Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sakarā ar to, ka no jauna ir aktualizējies jautājums par Saeimas deputāta Alda Gobzema finanšu avotiem un īpašumu izcelsmi, Pietiek šodien ekskluzīvi publicē veselas trīs nodaļas no Indriķa Latvieša pagaidām pēdējā romāna „Nauda” („Bailes – 3”), kurā atainotas pat vairākas „viscaur izdomātas” pārrunas, kurās kopā ar „Aldi Govzemu” piedalās arī tādi personāži kā „Rūdolfs Veroni”, „Romualds Vanzovičs”, „Arturs Laimiņš” un pat kāda „miņetčica Benita”.

12. nodaļa

Iļja ļoti, ļoti uzmanīgi palūkojās pāri kāpņu margām. Tāpat neko citu darīt pašlaik nebija iespējams. Ja viņš tagad otrajā stāvā sāktu rosīties, meklējot To Lietu, troksni varētu sadzirdēt apakšā. Nē, nē, nāksies pagaidīt izdevību.

Tikmēr apakšā notika kaut kas, ja pavērotu rūpīgāk, diezgan dīvains. Izrādās, ieradušies bija veseli pieci cilvēki – sieviete un četri vīrieši, kuri uzvedās ne gluži tā, kā Iļja to būtu iedomājies.

Viņi visi bija sasēdušies lielākajā telpā, kamēr namatēvs nervozi mīņājās tālākajā stūrī. Vienu no viņiem Iļja pietiekami labi zināja – protams, pateicoties televīzijai, kā citādi. Vienmēr skaļš, vienmēr spīdīgs no sviedriem, ar diviem caurumiem pierē – protams, tas bija pazīstamākais šīs valsts Saeimas deputāts.

Tagad gan viņš bija dīvaini klusiņš un pierāvies – tāpat kā viņam blakus sēdošais kungs, pēc visa spriežot, viņa politiskais domubiedrs vai kaut kas tamlīdzīgs. Acīmredzot kādreiz bijis skaists vīrietis, bet tagad sarkans un uzburbis – apmēram tādi Iļjam pie Centrālās stacijas reizēm žēlīgi lūdza dažas mazas naudiņas fufirčikam.

Šķiet, īstie saimnieki šajā kompānijā bija pārējie trīs – visi ērti izsēdušies, viņi izskatījās pārliecinoši kundziski, taču katrs savā veidā. Kurš bija galvenais? Noteikti ne nenosakāma vecuma sieviete – ģērbusies dārgi, bet bezgaumīgi, ar to viegli iztapīgo, viegli alkatīgo pārmērīgi sakrāsotās sejas izteiksmi, kas Iļjam vienmēr ļāva sazīmēt juristu sugai piederošos.

Visticamāk, vissvarīgākais bija otrs vīrietis – gaiši, eleganti ģērbies, tumši iededzis, pablondiem vai varbūt vienkārši saulē izbalējušiem matiem, pakalsns, dzīvespriecīgs un acīm redzams dzīves baudītājs… Taču šis iespaids sašķīda sīkos gabaliņos, tikko muti pavēra pēdējais.

Nedaudz korpulentais labsirdīgā izskata onkulis rūtainā žaketītē, ar nelielu bārdiņu un tauriņu, visvairāk atgādināja pensionētu skolotāju kaut kur tālu, tālu Rietumeiropā – vai varbūt pat pensionētu klaunu. Iļja gan nevienu pensionētu cilvēku uzjautrinātāju nepazina, bet tā viņam šķita.

Acīm redzami galvenais bija viņš. Onkulim bilstot pirmos vārdus, jau tā nervozais namatēvs savā kaktā burtiski salēcās, arī pārējie bijīgi pieklusa. Pat šķietami pilnīgi bezrūpīgais vikingu pēctecis pieslējās sēdus.

– Mani kungi… un dāma… es jūs palūdzu šeit ierasties… jā, un paldies herr Govzemam, ka viņš bija tik laipns un piedāvāja mums savu eleganto mājokli… jā, mani kungi, mums vajadzētu pārrunāt situāciju, kāda ir izveidojusies. Jā, tās problēmas, kādas ir radušās… un kā tās vajadzētu risināt…

Onkulis bija izteikti draudzīgs un lādzīgs, un Iļjam nebija šaubu, ka tūlīt, tūlīt pārējie sapulcējušies sāks tikpat draudzīgi izteikties.

Bet nekā tamlīdzīga – mūžīgi nosvīdušais pilsonis un viņa uzpampušais kompanjons klusēja, galvas plecos ierāvuši. Mājas īpašnieks, kurš tik godbijīgi bija nodēvēts par “herr Govzemu”, it kā kaut ko vēlējās teikt, tomēr neizdvesa ne vārda. Savukārt abi pārējie acīmredzot bija onkuļa svīta – viņiem neviens neko laikam nemaz nejautāja.

Draudzīgais, apaļīgais onkulis paraudzījās apkārt un turpināja tikpat omulīgā balsī:

– Kungi… un dāma… Dāma gan šeit ir tikai kā cilvēks, kas pārzina izdevumu ailes, tāpēc viņa ir bez balsstiesībām… paliksim pie kungiem. Redziet, kungi, mēs esam aizvadījuši lieliskas sadarbības posmu. Ne viss ir sanācis, kā bija plānots, bet laiks fiksēt situāciju un iet tālāk.

Nosvīdušais un uzburbušais piekrītoši māja ar galvām, pārējie nogaidīja. Namatēvs dīdījās aizvien nervozāk.

– Kungi, mums vajadzētu sastādīt mazu bilanci… vai, nu varbūt jūs varētu piesēsties, herr Govzem, man tūlīt galva sāks reibt…

Šķiet, draudzīgajam onkulim šajā kompānijā bija milzu vara – herr Govzems bez kavēšanās piesēdās tuvākajā krēslā, kaut no tā mierīgāks nekļuva.

– Benitiņ, iedodiet man, lūdzu, skaitlīšus!

Nedaudz vulgārā būtne naski pielēca kājās un pasniedza onkulim plānu mapīti.

– Tātad, kungi, būsim pavisam atklāti… Jūsu pasākums man pēdējā gada laikā ir izmaksājis… nu tā, paskatīsimies… tiešām tik daudz kopā sanāca, Benitiņ, ja… Ā, un tur vēl nav iekšā maksājumi skaidrā naudā… – Par Benitu sauktā kundzīte padevīgi māja ar galvu. – Kungi, kungi, tiešām daudz sanācis.

Te pēkšņi ierunājās uzburbušais. Lai gan āriene par to neliecināja, runāja viņš tiešām elegantā, faktiski nevainojamā angļu valodā.

– Veroni kungs, mums tiešām vajadzētu dabūt kopējo skatījumu, un tad jau būs arī koordinācija. Tā to arī sauc: lai viens zina, ko otrs zina. Tā ir tāda kopējo zināšanu veidošana. Piemēram, es zinu, ka jūs zināt, ka es zinu, ka jūs zināt. Katrā šajā solī parādās cita veida dinamika, cilvēkiem ir jāzina gan, ka viens otrs zina, gan arī, ko zina…

Veroni, Veroni, Veroni – Iļjam šis vārds neko neizteica.

– Zata… Zaka… Zataka… Lādzīgais onkulis pavēcināja roku, it kā uzmācīgu mušu atgaiņādams, un uzburbušais aprāvās… – Nu, herr deputāt, lūdzu, to visu paturiet saviem vēlētājiem… nu, vai žurnālistiem, kamēr viņi vēl jūsu gudro runāšanu pacieš. Mums, herr deputāt, nedaudz par naudiņu vajadzētu parunāt…

Tātad, kungi, jūsu pasākums… mūsu pasākums… Tas kopā mums gada laikā ir izmaksājis septiņsimt astoņdesmit tūkstošus. Es te nerēķinu jūsu stipendiju, Laimiņa kungs, un vēl citus sīkumus.

Mūžīgi nosvīdušais neomulīgi sarosījās.

– Labi, kungi, neuztraucieties, investīcijas ir investīcijas. To es saprotu. – Omulīgais onkulis joprojām bija nesatricināmi mierīgs un pat mīlīgs. – Tikai tāds sīkums, ka investīcijām ir vajadzīga atdeve. Visām investīcijām. Vienmēr. Tāda vai citāda atdeve.

Tātad, kungi… kopējie izdevumi ir ap miljonu. Manu miljonu! Un dabūjuši mēs kopā esam ko – sešpadsmit mandāti, ja? Un cilvēki kādi? Visi uzticami, labi cilvēki? Viss labi? Process notiek? Rezultāti būs? Droši, ja?

Jau atkal izrādījās, ka vienīgais, kas gatavs pavērt muti, ir tas pats uzburbušais Zata-Zaka.

– Veroni kungs, nu jūs taču labi saprotat, ka mēs airējam vienā virzienā, tikai tie airi nekrīt ūdenī vienlaicīgi un ir iekšējie demokrātiskie procesi, kuriem ir jāiziet cauri, tā ka var teikt, ka valdības veidošana iet normālā gaitā…

Un te pēkšņi notika brīnums. Šī vārda sliktajā nozīmē. Omulīgais onkulis izčibēja kā nebijis. Viņa vietā kā uz burvju mājienu parādījās cits cilvēks, kas it kā pat pastiepās garāks augumā un piepildīja telpu tā, ka Iļjam, no augšas šo pārvērtību redzot, gandrīz vai elpa aizrāvās. Viņam nudien nebūtu gribējies būt tur, lejā, un klātienē izbaudīt šo emociju izvirdumu.

– Jūs!… Jūs!… Jūs!… Imbecilie idioti! Alkoholiķi, narkomāni, stulbeņi! Jūs saprotat, cik naudas jūsos ir ielikts? Jūsos visos, katrā no jums un visos kopā? Nauda ir iztērēta, liela nauda! Un kur ir rezultāts?!

Kad es šai te maksāju… – Veroni ar īsu, tuklu rādītājpirkstu pamāja uz vulgāro kundzīti. – Kad es šai te maksāju, es nemaksāju tāpat vien, tikai tāpēc, ka man nav, kur likt naudu. Es maksāju par pakalpojumiem. Par skaidriem un noteiktiem pakalpojumiem! Viņai ir veiklas rociņas, kas labi padod mapītes! Un viņai ir veikla mutīte, kas… Labi, labi, atvaino, Benitiņ! Es tikai, lai salīdzinātu ar šitiem te… parazītiem.

Namatēvs neizturēja, pietrūkās kājās, bet, saskāries ar zvērīgā onkuļa – transformera – skatienu, atšļuka atpakaļ krēslā.

– Jūs, nožēlojamie draņķa idioti! Jums tiešām šķita – vienkārši tāpat paņemsiet miljonu… manu miljonu, sadalīsiet visām savām draņķa vajadzībām, un viss? Savam kokaīnam, savām maukām, kas uzdodas par aktrisēm un māksliniecēm, saviem braucieniem… Ka esat atraduši veco, stulbo onkuli no Amerikas… nu, vai Šveices, kāda starpība… kurš jums vienkārši tāpat apmaksās visas jūsu iegribas?

Cik jums tur sanāk uz galviņas, parazīti, ko? Izdalām miljonu uz sešpadsmit – sešdesmit tūkstoši, ja? Sešdesmit katram. Droši vien tiem saviem lauku stulbeņiem jūs neatmetāt neko? Vai gandrīz neko?

Un trešo reizi ierunājās uzburbušais. Dīvaini, ka viņam vienīgajam no klātesošajiem bija kaut jel kādas iekšas, nobrīnījās Iļja.

– Veroni kungs! Es saprotu jūsu nemieru un to, ka jums ir dažādi jautājumi. Bet tas vēl nav pamats izteikt šādus pieņēmumus, kuriem nav nekāda pamata… Vienkārši situācija mums pašlaik ir tāda, ka…

Laikam viņam nevajadzēja to teikt, jo nu viss onkuļa dusmu izvirdums vērsās pret viņu.

– Jums, Zaka… Zata… kungs, gribas parunāt kaut ko par pieņēmumiem? Pieņēmumiem? Nav mums nekādu pieņēmumu. Mums ir kas cits, pavisam cits. Benitiņ, padosiet, lūdzu, to mapīti ar savām veiklajām rociņām? Jā, to pašu.

Jūs, Zaka… kungs, domājat, ka stulbais Šveices onkulis tā vienkārši izmet naudu? Lai jūs varētu izklaidēties? Lai jums pietiktu laba alkohola? Lai herr Laimiņam pietiktu savām… meitenēm? Un puišiem? Lai herr Govzems varētu pirkt labu kokaīnu, nevis tādu, pie kāda bija pieradis līdz šim?

Nē, kungi! Šveices onkulis nemaz nav stulbs. Šveices onkulis ir labs un gādīgs, bet prasa atdevi savām investīcijām. Un ir tās apdrošinājis, lībe herren! Te, šajā mapītē, ir viss, kas vajadzīgs, lai mums Saeimā būtu dažas pārmaiņas dažu dienu laikā.

Jūs ko domājāt – ka tad, ja naudu gudri ņem kešā, to var tā vienkārši noslēpt? Tā, lai neviens un neko? Atvainojiet, kungi, bet jūs tādā gadījumā gaida nepatīkami pārsteigumi. Un šoreiz nesanāks tēlot varoni, Laimiņa kungs, no izolatora iznākot. Jo jūs, kungi, tik drīz no tā neiznāksiet! Jūs aizkonvojēs tālāk – redzēsim, vai jums visiem izaugs tikpat smukas bārdas kā Prūda kungam!…

Nu vairs neviens un neko nevēlējās teikt. Uzburbušais Zaka-Zata kungs bija galīgi sašļucis, viņa nosvīdušais kolēģis, kuru onkulis dēvēja par Laimiņa kungu, izskatījās tā, it kā būtu aizrijies ar paprāvu asaku, bet trešais – stūrī nosēdinātais namatēvs –, cik nu Iļja pa margu spraugu varēja saskatīt, klusēdams vaibstījās.

Bet te – kāds brīnums – augstāka vara satrakojušos onkuli atkal nomainīja pret viņa iepriekšējo versiju. Transformeris atslīga klubkrēslā un jau pilnīgi citā balsī gandrīz vai iedūdojās:

– Nu labi, kungi. Tas tā – emociju piecminūte. Un tagad parunāsim par lietu. Mums tomēr ir sešpadsmit mandātu, ar tiem daudz ko var izdarīt arī pašlaik. Vai ne, kungi, vai ne?

Benitiņ, mīļā, padodiet man, lūdzu, vēl tur to zaļo failu mapīti, nu, to, ar darāmajiem darbiņiem. Piebīdieties, kungi, tagad varbūt nedaudz tuvāk… nē, nē, neuztraucieties, Rūdolfonkulis nevienam nekodīs, Rūdolfonokulis ciena tautas priekšstāvjus.

Mums tagad vajadzētu pavisam konkrētas lietas izrunāt un par darbiem vienoties. Jūs taču vēlaties vienoties, vai ne? Un arī jaunu finansiālo palīdzību vēlaties, vai ne? Atbilstoši padarītajam darbam, protams. Brīvlaiks, kungi, ir beidzies…

Telpā iestājās klusums, ko pēc mirkļa pārtrauca steidzīgas krēslu bīdīšanas troksnis. Pat Iļjam bija skaidrs, ka dumpis uz kuģa bija apslāpēts, tam pat īsti nesākoties. Saimnieks bija atgādinājis par izsniegto burkānu un nodemonstrējis pātagu. Ļoti izskatījās, ka ar to pietika, lai viņa padotie būtu gatavi vienotam darbam. Vai vismaz tā imitācijai.

13. nodaļa

Diemžēl – vai drīzāk, par laimi, – tālāko diskusiju, ja tā to varētu saukt, Iļja vairs nedzirdēja. Onkulis bija izkliedzies, un nākamo stundu pirmā stāva kompānija pavadīja, cieši sabīdījusi kopā krēslus un kaut ko pieklusinātās balsīs apspriežot bez jebkādām nesaskaņām un bļaustīšanās.

Iļja otrajā stāvā bija sprukās, un viņa ciešanas, laikam ejot, tikai auga augumā. Viņš ļoti labi zināja, ka, ejot uz lietu, jāatturas no jebkādiem šķidrumiem, citādi tie visnepiemērotākajā brīdī var sākt prasīties uz āru. Taču pirmā stāva ieilgušās attiecību kārtošanas dēļ viņš šeit atradās jau krietni ilgāk, nekā būtu vēlējies vai iedomājies, un daba aizvien uzstājīgāk sāka prasīt savu.

Protams, arī otrajā stāvā bija apvienota vannas istaba un tualete, tomēr šāda veida trokšņi varēja sasniegt ausis pirmajā stāvā, tāpēc Iļja cietās, cietās un cietās, cik ilgi vien spēja. Taču neizskatījās, ka apakšā kaut kas taisītos noslēgties, tāpēc beigu beigās nelūgtais viesis neizturēja.

Klusi jo klusi Iļja aizlavījās līdz grezni iekārtotajai vannasistabai, vēl klusāk nokārtoja savas neatliekamās vajadzības izlietnē, palaida no krāna mazmazītiņu ūdens strūklu, lai mājas saimnieks pēcāk nesaostu ko nelāgu, un tad pilnīgi automātiski ieskatījās visos plauktos un skapīšos. Tā Lieta šeit nevarēja atrasties, bet vienalga…

Viņa uzmanību piesaistīja neliela kastīte, kas pirmajā acu uzmetienā atgādināja dārglietu lādīti. To atvēris, Iļja ne kripatiņu neizbrīnījās, ieraugot pāris pazīstama izskata plastmasas mikromaisiņus ar baltu pulveri un pāris riekšavas tablešu dažādos iepakojumos. Ā, tad tāpēc pirmā stāva onkulis mājas saimniekam norādīja uz labu un ne tik labu kokaīnu…

Tai brīdi notika kaut kas nelabojams. Apakšā laikam sākās jauni notikumi – atkal atskanēja krēslu pārbīdīšanas trokšņi un skaļākas balsis. Tas bija tik negaidīti, ka kārba izšļuka Iļjam no rokām un viss tās saturs nenovēršami sabira tieši tualetes podā, kura vāks bija gaidoši pavērts.

Nabaga zaglis vēl mēģināja ko glābt, bet viss velti – pat mazās plastikāta kabatiņas nebija kārtīgi aiztaisītas, un Iļjam atlika tikai noskatīties, kā baltais pulverītis izšķīst dzidrajā ūdenī. Te neko vairs nevarēja darīt, pat ūdeni nolaist ne – pārāk skaļi sanāktu.

Pametis posta vietu, Iļja piezagās pie kāpņu margām, – jā, lielā apspriede acīmredzot bija beigusies, viesi jau atvadījās, omulīgais onkulis atkal bija pati laipnība, arī pārējie sapulces dalībnieki bija atdzīvojušies.

– Nu, lībe herren, mēs tad būtu par visu vienojušies, ja? – Onkulis nejautāja, vienkārši konstatēja. – Jūs darāt savu darbu… darbu sarakstu tikai nepazaudējiet, Laimiņa kungs, labi?

– Nē, protams, ne, Rūd… atvainojiet, Veroni kungs… – Vienmēr nosvīdušais sevi steidzīgi pielaboja, nervozi burzot rokās pāris lapiņas.

– Ļoti labi, kungi, ļoti labi. Tad jūs darāt savu darbu, bet es rūpējos, lai jebkurš labs darbs tiktu pienācīgi novērtēts. Atcerieties savu latviešu sakāmvārdu – miers baro, nemiers posta… Tā bija, ja?

Visi lielā vienprātībā māja ar galvām. Apspriede tiešām bija cauri.

Iļja jau nopriecājās, taču, kā izrādījās, pāragri. Visi gan devās prom, un viņš vēl paspēja pamanīt, kā onkulis ar īsta saimnieka kustību uzšauj pa pēcpusi nedaudz vulgārajai Benitai.

Namatēvs lejā palika viens, bet tikai uz dažām minūtēm – atskanēja klaudziens pie durvīm, un vienmēr nosvīdušais bija atpakaļ. Bļāāā, vai tiešām tas nekad nebeigsies – nu jau Iļja sāka nervozēt pa īstam.

Nebija labi, neatkarīgi no apstākļiem vienkārši nebija labi objektā uzturēties tik ilgi. Bet neko nevarēja darīt – kaut kādā veidā tikt prom no otrā stāva bija tehniski iespējams, kaut arī tas būtu pietiekami sarežģīti. Taču vēl joprojām Iļju kaut kur šeit gaidīja Tā Lieta. Bez tās viņš doties prom nevēlējās un patiesībā arī nemaz nevarēja atļauties.

Tikmēr pirmajā stāvā sākās jauna saruna – jau pavisam citāda nekā iepriekšējā.

– Klau, Artur, telefons pie tevis? Davai, iedod man, nolikšu blakus istabā. No tā tava Rūdolfa visu ko var sagaidīt… – Kad nedaudz biedējošais onkulis bija prom, pie namatēva bija atgriezusies ne tikai balss kā tāda, bet pat viegli komandējošs tonītis. Tiesa, nervozs viņš izskatījās vēl joprojām. Pat ne nervozs – vienkārši “ģorgannijs”.

– Nu zini, Aldi, viņš ir tikpat mans, cik tavs, ja tā paskatās. Varbūt pat vairāk tavs…

– Labi, labi, lai būtu kopējais. Mūsu kopējais Rūdolfonkulis, vai ne. Viss jau lietas labā, Artur.

Bet tu man pasaki tagad, Artur, kā tu to redzi – ko mēs ar šiem sūdiem tagad darīsim? Ne tikai ar šiem… – Aldis pavicināja gaisā no Artura rokām izķertās rokraksta lapiņas, kurās, kā varēja noprast no atvadu sarunas, bija uzskaitīti darāmie darbi.

– Ar ko tad vēl? – Izskatījās, ka nosvīdušais vienkārši ir priecīgs, ka ticis prom no bargā skolmeistara, un tagad galīgi nav noskaņots uz nopietnām sarunām. Jau pustukšotās glāzes saturs viņu interesēja daudz vairāk.

– Ar ko, ar ko… Ar visu, Artur, ar visu! Tu vispār klausījies?

– Nu, klausījos, klausījos. Un? Jā, Rūdis atkal plosās. Lai plosās. Ne jau pirmo reizi. Atkal viņam šo vajag un to vajag. Tas taču labi, ka vajag. Ja vajag, tātad ir gatavs maksāt. Labi. Kaut ko izdarīsim, kaut ko neizdarīsim, lai Rūdim arī turpmāk kaut ko vajag.

Mājas saimnieks klusēja un viebās, tikmēr nosvīdušajam, kā šķita, patika ieklausīties pašam sevī.

– Tak nestreso, Aldi, nestreso! Es Rūdi pazīstu jau sen, jau no iepriekšējām vēlēšanām. Viņš tikai reizēm tā sapsihojas, bet vispār ir normāls kēkss. Un viņš ir pieradis, ka visi viņu apčakarē un uzmet. Nu, ne tā pa īstam, pa skarbo, bet… Ka viņš kaut ko nomaksā, bet viņam nekas nesanāk… Un tad viņš atkal maksā. Gan tiem pašiem, gan citiem. Kā sanāk.

Redzi, Aldi, tagad atkal… Nu viņš taču atbrauca pie tevis, ar visiem saviem cilvēkiem. Cieņu izrādīja. Pat savu juristīti miņetčicu Benitu līdzi bija paķēris. Runāja ar mums, stāstīja, pierādīja… Tici man, Aldi, mums ir visas iespējas. Visu varam. Vajag tikai prātīgi visu izdomāt, ko un kā… Tu taču nevari no deputāta algas dzīvot, un es arī nevaru…

Tas bija tik negaidīti, ka Iļja neticēja savām acīm. Mājas īpašnieks, kuru, kā bija noskaidrojies, pilnā vārdā sauca Aldis Govzems, pēkšņi pielēca kājās un iecirta nosvīdušajam runātājam skanīgu pļauku. Tad vēl vienu un vēl.

Iļja jau gaidīja, ka tūlīt, tūlīt sāksies kautiņš, bet nē – nosvīdušais vienkārši apklusa, sašļuka un pēc pāris sekundēm sāka… skaļi šņukstēt.

Mājas saimnieks gan neizskatījās ne kripatu izbrīnīts – drīzāk varēja domāt, ka kaut kas tāds notiek ne pirmo un arī ne otro reizi. Viņš deva savam viesim pāris minūtes laika netraucēti pašņukstēt, tad pameta viņam papīra dvieļa gabalu.

– Viss, pietiek! Pamuļķojies, un pietiek! Pieklusti vienreiz, Artur, un pārmaiņas pēc ieslēdz smadzenes! Kaut uz brīdi!

Dīvaini, bet šņuksti apklusa. Skaļi izšņaucis degunu dvieļa strēmelē, nosvīdušais pacēla galvu.

– Klau, Aldi, šitie tavi gājieni…

– Gājieni – hujājieni. Kā lai citādi ar tevi runā, suņu būdas iemītniek? Ko? Tu tikai par sava krāna kulstīšanu riņķī un apkārt spēj domāt – un vēl par resno kuņģi? Tu vispār klausījies, ko Rūdolfs saka? Situāciju izproti?

– Nu un ko tad viņš tādu sacīja, Aldi? Viss kā parasti. Vispirms – oioioi, cik daudz es esmu jums samaksājis un cik maz no tā jēgas. Tad – oioioi, kā es jums visiem velnu parādīšu, ja jūs tā turpināsiet. Un tad – aiaiai, kā man traki vajag to un to, un vēl to, lūdzu, izdariet to man, un es jums samaksāšu vēl vairāk… Beidz taču!

– Nē, Artūr, nu tu esi reāli stulbs un paliec tikai stulbāks. Tu neko neredzi, kas notiek apkārt? Kas mainās? Viss mainās. Televizoru neskaties? Avīzes izmanto, tikai lai krānu noslaucītu, kad aizkaru nav pie rokas?

– Nu, beidz, Aldi, parunāsim kā cilvēki…

– Labi, labi, sunīt! Tad beidz muldēt par lietām, no kurām tu neko nesaproti, un klausies! Rūdim ir kirdik! Bez piecām minūtēm kirdik. Viņam ilgus gadus ļāva zagt, jo viņš zaga un dalījās. Bet tagad… tagad viss ir mainījies. Viņam ir kriminālprocesi, viņš jūt, ka viņam nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Mīzītis viņu vairs nespēj aizstāvēt, Mīzītim ir citas problēmas. Ģenerālais prokurors Melnmeiers ir lupata, viņš darīs tā, kā vējš papūtīs. Un vējš pūš pavisam citādi.

Jā, sunīt, un tas, kas tev vissvarīgākais. Mums vissvarīgākais… Rūdis vairs nespēj samaksāt visiem. Viņam ir sūdi. Visi biznesi viņam iet uz leju. Savu paša naudu viņš mums nekad nemaksās, nekad, tikai no tiem biznesiem, kas ir Emberga un ko Rūdis apsaimnieko valsts vārdā. Un tur visiem vairs nepietiek! Gandrīz nekam vairs nepietiek! Saprati?!

– Nuuuuuuu… – Tas bija viss, ko varēja atbildēt nosvīdušais. Pat Iļjam no sava novērošanas punkta bija skaidri redzams, ka viņš jūtas neomulīgi un nedroši.

– Man bija saruna ar Aināru, un Ainārs to smuki ar cipariem parādīja. Nav vairs Rūdim nekādu miljonu, ko maksāt. Pat tavas stipendijas vairs nebūs, ja nekas nemainīsies. Un kaut ko mainīt Rūdim nav laika un iespēju, jo viņam pakaļa deg!

Un tad padomā, sunīt, kurš Rūdim būs vajadzīgs vairāk? Kurš viņam var palīdzēt pa īstam? It īpaši, ja viņš labi zina, kādu raibu baru mēs esam ievilkuši Saeimā? Ka mēs, tu un es, nevaram garantēt neko par šitiem saviem… Kas ienāks viņu stulbajās kotļetņiku galvās, kas viņus pārliecinās… Kas viņus vienkārši nopirks…

Valdība mums nesanāca… nu labi, tas tāpat bija skaidrs, tur nekādu kreņķu, viss normāli. Bet tad man neiedeva arī iekšlietu ministru – un tas bija tas, kas Rūdim vajadzīgs pa īstam. Viņa pirmajām vajadzībām. Tajā brīdī visiem, kam galvā ir smadzenes, bija skaidrs, ka Rūdis meklēs ko citu un arī maksās citiem. Labi, kaut ko mēs tur varbūt arī ieliksim, bet tad tas nebūs nopietni no Rūda viedokļa. Saproti, sunīt? Viņam vajag tādu, kas izpilda precīzi to, ko vajag.

– Es nesapratu… Tad kāpēc viņš ar mums vispār šitā… Uzdevumi, risinājumi, nosacījumi… Tak skaidrs, ka viņam visu ko no mums reāli vajag.

– Kāpēc, kāpēc… Tāpēc, ka Rūdis vienkārši ar mums spēlē teātri. Viņš mūsos ir ielicis naudu un cer, ka varbūt kaut ko dabūs atpakaļ, bet viņš arī labi redz, ka mēs neesam tie, uz kuriem var paļauties, lai dabūtu to, ko viņam pa īstam vajag. Un tad viņš tā arī dara – kaut ko ar mums runā kā parasti, bet patiesībā…

– Nu, ko patiesībā, Aldi?

– Patiesībā Rūdis skatās, kurš viņam var palīdzēt pa īstam. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš vai nu jau ir vienojies ar Durašu, vai arī tūlīt, tūlīt vienosies. Un, kad vienosies, tad viņam mūs vairs vispār nevajadzēs.

– Ar Durašu? Ar to stulbo mentu? Ko tad tas vispār var… Sviķe, Mordāns – viņi tak ir vienkārši slimi. Un tad tās lietas, kas mums kopā būtu jādara… Nu, ko Rūdis mums stāstīja… Ko tu vēl tik rūpīgi pierakstīji… Ko Sviķe sajēdz no ostām? No nodokļiem? Viņa tikai polšu šķirnes māk atšķirt.

– Nu, Artūr, tu esi vēl stulbāks, nekā varēja šķist. Tu vispār klausījies, ko viņš tur runāja? Dzelzceļš, ostas, nodokļu atlaides… Kā tu domā – Rūdis tiešām iedomājās, ka mēs to visu varam viņam nokārtot? It īpaši – par to viņa nožēlojamo naudiņu?

Nē, sunīt! Tas viss bija teātris, ne uz ko viņš patiesībā necer. Tikai uz to, lai turētu mūs saitītē. Sanāks kaut kas – labi, nesanāks – varēs atkal uz mums pabrēkt, jo domās, ka mēs joprojām ceram uz viņa naudu… Lūk, tāds Durašs gan var viņam sakārtot ostas, var… Durašs ir zirgā, viņš tagad ar saviem cilvēkiem aizpildīs ļoti daudz ko…

– Nuuuu… – Neizskatījās, ka nosvīdušais būtu pilnībā pārliecināts. – Bet kā tad viss tas, ko viņš pieminēja… Nu, tur pārskaitījumi visādi, naudas plūsmas.

– Zini, Artūr, tā nu gan ir tava problēma! – Mājas saimnieks nicīgi atmeta ar roku. – Nevajadzēja tev tās kapeikas kampt vienalga kādā veidā. Protams, Rūdim vienkāršāk bija kaut ko fiktīvi pārskaitīt, nevis iespringt, lai dabūtu kešu. Pats vainīgs, Artūr, pats vainīgs, nākamreiz būsi gudrāks! Varbūt drusciņ atsēdēsi, hahahahaha…

Apakšā spēji aizcirtās ārdurvis. Iļja uzmanīgi pabāza galvu caur margām – jā, nosvīdušais bija aizmeties prom.

14. nodaļa

Nu gan visam vajadzēja būt galā, nopriecājās Iļja. Bija jau īsti vēls. Būtu tikai dabiski, ka pēc šādām emociju pārpilnām stundām namatēvs nedaudz iedzertu un liktos uz ausi, lai Iļja beidzot varētu paveikt savu darbu un doties prom. Galu galā, rīt no rīta pamostoties, viņam būs atlikušas vairs tikai trīs dienas līdz parāda atdošanai – vai arī kam tādam, par ko negribējās pat domāt.

Bet nekā nebija. Vispirms mājas saimnieks ilgi un gari mēroja soļiem pirmā stāva telpu no viena stūra uz otru, tad atpakaļ un atkal pretējā virzienā – kā tāds sabojājies robots, turklāt ar atbilstošām kustībām.

Tad Govzema kungs ilgi un gari runāja pa telefonu – pietiekami klusi, lai Iļja neiespringtu uz klausīšanos. Viņam arī bija pamatīgi apnikušas visas šīs runas par naudu, no kurām nekas nebija skaidrs – kas un kam maksās, par ko un cik daudz. Jā, uz galviņām sadalāmu miljonu pieminēja – bet kas no tā?

Šķiet, pagāja pat vairākas mūžības, līdz beidzot “Duracella” zaķītim baterijas, šķiet, sāka iet uz beigām. Nometis uz galda aprakstītās lapiņas, kuras Laimiņš bija pametis Govzema rokās, namatēvs uz labu brīdi atzvēlās klubkrēslā, un Iļja jau nopriecājās – nu tad beidzot būs gar zemi.

Nekā nebija – vispirms Govzems ilgi un gari kaut ko švīkāja un rakstīja klāt Rūdolfonkulim vajadzīgo darbu sarakstā. Tad iezvanījās telefons, un šo zvanu viņš acīmredzot bija gaidījis, jo strauji pietraucās kājās un, veikli aizmetis aprakstītās lapiņas aiz klubkrēsla atzveltnes, metās pie ārdurvīm tik naski, it kā onkulis būtu atgriezies ar jauniem lāstiem vai varbūt ar jaunu miljonu uz paplātes.

Bet nekā tamlīdzīga. Atnākušais bija pavisam cits cilvēks – citāds gandrīz pilnīgi visā, ja nu vienīgi pakausis viņam bija tikpat pliks kā naudīgajam onkulim. Taču, ja onkulis bija nevilšus pret savi radījis simpātijas, pat skaļi bļaustoties un ārdoties, tad jaunais viesis Iļjam visvairāk atgādināja divrokainu, divkājainu, dārgā uzvalkā ietērptu lenteni. Līdzīgas radības viņš bija redzējis viduslaiku mākslinieka Bosha albumā, kas Centrālcietuma bibliotēkā bija lielā cieņā.

Pret onkuli mājas saimnieks bija izturējies kā nočmorīts, nervozs trešklasnieks pret nekaunīgu, bet savu varu apzinošos dauzoņu no septītās klases,  taču pret jauno viesi Govzema kungs izturējās pazemīgi kā kalps pret bargu, bet taisnīgu saimnieku – tas laikam bija visprecīzākais salīdzinājums.

– Sveicināti, Vanzoviča kungs, labi, ka jūs atradāt laiku sarunai. Labi izskatāties, kaut arī stunda tik vēla… – Ne katru dienu Iļjam bija gadījies dzirdēt tik izjusti, no visas sirds nākošus pieglaimīgus tekstus.

– Lai nu paliek mums tie kungi, Aldi, vai ne? Vienkārši Romualds būs labi diezgan. Kā jau draugu starpā.

– Labi, kā teiksiet, Vanzoviča kungs… Romuald. Kā teiksiet.

Bija acīmredzams, ka namatēvs nemierīgi trinas, gaidot īstās sarunas sākumu, bet divkājainais, šķidrmatainais, uzvalkotais lentenis laiski aplūkoja telpu un nekur nesteidzās.

– Glīts jums Padegs, Aldi. Ļoti iespaidīgi… Gandrīz kā īsts…

– Vanz… Kā jūs to domājat, Romuald – gandrīz kā īsts?

– Droši vien tāpēc, ka tāds pats, tikai autentisks karājas pie manis Mežaparkā… Jūs kāds ir drusciņ piekrāpis, Aldi… Bet nekas, ja mums viss ies, kā vajadzētu iet, jūs sev ne tikai īstus padegus vien varēsiet atļauties…

Iļja ar interesi nolūkojās uz mazo, gandrīz pilnībā melnbalto bildīti pie sienas. Vajadzēs painteresēties, kas tas Padegs tāds ir. Gleznas bija grūti pārdodamas, tomēr mazi objekti, kas maksāja lielu naudu, – tādi viņa profesijas pārstāvjiem vienmēr bija interesanti.

Tikmēr omulīgais, pašapzinīgais lentenis, ērti izsēdies krēslā un izstiepis kājas, turpināja spriedelēt.

– Jums laikam svarīgi viesi bija…

– Nu, nekas svarīgs, tā – parastā politika, bijušie klienti kādi… – Govzema kungs acīmredzami mulsa.

– Parastā politika… Nu jā, jums jau droši vien tik nopietni cilvēki kā Veroni kungs ir parasti viesi… Jūs jau tāds svarīgs cilvēks tagad, Aldi… – Iļja nevarēja saprast, vai ciemiņš runā nopietni vai vienkārši ņirgājas. Pēc visa spriežot, to nesaprata arī Govzems, kurš savā krēslā sāka dīdīties aizvien nemierīgāk.

– Nu jā, liela frakcija, lielas intereses… – Govzems sāka teikumu, bet pēkšņi apķērās par kaut ko citu. – Jā, Vanz… Romuald, bet kā tad jūs to tik labi zināt?

– Nu, Aldi… Veroni kungam ir daudz interešu, īpaši jau pašlaik. Viņam ar daudziem cilvēkiem nākas tikties, tāds laiks. Iedomājieties, Aldi, pat ar mani… Bet tas nav būtiski, Aldi. Mums ir sava saruna.

– Jā, Romuald… Bet vispirms – es ļoti, no visas sirds gribēju atvainoties par to, kas bija pēdējos mēnešos pirms… Nu, par tiem visiem paziņojumiem un tā… Jā, es zinu, ka mēs bijām vienojušies par kaut ko nedaudz citu. Bet kaut kā tā… Nu, sākās un turpinājās, un aizgāja…

Viesis pārtrauca Govzema runas plūdus ar vēlīgu rokas mājienu…

– Nekas, Aldi. Nekas. Viss jau apmēram tā bija, kā mēs bijām runājuši. Nedaudz paimprovizējāt. Varbūt tas pat bija labāk… Jā, noteikti, lai piešķirtu lielāku ticamības momentu… Neviens tagad vairs neiedomāsies, ka mēs… ka mums varētu atrasties kādas kopīgas intereses vai kopēji projekti, vai vispār kaut kas kopējs. Mums noteikti nevajag būt publiskiem draugiem, Aldi, tas taču ir skaidrs, vai ne?

– Jā, tas jau gan. Noteikti… Tātad – nekādu pretenziju?

– Nē, Aldi, protams, ne. Un arī par to savu advokāta statusu. Nevajadzētu jums par to nopietni uztraukties. Tā tobrīd bija vajadzīgs. Jūs, Aldi… varbūt labāk var uz “tu”? Citādi kaut kā neērti sanāk… Jā, Aldi, tevi toreiz nesanāca painformēt – bet tikai tāpēc, lai tu varētu protestēt tā, kā tikai tu māki. Tā dabiski, it kā jumts aizbraucis. Pārliecinoši, Aldi. Bravo!

Un, ja mēs par to sākam runāt, – tas tiešām bija skaisti, kā tu izņirgājies par to mūsu kolēģi Lauri… Nu Lauri Piepi, kā tad nu tu nezināsi… Vārdu sakot, neuztraucies. Tiesā viss būs sakārtots, to es tev apsolu. Lēmumu atcels, pārsūdzēt neviens to nepārsūdzēs. Būs labi. Rezerves aerodroms tev vienmēr būs.

– Paldies, Vanzoviča kungs, es tiešām nedomāju… – Iļjam izklausījās, ka namatēvs ir no visas sirds aizkustināts.

– Romuald, Aldi, Romuald! Un nav, par ko pateikties. Tas tā – uzticības uzlabošanai. Jo mūsu projektā mums vajadzēs savstarpēju uzticēšanos.

Mājas saimnieks acīm redzami atplauka – beidzot sāksies saruna par lietu.

– Jā, Aldi, tātad… Es saprotu, jums nav tie vienkāršākie laiki. Jūs Latvijas politikā esat jauns spēks, visi cenšas jūs apmulsināt, saplosīt gabalos. Panākt, lai jūs neko neizdarāt. Un iepriekšējie finansētāji – tie arī visu ko grib. Lai gan zini, Aldi, man liekas, ka Veroni kungam viss sāk beigties. Un beidzas ļoti strauji.

– Jā, Romuald, es to saprotu ļoti labi. Diemžēl mani idioti…

– Nu, to taču mēs jau pirms tam runājām. Toreiz, pirms tiem nezin cik mēnešiem, kad mums bija saruna. Es taču teicu – jums reāli jādabū kādi divdesmit mandāti, lai jūs varat dažus spītīgos muļķus pēc tam izmest un ar pārējiem darīt lietas. Jūs personiski neko Veroni neesat parādā, vai ne? Un galu galā viņš taču ir pieradis, ka no viņa paņem naudu, kas nemaz nav viņa, un tad… Glupais Rūdis…

– Jā! Jā! Bet tagad…

– Jā, Aldi, saprotu, tagad viss ir sarežģīti. Nesanāca tā, kā bija domāts, vai ne? Protams, Aināram ar Andri plāni kā Ādolfam, nav brīnums. Kungi nedaudz bija atrāvušies no realitātes. Bet tu atceries, Aldi, mums bija pavisam cita saruna. Cits klients, cita vajadzība, viss citādāk. Un tagad ir īstais brīdis kaut ko sākt darīt.

