs, labi zini, ka pārdevi... nu. teiksim tā - neiejaukšanos. To, ka tu nekaitēsi, lai gan varētu kaitēt. Kā tu domā, kāpēc Kuseļņikovs un Buimeisters aizskrēja liecināt?

Nu labi, Buimeisters ir vienkārši alkoholiķis, bet Kuseļņikovs... nu neizturēja krieva karstās asinis, nesaprata viņš, kā var prasīt naudu nevis par to. ka izdarīs kaut ko labu. bet tikai par to. ka neizdarīs kaut ko sliktu.

Mēs, ebreji, mēs esam citādāki. Mēs esam pieraduši, ka visi mums dara…

Novērtē šo rakstu: