Iesaki rakstu: 
Mēs, Ogres novada iedzīvotāji, pašvaldības un Saeimas vēlētāji, kategoriski iebilstam pret partijas “Progresīvie” deputātu grupas aicinājumu atcelt no amata Ogres mēru Egilu Helmani.
Mēs paši vēlamies lemt novada likteni. “Progresīvo” deputātu kandidāti nespēja iegūt balsis, lai tos ievēlētu Ogres novada domē.
Nav redzami viņu sasniegumi novada attīstībā. Turpretī Egila Helmaņa nopelni mērāmi gadu desmitos. Sākot no jaunatnes militāri patriotiskās audzināšanas, apmācot cīņas sportā un organizējot masu pasākumus, piemēram, pārgājienus pa Latvijai izšķirošo kauju vietām. Patriotiskajā darbā viņš ir ieguldījis personiskos līdzekļus.
Kamēr Ogrē un novadā darbojas Egils Helmanis, upes krastā ierīkota pastaigu taka ar fizisko un veselības vingrinājumu ierīcēm, skvēri izdaiļoti ar Latvijas mākslinieku veidotām skulptūrām, izveidots varens sporta, tūrisma un atpūtas komplekss Zilajos kalnos! Tās, protams, nav visas pārvērtības, bet nosaucam katram iedzīvotājam un viesim redzamās, kuras veido tīkamu, sakoptu ainavu. Mēs arī nevēlamies apgalvot, ka visus darbus veicis Helmanis viens pats.
Sakarā ar reformu novads ir paplašinājies, un rodas vajadzība koordinēt sadarbību starp pašvaldības pārziņā esošajām iestādēm.
Tādēļ nevajadzētu nosodīt domes ieceri ieviest reformas muzejos. Drīzāk tas ir obligāts pienākums. Atgādinām, ka Jūrmalā, Bulduros, bibliotēka ar domes ziņu tika pārcelta no iepriekšējām telpām uz citām, mazāk apmierinošām. Pret to piketēja iedzīvotāji un lasītāji, protestēja Latvijas Rakstnieku savienība. Bezcerīgi. Dīvaini, bet “Progresīvo” deputāti par to nav izteikuši nekādu sašutumu ar prasībām atlaist domi. Kur tad nu paliek patriotiska, politiska sirdsapziņa?
Savukārt Ogres bibliotēka ir saņēmusi jaunu, 21. gadsimta ēku.
Egilam Helmanim nācies uzklausīt daudz kritikas par bagātnieka Pjotra Avena privātās mākslas porcelāna izstrādājumu kolekcijas iecerēto, bet nenotikušo izstādi Ogres Vēstures un mākslas muzejā.
Demokrātiski būtu paskatīties arī no otras puses. Porcelānu apgleznojuši slavenākie neatkarīgās Latvijas mākslinieki – Ansis Cīrulis, Romans Suta, Jūlijs Madernieks u. c. Vai to izstādīšana nodarītu kaitējumu Latvijas tautai – tikai tādēļ, ka atrodas P. Avena pārziņā?
Neviens no kritiķiem nav spējis (un acīmredzot arī nevarēs) atbildēt uz E. Helmaņa presē izteikto argumentu: “Tādā gadījumā padomju laikā nevajadzēja izstādīt arī Purvīša gleznas, jo tās atradās komunistu valsts īpašumā.” Bet cilvēki gāja Purvīti skatīties, jo viņiem vajadzēja mākslu, patiesu mākslu, nevis cilvēku orgānu attēlus, kas mūsdienās redzami daža teātra foajē.
Mēs neesam domu lasītāji un nevaram noteikt, kas tagad prātā par oligarhu dēvētajam P. Avenam. Vadāmies no Bībeles izteiciena, ka par cilvēku liecina viņa darbi. Avens ilgāku laiku bija Putina piekritējs, par ko slava nepienākas. Pēc Krievijas iebrukuma viņš nostājās Ukrainas pusē, nosodīja agresiju, palīdzēja agresijas upurim, un Krievija draud konfiscēt Avena īpašumus. Vai liekulība? Vēsturē zināmi daudzi gadījumi, kad cilvēki mainījuši uzskatus uz pretējo: kristiešu vajātājs apustulis Pāvils, latviešu komunists E. Berklavs, kas nodibināja LNNK, bijušais Čehijas prezidents, kurš no Krievijas drauga pārvērtās par pretinieku.
Interesanti, cik tālu mēs šeit, Latvijā, aiziesim puritānisma uzplūdos?
Grēki tiek meklēti Rainim. Bijis pārāk sarkans. Savulaik pret viņu nostājās centīgi urrāpatrioti, un latviešu tautai izpalika Nobela prēmija, vienīgā tās vēsturē. Jādomā, ka šodien notiktu tas pats. Lielā dedzībā noņemts Annas Sakses piemineklis. Komunistiskā rakstniece!
Bet Anna Sakse, aizstāvot latviešu dzejnieku jauno audzi no represijām, rakstīja: “Visu zemju mietpilsoņi, savienojieties. Ojāru Vācieti nelasiet, Imantu Ziedoni nelasiet…”
Padomju laikā vismaz 90 procenti Rakstnieku savienības biedru bija komjaunieši vai Komunistiskās partijas biedri, dažs labs, vēl šodien apjūsmots, figurēja pat LKP Centrālkomitejā. Līdzīgi ar māksliniekiem. Ko darīt ar viņiem? Nosodīt? Izsvītrot? Bet tad jau latviešu literatūra pusgadsimta garumā paliks bez literatūras. Brīžiem rodas iespaids, ka lēnām un pārdomāti tiekam virzīti uz tiem laikiem – pirms Gorbačova. Ko jūs darījāt pagājušajā vasarā? Un pirms gada? Pirms gadiem piecdesmit? Ar ko tikāties, sveicinājāties? Un nepārgājāt ielas otrajā pusē?!
Tajā pašā laikā dažs karoga rāvējs vai uzbrucējs ukraiņiem paraud vestītē izmeklētājam un staigā tālāk svilpodams, ar nosacītu sodu vai brīdinājumu. Nav dzirdēts, ka “Progresīvie” par to uztrauktos.
Tāpat nav dzirdēts, ka vismaz kāds no “Progresīvo” deputātiem būtu piedalījies ziedotās palīdzības transportēšanā uz Ukrainu, kā to kopš 2014. gada dara Egils Helmanis. Pasākumā iespējamas arī briesmas dzīvībai.
Daudz vieglāk taču izrādīt varenu cīņassparu no drošas tribīnes augstumiem.
* 79 pilsētas iedzīvotāju parakstīta vēstule
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
