Šajās pareizticīgo Lieldienās es esmu sapratis: tautai ir jādod skaidras instrukcijas
Aldis Gobzems03.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2018.gada maijā es atteicos no turīga advokāta dzīves. Tas bija mans personīgs lēmums. Es nolēmu doties politikā. Kopš 2018.gada maija gandrīz katru dienu, bieži vien pat vairākas reizes dienā, esmu atklājis shēmas, runājis tiešu valodu, nebaidījies, piedāvājis risinājumus, rakstījis garus un īsus tekstus, provocējis, aicinājis, bijis dusmīgs un priecīgs, izveidojis labākās Saeimas runas, ierakstījis labāko uzrunu Vecgada vakarā pēdējos vismaz 10-15 gados un vēl visu ko. Principā 3 pilnus gadus savas dzīves esmu veltījis citiem cilvēkiem. Trīs gadu laikā no 1 tūkstoša sekotāju FB man ir 54 tūkstoši. Tam gan nav nozīmes. Šajās Lieldienās es vēlējos uz to visu paskatīties no malas.
Ko es esmu iemācījies? Tautai ir jādod skaidras instrukcijas, ko katram jādara. Turklāt šīs instrukcijas ir jāatkārto simtreiz. Tātad ko darīt tagad?
Tagad katram ir jāsaprot, ko viņš grib. Ja grib dzīvot kā līdz šim, tad nekas nav jādara. Ja grib izmaiņas valstī - tad ir jāizdara izšķiroša izvēle. Piemēram, kā redzat, es pats šobrīd strādāju pie izmaiņām sevī. Man tas ir vajadzīgs, jo tas ir egoistiski man pašam, tāpēc to daru.
Savukārt izmaiņas valstī - tas esmu tikai es un mana komanda. Tas ir jāsaprot. Un jāpieņem. Ar visu manu trakumu, tiešumu vai mierīgumu kā Gandrīz ideālajās vakariņās. Ja tiekat galā ar šo, tad nākamais - Jums nepatīk, ja Jums pasaka, ka esat pārāk kūtri un apvainojaties. Sāciet pieņemt. Izmaiņas valstī nav patikšanas klubiņš, kur man patīkat Jūs un Jums patīku es. Mēs neesam draugi, čomi. Mēs izvēlamies iet kopā, jo gribam izmaiņas. Vienojamies, ko mēs katrs varam darīt šo izmaiņu labā.
Es esmu gatavs iet kopā pat ar pēdējo pāķi, ja viņš ir gatavs izmaiņām un gatavs ieguldīt savu spēku. Es neesmu gatavs izlūgties kādu gribēt izmaiņas. Lūgt un dot ir par daudz. Izmaiņas ir smags darbs. Katram individuāli un visiem kopā.
Kā es redzu? Es redzu tā - 4.maijā katrs dara, kā grib, brīva valsts tomēr. Bet pēc tam? Pēc tam ir jāsāk strādāt. Laika vairs nav daudz, pusotrs gads. Tā kā Saeimu neatlaida, tad mums ir jābūt gataviem pēc pusotra gada.
Lai mēs būtu gatavi, man vajag 10 tūkstošus biedru. Tas ir vienīgais pareizais ceļš. Citi ceļi ir vecā koalīcija ar pāris uzfrizētām sejām. Gribat veco koalīciju, atsekojiet no manis. Gribat izmaiņas, pieņemiet mani tādu, kāds esmu. Vienīgais, kurš ieviesīs īstas izmaiņas, būšu es. Jo es nebaidos pat no Jums, mani sekotāji.
Jūs teiksiet, ka es baidos 4.maijā iet. Nē, es nebaidos. Es esmu racionāls. Es neesmu politikā izpatikt vai taisīt šovu ar pliku dibenu pie Brīvības pieminekļa, es esmu, lai:
1. Jūs būtu brīvi;
2. Lai Jums būtu brīvi strādāt;
3. Lai Jums nevajadzētu vilkt maskas vai citus s...us;
4. Lai Jūs brīvi varētu pārvietoties;
5. Lai Jūsu bērniem būtu laba izglītība;
6. Lai tiktu samazināta valsts pārvalde;
7. Lai Jūs nedrātētu vidi, šmidi un citi dienesti par katru kustību;
8. Lai mūsu uzņēmējus lobētu;
9. Lai mūsu žurnālisti nebūtu kā PSRS ar valsts pasniegtiem ordeņiem un Sorosa finasējumu;
10. Lai Jums būtu brīvi pieejama vakcīna un brīvas iespējas no tās atteikties;
11. Lai Jums būtu premjers, kurš nebaidītos kaut ar bruņuvesti veselības aprūpes sistēmā salikt visu pa plauktiņiem.
Skaistas runas arī būs, bet tagad tām nav pamata un laika. Jūs darāt par maz, tāpēc Jums nav brīvas valsts. Mēs visi kopā par maz darām. Mums visiem kopā ir jāpārslēdzas no vaimanāšanas uz konkrēta plāna izpildi.
Plāns ir pārņemt varu un ieviest tautas vēlētu prezidentu ar plašām pilnvarām. Zināmā mērā autoritāru, bet uz tautu vērstu režīmu. Kā bija Singapūrā. Jo citādi šeit nekad nebūs bagāta valsts. Būs tikai koalīcijas līgumi ar veco politisko kliķi.
Vai ir vērts cīnīties Jūsu dēļ, lai saņemtu like vai share, vai komentāru? Nē, nav. Bet ir vērts cīnīties mūsu valsts dēļ. Un Jums ir vērts cīnīties tieši šī paša iemesla dēļ. Tas ir visu mūsu pienākums. Mūsu valsts.
Un jāsāk ir ar 10 tūkstošiem biedru. Ja būs 10 tūkstoši biedru, tad būs gan īstas protesta akcijas, gan vēlēšanās nonāksim līdz 51 vietai parlamentā. Un nepārmetiet, ka trīs gadu laikā vienu mēnesi savu enerģiju neveltu Jums. Es to daru, lai nākamos 10 gadus vadītu valsti. Es to vadīšu pavisam drīz. Vēl viens premjers aiz Kariņa, un tad mana kārta ar Jūsu aizmuguri. Bet tikai tad, ja mainīsimies mēs visi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
