Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms
Pietiek lasītājs12.06.2017.
Komentāri (14)
Iesaki rakstu: 
Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski paceltu sava purvāja tirgus vērtību, protams, to izdarot, cik vien var, par publisko naudu. Daļēji tāpēc, ka dažiem no onkuļiem termiņuzturēšanās atļauju biznesa sabrukuma dēļ tā pašvakāk ar tugrikiem, daļēji arī tāpēc, ka bija čujs, ka publiskā pusē būs viegli rast “sapratni un saskaņu”. Tad nu tika izvirzīts mērķis no kādiem 5-7 ES fondiem un pašvaldības naudas piesaistīt kādus 50 –
Tad nu onkuļi sameta pa pusmiljonam gadā un par kādiem 5-7 tūkstošiem neto mēnesī piesaistīja Demakovas kundzes kapraci, AB dambja koncertzāles zīmējumu atprečotāju Mārtiņu Vanagu, lai šis kundziņš nodibina Skanstes attīstības aģentūru un sāk aktīvi rosīties pie publiskās naudas šķūrēšanas privātajā virzienā. Tad nu tagad Skanstes aģentūra aktīvi nodarbojas ar “lobēšanu”, rīko visādus publicitātes pasākumus, piedalās diskusijās, publicē murgainus “pētījumus” utt.
Pirmais “veiksmes” stāsts tad nu ir “kapu tramvajs” – par to jau gana daudz zināms. Nākamais solis – sadabūt kādus 20 publiskus miljonus it kā akustiskās koncertzāles projektam, bet būtībā privāta konferenču centra un ar to dabiski saistītas viesnīcas infrastruktūras attīstībai.
Tika iezīmēts vienīgais ES fonds SAM 5.6.1. jeb tā sauktā Rīgas degradēto teritoriju revitalizācijas nauda, ko pārvalda Kultūras ministrija (KM). Nu, it kā jau Skansti pagrūti nosaukt par īpaši degradētu, ņemot vērā miljonu investīcijas, bet nu formāli tā programma mērķim der.
Problēma bija tāda, ka šī nauda faktiski ir paredzēta publiskajam partnerim tā objektu attīstībai, piemēram, VEF Kultūras pilij utt. Tādējādi vienīgais veids, kā “nogādāt” šos 20 miljonus līdz privātam partnerim, bija izveidot tādu kā publiskās un privātās partnerības (PPP) shēmu, kur publiskā puse nez kāpēc ieguldītu šos 20 miljonus līdzās privātajam partnerim. Tas, ka tagadējais PPP likums šādu publiskās puses līdzinvestīciju lāgā nepieļauj (tas ļauj ieguldīt ko saprotamu, piemēram, valsts zemi utt.), onkuļus lāgā neuztrauca.
Lietas būtība ir tā, ka onkuļi šajā gadījumā grib kā rupjajā teicienā – i zivtiņu apēst, i apmierinātam kļūt. Proti, vēlme ir ieguldīt pēc iespējas mazāk tai draņķa koncertzālē un gūt pēc iespējas lielāku atdevi no tiem publiskiem miljoniem.
Tas ir izdarāms šādi – jāpanāk sazīmēta PPP konkursa novadīšana, kura rezultātā privātais koncertzāles attīstītājs varēs būtiski ietekmēt gan koncertzāles ēkas kvalitāti (lai nebūtu problēmu uzbliezt lētu šķūni), gan arī to, lai objekts bez riska nestu stabilus ienākumus – tāpēc tam jābūt savietojamam ar konferenču centru (tā kā objekts „2 in
Te vietā ir piebilst, ka cienītajam attīstītājam Merks pašam ar naudu ir pašvaki, pērn bija pusmiljona „zāģis” un vienīgais veids, kā no bankas dabūt kredītu šī pleķa attīstībai, ir spēt bankai pierādīt, ka publiskā puse ar minimāliem nosacījumiem iegulda 20 miljonus šajā 30 miljonu projektā (lai gan normāla koncertzāle gan maksā bik vairāk).
Tad nu tika pielemts noskaņot uz sadarbību KM ierēdņus, un tas ir laimīgi izdevies līmenī no valsts sekretāra uz leju. Viņu uzdevums tad nu ir novadīt un izgrūst cauri valdībai visus nepieciešamos papīrus un konkursus – no sākuma konkursu par konsultācijām koncertzāles PPP iepirkuma sagatavošanai, pēc tam pašu PPP konkursu.
KM censoņi šo lietu dara cītīgi, bet netalantīgi. Valsts pārvaldē reti ir redzēti konkursi, kur ierēdņi tik tupi lobē viena privātā intereses. Konkurss tika palaists mežonīgos tempos, specifikācija tika labota procesa gaitā,
KM nez kāpēc tiešā tekstā dokumentācijā norāda, ka visizdevīgākais PPP modelis ir tieši tas, kas Skanstē iecerēts (ES fondi + nedaudz privātā nauda – šī lieta būtu jāizšķir neatkarīgam konsultantam), ignorējot to, ka konferenču zāļu attīstība nekādi nav KM funkcija - un vispār, kāpēc tā koncertzāle obligāti jāceļ Skanstē?
Konkurss nebija starptautiski sludināts, lai gan šādas PPP ekspertīzes Latvijā praktiski nav. Un galu galā, nav skaidrs tad kas ir iepirkuma priekšmets – jo nav pat koncertzāles metu, tā ka var iesmērēt jebkādu šķūni (toties Skanstes onkuļiem jau nez kāpēc gatavs mets ir).
Redakcijas piezīme: Kultūras ministrija informē, ka konkursa „Par finanšu un ekonomisko aprēķinu izstrādi Nacionālās koncertzāles projekta Rīgā īstenošanai publiskās un privātās partnerības jomā” pretendentu saraksts un to piedāvātās līguma summas bez PVN izskatās šādi:
SIA Pricewaterhouse Coopers - 90 624
SIA Konsorts - 80 900
SIA Deloitte Latvia - 79 440
AS BDO Latvia - 76 900
SIA KPMG Baltics - 94 440
Atklātā konkursa nolikums, kā arī atbildes uz pretendentu iesniegtajiem jautājumiem publicētas KM mājas lapā.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