– Labi, Romuald, labi, bet…

Godīgi sakot, Iļjam no visām šīm nekonkrētajām sarunām jau galva sāka griezties. Paldies Dievam, viņa darbs bija daudz vienkāršāks un skaidrāks. Taču izskatījās, ka abi kungi pirmajā stāvā bija savā elementā. Mājas saimnieks sāka atplaukt.

– Tad kas īsti ir klients? Un kāds ir projekts?

– Aldi, Aldi… – Ciemiņa tonis kļuva atklāti izsmējīgs. – Mums taču ir advokātu ētika… Ā, nu jā, tu laikam pašlaik skaities izslēgts, bet nu nevar tādas lietas aizmirst tik ātri. Nevar, Aldi, nevar…

Bet nav jau arī tik svarīgi, kas ir klients, – it īpaši tādā situācijā kā tev, Aldi. Paskaties uz realitāti – ja jums nebūs naudas, ko samaksāt tiem saviem… nu, atvainojiet, bet kotlešniekiem… Pašķīdīs viņi, Aldi, pašķīdīs. Jums vajadzīgs projekts. Tev vajadzīgs projekts. Man šāds projekts ir. Projekts un klients…

– Labi, Romuald, labi. – Mājas saimnieks beidzot bija pieradis pie pareizās uzrunas. – Es jūs labi saprotu. Jūs izprotat situāciju. Es tā īsti nedomāju, mums ir lielas iespējas, bet… Jā, projektu mēs varam izskatīt. Sabiedrības interesēs, protams, un tā, lai partijas programma…

– Klausies, Aldi, jūs tur visi varat sarullēt to savu partijas programmu un ievietot tur, kur rullītis vislabāk ietilpst! – Iļjam sāka izskatīties, ka ciemiņam ir apnikusi muļķošanās un garās runas, kuras gan viņš pats bija aizsācis. – Viss ir pavisam vienkārši. Ja jums būtu valdība un premjers vai iekšlietu ministrs, saruna būtu viena. Bet jums nav. Jums ir tikai padsmit mandāti – tu taču pats nezini, cik tieši.

Man savukārt… man ir klients un projekts. Klients ir samaksājis ļoti lielu naudu… uztver nopietni, Aldi, tik lielu naudu, kādu par jums ar jūsu partiju nemaksās neviens un nekad… Klients ir samaksājis, lai paglābtos no ļoti nopietnas situācijas, un viņam tas arī ir izdevies… pagaidām.

Bet tagad – tagad tie, kam klients ir samaksājis, vairs nav tur, kur viņi bija. Politika, tu jau zini, Aldi. Bezkompromisu tiesiskums plus kotlete ar aļķīti ir visas zemes… nu, kā tur klasiķis teica, ne? Un tagad klientam ir divi lūgumi. Pirmā – klients grib dabūt atpakaļ vismaz daļu no tiem sešpadsmit… jā, es tomēr nosaukšu summu, lai tu, Aldi, saprastu, cik tas nopietni. Sešpadsmit. Un ne tūkstoši… Tās nav tās naudiņas, pie kurām tu esi pieradis, atvaino. Te nopietni cilvēki strādā ar citiem, arī nopietniem.

Mājas saimnieku Iļja šajā brīdī neredzēja, bet droši vien ne pa jokam izbrīnīts bija arī viņš. Sešpadsmit miljoni! Kas šajā valstī bija tā vērts, lai par palīdzību maksātu sešpadsmit miljonus?! Tikmēr ciemiņš turpināja.

– Tu saproti, Aldi, vai ne, ka šajā valstī nekādus sešpadsmit klients nekad vairs neredzēs. Tie sen ir sazāģēti un izdalīti. Klients arī to saprot, bet grib, lai to viņam skaidri pateiktu un piedāvātu kompensāciju. Tie, kas šos sešpadsmit saņēma, ir gatavi palīdzēt kompensācijas saņemšanai. Bet viņiem tūlīt vairs nebūs neviena ministra amata, mandātu arī maz…

Tāpēc klients meklē papildu atbalstu. Protams, nekādus otrus sešpadsmit klients vairs nevienam nemaksās. Tas bija toreiz, kad klientam, atvainojiet, pēcpuse bija augstas temperatūras iespaidā. Tagad ir citādi, tagad klients pie temperatūras ir pieradis. Cik tas iespējams. Bet klients joprojām ir ļoti maksātspējīgs.

Tad nu, lūk, ar tiesu varu klientam viss būs kārtībā. Bet ir lietas, ko klientam vajag no cienītajiem likumdevējiem, no kuru balsīm ir atkarīgas citu likumdevēju un valdības, un vēl visādas izredzes. Klients, pirmkārt, grib, lai klienta biznesam pārstātu draudēt ar slēgšanu, licences atņemšanu un tamlīdzīgi.

– Labi, Romuald, labi, bet kā Saeima… Tā taču specifiska joma, ja es saprotu, par ko runa.

– Saproti, Aldi, visu tu labi saproti. Neuztraucies, viss ir pārdomāts. Būs viena, varbūt divas konkrētas situācijas, kur vajadzēs konkrētus balsojumus ar konkrētiem rezultātiem. Un tad vēl otrā lieta – būs situācija, kad vienai citai kredītiestādei… nu, tu jau tāpat saproti, ka runa ir par kredītiestādēm… tātad, pārskatāmos mēnešos būs situācija, kad vienai kredītiestādei, kuras īpašnieki ir sadomājušies, ka tā vienkārši varēs to likvidēt, vajadzēs saprast, ka tā tas tomēr nenotiks. Un tur atkal vajadzēs visu jūsu, atvainojiet, kotlešnieku atbalstu.

– Un…

– Jā, Aldi, tas arī viss. Gandrīz viss. Vēl būs balsojums par Centrālās bankas prezidentu. Jā, un vēl arī doma par Finanšu tirgus komisijas atlikšanu atpakaļ zem Centrālās bankas… Protams, arī komisijas vadību vajadzēs nomainīt, tas nu pašsaprotami.

Jā, tas arī viss, Aldi. Pēc tam varat izjukt, varat darīt visu, ko vien vēlaties. Tu, Aldi, būsi labi nodrošināts. Varēsi nesīkumoties pa kaktiem, varēsi kādu īstu Padegu atļauties, visu ko varēsi. Bet šī lieta ir jānokārto. Visas šīs lietas. Un uzmest nevienu nedrīkst. Un arī mēģināt uzlēkt augstāk par savu pakaļu nedrīkst. Citādi sanāks vēl kā tam tur cilvēkam baltajā reindžroverī. Tu taču atceries to cilvēku, Aldi, ja?

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Ko varbūt teiktu Olivers Kromvels par “liberālo” Latviju

FotoKaravadoņa un politiķa, tālākā Lorda protektora Olivera Kromvela runas, 1653.gada 20.aprīlī padzenot parlamentu, lokalizējums. Neļausim Latvijas “demokrātijai” nonākt tikpat tālu.
Lasīt visu...

21

Kas ir Latvijas Universitāte - Muižnieka brigādes dzīres vai augstskolas izcilība?

