Quo vadis, Rail Baltica?

Starp citu, tā arī īsti skaidri nav pateikts: vai visu šo solīto miljardu mums plāno piešķirt no Eiropas kopējā maciņa, kas paredzēts Eiropas infrastruktūras projektiem, vai tomēr daļu no tā mums var nākties segt arī no savas “nacionālās aploksnes” – no tā Eiropas struktūrfondu finansējuma, kas iedalīts Latvijai un ir jau paredzēts pavisam citiem tautsaimniecībai nepieciešamiem projektiem un vajadzībām.

Iespēja tikt pie miljardu liela pīrāga dalīšanas, protams, ir visnotaļ kārdinoša, jo sevišķi tiem, kuri dalīs un saņems pasūtījumus, lai “apgūtu” šo pīrāgu. Un šis process jau ir sācies.

 Nenoliedzami kāds labums no tā tiks arī plašākai sabiedrībai – caur papildu pieprasījuma stimulēšanu un nodarbinātību dažādās tautsaimniecības nozarēs, samaksātajiem nodokļiem, utt. Ieguvums būs, taču ir jāatzīmē, ka tam arī mums pašiem no saviem tautsaimniecības resursiem būs jāatrod un jāatstāj ieguldīti šajā projektā vairāki simti miljoni eiro, kā arī, protams, būs jāveic būtiskas izmaiņas teritoriju plānojumos un jāatvēl šim projektam apjomīgas teritorijas, kas būtiski un tieši aizskars daudzu cilvēku intereses, kuri dzīvo vai ir attīstījuši tajās savu saimniecisko darbību.

Nemaz nepieskaroties šī projekta realizācijas juridiskajiem aspektiem, atstājot to iztirzāšanai speciālistiem ar atbilstošu kompetenci, tomēr jāuzsver, ka jau pirmajā šī projekta apspriešanas sanāksmē sabiedrībā zināmi advokāti ir norādījuši, ka, “plānojot šo maršrutu ir pārkāpti visi iespējamie normatīvie akti - sākot no Satversmes un beidzot ar pašvaldības teritoriālplānojumu”.

Ir labi saprotams, ka tāda projekta īstenošana nav iespējama bez atsevišķu sabiedrības locekļu būtiska interešu aizskāruma. Šāda aizskāruma pamatotība tiek attaisnota ar to kopējo labumu, ko sabiedrība gūs no šī projekta realizācijas, lai gan konkrēti šis labums tā arī nav ticis sabiedrībai parādīts. Tomēr ar to tiek pamatots sabiedrībai piedāvātais risinājums un attaisnotas problēmas, kas cilvēkiem tiks sagādātas.

Mēs, protams, varam noticēt “uz vārda” šādiem apgalvojumiem, ka tie ir pamatoti un ka šis projekts ir kārtīgi pārdomāts un tiek īstenots sabiedrībai vislabākajā iespējamā veidā (tas gan rada nevilšus ironisku smaidu – atceroties, kā savulaik tika īstenots pasažieru vilcienu iepirkums, bankas Citadele pārdošana, u.c.).

Un tomēr, vai šajā gadījumā, kad gatavojamies uzņemties uz sevis šāda projekta realizāciju, kur būs ne tikai “jāapgūst” vairāk nekā miljardu lielas investīcijas, bet arī - pēc tam jāatgūst pašu ieguldītais un jāuztur šī infrastruktūra, vai tad tas nebūtu pašsaprotami nepieciešams: uzskatāmi pierādīt, nu, vismaz parādīt, sabiedrībai šī projekta izdevīgumu un pamatotību, neaprobežojoties tikai ar vispārējiem, ne ar ko nepamatotiem apgalvojumiem? Diez vai mēs esam tik turīgi, lai varētu atļauties tik vaļīgi rīkoties ar tik nozīmīgiem ieguldījumiem un saviem nākotnes plāniem.

Un tomēr pretēji veselajam saprātam un loģikai - tā tas tiek darīts!

