Rīgas pilsētas vēlēšanu komisija – nejēgu un “vatņiku” perēklis
N. Andersons14.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīgas pilsētas vēlēšanu komisija, kas uzrauga vēlēšanu norisi un organizāciju Rīgā, vairāk izskatās pēc Alfrēda Rubika astoņdesmito gadu izpildkomitejas paliekām, nevis pēc Eiropas Savienības dalībvalsts galvaspilsētas vēlēšanu komisijas: politiskas marginālijas te mijas ar nekompetenci.
Mediji jau ziņojuši, ka Rīgas pilsētas vēlēšanu komisija, kas pārrauga visos galvaspilsētas balsošanas iecirkņos strādājošo komisiju darbu un pati atskaitās Centrālajai vēlēšanu komisijai, ar katrām jaunām vēlēšanām strādā arvien bēdīgāk. Vēlētāji konstatējuši šķirbainas urnas masveidā, nepareizus zīmogus uz aploksnēm un daudzkārtējus gadījumus, kad netiek apmeklēti traumēti vai slimojoši cilvēki, kuri pieteikuši balsošanu mājās.
Pamatīgus skandālus pirms gada izraisījis komisijas priekšsēdētājs Juris Kokins — viņš izrādījies partijas biedrs un lielziedotājs 2009., 2013. un 2017. gadu pašvaldību vēlēšanu uzvarētāju sarakstiem, kam pats arī apstiprinājis saņemto balsu kopskaitu, pieskaitot bojātās urnas utt., vēlāk “pateicībā” saņemot 75 tūkstošu “konsultēšanas līgumu” vēlēšanu uzvarētāju kontrolētajā Rīgas Satiksmē.
Vienlaikus arī daudzi citi Rīgas pilsētas vēlēšanu “virskomisijas” locekļi ir ne mazāk kolorīti. Lūk, ko par viņiem var atrast internetā:
Inese Žurovska — Gods kalpot Rīgai biedrene, preses paziņojumu izplatītāja. Iepriekš bijusi CVK locekles amatā, kur nokļuvusi kā Šlesera un Amerika interešu pārstāve, ko izvirzīja apvienība Par labu Latviju. Pirms tam ziedojusi naudu Latvijas ceļam.
Ludmila Lūse — bez darba vēlēšanu komisijā bijusi arī Rīgas domes Revīzijas komisijas vadītāja, kur ievēlēta ar Saskaņas centra atbalstu. Bijusi arī Nila Ušakova laiku domes Administratīvās komisijas priekšnieka vietniece. Kā Pietiek ziņoja 2011. gadā, jau tolaik Ludmila Lūse ar vīru bija pensijā, taču senu dzīvokļa kredītu joprojām maksājošie pensionāri bija pēkšņi noziedojuši 5000 latus Saskaņas centram, kas pēc tam bija spiests atmaksāt šo acīmredzami fiktīvo ziedojumu. Tas gan viņai nav traucējis kopš 2016. gada atsākt maksāt, tikai tagad iemaksātie 3345 eiro noformēti kā “biedru naudas”, nevis ziedojumi.
Inna Jakšta — Alfrēda Rubika vadītās Latvijas Sociālistiskās partijas aktīviste un Revīzijas komisijas vadītāja, pirmoreiz ievēlēta LPSR Tautas deputātu padomes vēlēšanās 1989.g. kā Rīgas pilsētas Maskavas rajona tautas deputāte. Kad Sociālistiskā partija pēc 2000. gada iekļāvās Saskaņas centra sastāvā, nesekmīgi kandidējusi Saeimas vēlēšanās no Saskaņas centra saraksta, pēc tam ar partijas gādību iesēdināta par vienu no galvenajām balsu skaitītājām Rīgā; kopš tā brīža Saskaņa sāka Rīgā regulāri uzvarēt, un tikai šīgada ārkārtas vēlēšanas beidzot pārtrauca šo dominanci.
Normunds Mazulis — kandidējis Saeimas vēlēšanās no “Eiroskeptiķu” saraksta kopā ar Normundu Grostiņu un (pēc Kremļa klasifikācijas) citiem “noderīgajiem idiotiem”. Ne ar ko citu publiskajā dzīvē nav atzīmējies.
Karīna Pelše — nekas ievērības cienīgs nav atrodams.
Inese Žīgure — nav atrodama pat sociālajos tīklos.
Sandra Nagle — nav atzīmējusies ar ievērības cienīgām ziņām.
Kaspars Bičevskis — persona ar šādu uzvārdu strādā LTV saimnieciskajā aparātā, saistība ar saskaņiešu shēmām domē konstatējama nav.
Ilze Andresone — zinātniece, doktorante, A. Upīša memoriālā muzeja krājuma glabātāja.
Ina Čopa — pavisam noslēpumaina persona, tīmeklī atrodama nav vispār nekādā kontekstā.
Māris Zviedris — vienīgais kandidāts, ko Rīgas vēlēšanu komisijā izdevies iebīdīt nacionālistiem par spīti N. Ušakovam un A. Amerikam. Teritorijas apsaimniekošanas un attīstības nodaļas priekšnieks Rīgā, zemessargs brīvajā laikā, kandidējis pašvaldību vēlēšanās Siguldā (nevis Rīgā, jo vēlēšanu komisijas loceklis, protams, pats kandidēt var tādā pašvaldībā, kurā neskaita balsis).
Ginta Kaire-Mače — komisijas sekretāre un faktiski vienīgā komisijas locekle, kura vajadzības gadījumā publiski skaidro vēlēšanu norisi un dažādas nianses, uztur kārtībā dokumentāciju un lietvedību. Pretstatā komisijas priekšniekam J. Kokinam par viņas darbu nevienam sūdzības nav bijušas — ne kandidātiem, ne vēlētājiem, ne kolēģiem.
Iepriekš par tēmu:
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