FotoJau drīzumā tiesai būs jālemj, vai bēdīgi slavenās Latvijas Universitātes (LU) pagaidu rektora Indriķa Muižnieka un viņa “brigādes” dzīres LU varēs turpināties. Lai arī pēdējā laikā LU aktualitātes ir pazudušas no sabiedrības dienaskārtības, pašā Universitātē notiek čakla rosīšanās.
Lasīt visu...

21

Populistu rotaļas: uz kārts likta Latvijas nākotne

FotoCeturtdien pie Saeimas notika vieni no lielākajiem protestiem pēdējo gadu laikā, kuros piedalījās vairāki tūkstoši mediķu un viņu atbalstītāju. Šie protesti skaidri rāda, kādas sekas ir nepamatotiem un bezatbildīgiem politiķu lēmumiem, kuri ir aizrāvušies ar populistiskiem saukļiem un sola pienest uz paplātes visu visiem uz brokastlaiku.
Lasīt visu...

21

Kas notiks, kad visi sāks visu vērtēt pēc komerciālās atdeves?

FotoReti kurš nepamanīja Latvijas Radio darbinieku skaļo sacelšanos par zemajām algām. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa, un atļaušos sacīt, ka sabiedriskie mediji vēl atrodas gluži labā situācijā, jo viņi vienmēr var aiziet pie valdības un, apelējot uz savu ārkārtīgi lielo nozīmīgumu nacionālajā drošībā, pieprasīt no valsts budžeta papildu naudu.
Lasīt visu...

6

Lembergs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu

Foto2019.gadā esmu vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas toreizējā ministra Edmunda Sprūdža izteikumiem LNT raidījuma “900 sekundes” diskusijā (16.10.2012.), kuras laikā toreizējais ministrs pauda pārliecību par manu atstādināšanu no Ventspils domes priekšsēdētāja amata, cita starpā sakot: „Jums ir jāsaņem [..] taisnīgs sods, zaglim, tāpat kā filmā, ir jāsēž cietumā”; „un tieši, pateicoties tai Jūsu nesodāmībai, kuru Jūs pērkat par publisku nodokļu maksātāju naudu, tajā skaitā par Ventspils iedzīvotāju naudu.”
Lasīt visu...

21

LNT Ziņu dienesta kolektīvā vēstule

Foto1.decembris būs pēdējā diena, kad ēterā iziesim mēs - LNT Ziņu dienesta komanda, un pēc tam beigs pastāvēt LNT Ziņu dienests esošajā sastāvā.
Lasīt visu...

12

Unikālais izaicinājums

FotoVai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku izaicinājumu? Ja ne visā mūžā, tad tikai pēcpadomju gados. Ja ne no katra cilvēka, tad no valsts visaugstākās amatpersonas. Vai Latvijā ir kāds precedents fotogrāfijā fiksētajam izaicinājumam?
Lasīt visu...

3

Vai tieslietu ministrs apšauba tiesu varas autoritāti

FotoLatvijas Tiesnešu biedrība vairākkārt paudusi nostāju par Ekonomisko lietu tiesas izveidi, kas kopumā atbilst Tieslietu padomes viedoklim - jaunas tiesas izveide ir sasteigta, nav pietiekami izvērtēti visi ar to saistītie faktori, kā arī nav ņemtas vērā citas iespējas, kas lietu izskatīšanu padarītu efektīvāku.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Cilvēkiem šobrīd tiek atņemtas fundamentālas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu bez korupcijas

Otrdien, 5. novembrī, Ministru kabineta sēdē tika skatīts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par tiesu...

Foto

Sabiedrībai ir radīts nepareizs priekšstats, mūsu tiesu sistēma darbojas labi: uzruna Latvijas tiesnešu ikgadējā konferencē

Mūsu sabiedrības un kopējās identitātes pamats ir kopīgu vērtību kopums, kas...

Foto

Mazais brālis ir apjucis

Kā jau ierasts, uzreiz pēc “Saskaņas” kongresa savu kongresu rīkoja arī “Gods kalpot Rīgai”. Līdz šim šī partija bija “Saskaņas” mazais brālis,...

Foto

Kāpēc Krievijas mūziķim Grigorijam Ļepsam sen bija jāaizliedz iebraukt Latvijā?

Ir gana daudz iemeslu. Viņš pats nekad nav noliedzis senas un tuvas draudzīgas pazīšanās ar Krievijas...

Foto

Pārdomas par nāvi

Par eitanāziju, medicīniski asistētu pašnāvību un tiesībām uz cieņpilnu nāvi diskutē politiķi, prese, sabiedrība un mediķi, turklāt diskutē laiku pa laikam. Šīs diskusijas...

Foto

Garkalnes domes priekšsēdētājam steidzami jāsniedz paskaidrojumi par Valsts kontroles pārbaudē atklātajiem pārkāpumiem

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP!) pieprasa Garkalnes domes priekšsēdētājam Mārtiņam...

Foto

Humānisma sagraušana

2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu...

Foto

Iespējams, ka koalīcija ir pārpratusi slaveno pirmsvēlēšanu saukli “Valstij jāsāk ar sevi”

Aicinām finansējuma partijām no valsts budžeta būtisko pieaugumu atlikt kā minimums līdz nākamās Saeimas...

Foto

Padomju spiegi Bulgārijā un tepat Latvijā – „quo vadis Europa”?

No neilgās padomju bērnības man atmiņā ir palikušas tikai pāris lietas – ta,s kā nesu pirmās...

Foto

Nauda veselības aprūpei ir, bet nav politiskās gribas

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) ir veikusi padziļinātu Latvijas un kaimiņvalstu budžetu analīzi un secinājusi, ka ir iespējams nodrošināt...

Foto

Aizkustinošas pieticības ekselence

Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim,...

Foto

“Saskaņa” izvēlas stagnāciju

Sestdien notikušajā kongresā “Saskaņa” neizmantoja iespēju jaunam restartam un izlēma saglabāt esošo situāciju, izvēloties stagnāciju. Par “Saskaņas” jauno līderi tika ievēlēts smagsvars un...

Foto

VARAM „neapbižo(t)” Zemgali

Šobrīd nozīmīgākās un ilgtermiņā lielāko ietekmi uz Latviju kā valsti nesošās pārmaiņas ir administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Reformai būtu jāsaved kārtībā valsts reģioni,...

Foto

Teātris nav „Rimčiks”: atklātā vēstule teātra sabiedrībai

Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: "animal symbolicum"

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst...

Foto

Privāto automobili no 2021. gada nevarēs atļauties iegādāties ļoti liela iedzīvotāju daļa

Latvijas Transportlīdzekļu tirgotāju asociācija (LATTA) aicina Latvijas sabiedrību pievērst uzmanību un iestāties pret valdībā...

Foto

Vai tiek bruģēts ceļš uz kārtējo Satversmes tiesas spriedumu?

2019. gada 11. oktobrī Valsts kanceleja publicējusi jauno valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu atlīdzības likumprojektu “Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu...

Foto

Apdraudēta daudzu pamatskolu pastāvēšana

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) nosūtījusi vēstuli visām Saeimas frakcijām, paužot bažas par apdraudējumu bērnu tiesībām apmeklēt pamatskolu pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai un...