Tā arī nav izdevies atrast nevienu, kurš spētu pamatot šī projekta ekonomisko izdevīgumu Latvijai – ne tikai to, kā draudzīgi tiks dalīta solītā Eiropas nauda, bet arī, kā pēc tam šī infrastruktūra tiks ekspluatēta un uzturēta. Savukārt, piesedzoties ar šī projekta ģeopolitiskajiem ieguvumiem, tiek noklusēti ar to saistītie riski – darbaspēka migrācija un Latvijas pieejamība bēgļu straumēm.

Saprātīgi būtu pieņemt, ka tomēr šāds pamatojums ir, jo kā gan bez tā kāds varētu atbildīgi uzņemties un vadīt šāda nozīmīga projekta īstenošanu? Un, tā kā šis projekts ir Satiksmes ministrijas atbildības joma, pamatoti būtu uzskatīt, ka tās rīcībā ir šāds pamatojums.

Pēc atkārtotiem pieprasījumiem man izdevās iegūt un iepazīties pilnā apjomā ar šo te Satiksmes ministrijā esošo projekta pamatojumu.

Tas tiešām ir apjomīgs, un to it kā ir izstrādājuši starptautiska līmeņa eksperti. Jau to ieraugot un pāršķirstot, rodas projekta pamatotības sajūta. Un iespējams, ka tas arī ir viss, ko ar šo pamatojumu ir darījuši atbildīgie par šī projekta virzību…

Lai gan pētījuma gala ziņojums, ko ir veikusi kompānija AECOM, ir veidots tā, lai šis pētījums virspusēji izskatītos kā respektabls un lietišķs pētījums, kas balstīts uz faktiskiem datiem, praktisko tehnisko un ekonomisko ekspertīzi un izstrādāts ar stingri zinātniskām metodēm, tomēr, iepazīstoties ar pētījumu detalizētāk, diemžēl ir jāatzīst, ka šāds priekšstats ir stipri pārvērtēts un neatbilst patiesībai.

Jāatzīst, ka gala ziņojuma struktūra ir nepārskatāma un izsekot tā iekšējai loģikai ir apgrūtinoši, kas norāda uz šī ziņojuma kvalitātes līmeni. Turklāt trūkst stingras sasaistes starp atsevišķām ziņojuma daļām, jo sevišķi attiecībā uz pētījumā izdarīto secinājumu un rezultātu pamatotību. Ziņojumā bieži nav iespējams izsekot izdarīto spriedumu un interpretāciju pamatotībai, izdarīto pieņēmumu un secinājumu pēctecībai, ziņojumā un tā pielikumos, nesaprotamu iemeslu dēļ, ir sniegta lieka, nevajadzīga un aprēķinos neizmantota informācija, informācija bez jebkādas nepieciešamības bieži atkārtojas, vietām tiek dažādi strukturēta, kas liedz iespēju savstarpēji verificēt tajā saturošos faktus, vietām informācija ir acīmredzami pretrunīga, ziņojuma izteiksmes forma – gramatiskie risinājumi un izteiksmes veids vedina domāt, ka sākotnējais ziņojuma teksts ir bijis latviešu valodā, vai ka šo ziņojumu nemaz nav sagatavojuši starptautiskie eksperti ar šim pētījumam atbilstošo kompetenci.

Pēc dziļākas iepazīšanās ar šo ziņojumu nākas konstatēt, ka AECOM veiktais pētījums satur būtiskus trūkumus, nepilnības, acīmredzamas kļūdas un neizskaidrojamas dīvainības, kādas nebūtu pieļaujamas šāda līmeņa pētījumiem. Piemēram: aprēķini tiek veikti balstoties uz patiesībai neatbilstošiem datiem un pieņēmumiem – daži, visiem viegli saprotami piemēri: prognozētais iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas, balstoties uz ko tiek rēķināta projekta izmantošanas atdeve: 2015 gadā tas ir paredzēts 2,2 miljoni (!), lai gan reāli tas jau ir mazāks nekā 2 miljoni un turpina samazināties. Projektā paredzētais sagaidāmais iedzīvotāju skaita kritums ir -0,5%, lai gan no paša projektā piesauktajiem datiem tas sanāk -0,56% apmērā, tātad, ja tas nez kāpēc tiek noapaļots līdz desmitdaļām. tad, noapaļojot to pēc matemātikas likumiem, vajadzētu iegūt -0,6%, nevis -0,5%, savukārt saskaņā ar reālajiem statistikas datiem, kuri koriģēti pēc 2011.gada tautas skaitīšanas, pareizi aprēķinātais iedzīvotāju skaita kritums sanāk –1,14% nevis -0,5%, kas projekta dzīves cikla laikā, piemēram, uz 2050. gadu dod vairāk nekā pusmiljona iedzīvotāju skaita atšķirību, salīdzinot ar pētījumā pieņemto, jeb gandrīz 30% lielu starpību!

Tāpat arī projekta reģionā esošo valstu kopprodukta izaugsmes prognozes tiek prognozētas nesamērīgi augstas (piemēram, Krievijai un Ukrainai IKP pieaugums šogad tiek prognozēts 3,5% apmērā). Tā kā pētījumā tās tiek tieši sasaistītas ar pārvadājuma pieauguma prognozēm, tādejādi, paaugstinot tās, tiek paaugstinātas pārvadājuma apjomu prognozes - pieņemot, ka tās pieaugs ar 60% pieaugumu pret IKP pieaugumu uz iedzīvotāju un ka tām būs 100% korelācija ar iedzīvotāju skaita izmaiņām - tāpēc tas tiek mākslīgi palielināts. Nekāds pamatojums šādai korelācijai, protams, netiek sniegts.

Un pat ar šīm manipulācijām, pat neskatoties uz to, ka aprēķinos tiek izmantots vistaisnākais, līdz ar to it kā visizdevīgākais maršruts (kurš pašlaik sabiedrības apspriešanai nemaz netiek piedāvāts, jo to īstenot nemaz nav paredzēts un iespējams!), šis pētījums un tajā veiktie aprēķini tik un tā nespēj pierādīt un pamatot Rail Baltica ekonomisko dzīvotspēju un ienesīgumu Latvijai – pat samazinot projekta izdevumu apjomu par ES solītā finansējuma apjomu, kurš sastāda 85% no visām izmaksām.

Lai to pamatotu, vēl tiek pieskaitīti visi iespējamie netiešie ieguvumi no šī projekta – piemēram: ieguvums no sagaidāmo ceļa satiksmes negadījumu samazinājuma, jo šī projekta rezultātā ir sagaidāma satiksmes intensitātes samazināšanās uz autoceļiem, negadījumi uz dzelzceļa pārbrauktuvēm, līdz ar to samazināsies arī kaitīgie izmeši atmosfērā un būs mazāka ietekme uz klimata pārmaiņām, un tamlīdzīgi labumi. Šādi projekta ieguvumi pētījumā tiek monetarizēti un jau kā papildu ieņēmumi tiek iekļauti projektā, būtiski palielinot projekta ieņēmumus. Šie reāli neesošie projekta ieņēmumi ir apmēram 36% no visiem projekta „ieņēmumiem”! Tas ir nozīmīgs ieņēmumu apjoms no kopējā sagaidāmā ieguvuma no šī projekta realizācijas, taču nekur pētījumā nav paskaidrots, kādā veidā pats projekts atgūs šos ieņēmumus, kas saistīti ar šim “monetarizētajiem sociālajiem ieguvumiem”, lai projektam nodrošinātu rentabilitāti un dzīvotspēju, jo projekts pats šos ieņēmumus nesaņems, tātad, lai uzturētu šāda projekta dzīvotspēju, tas būs jāuzņemas vai nu valsts budžetam, vai dzelzceļa nozarei, tādejādi graujot tās konkurētspēju un iespēju attīstīties citos virzienos.

Turklāt pētījumā nav vērtēts projekta izdevīgums tautsaimniecībai kopumā, tas tendenciozi satur informāciju tikai par projekta iespējamo pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību, savukārt projekta negatīvā ietekme nav izvērtēta vispār! Pētījums pat nesatur informāciju, piemēram, par radītajiem kravu apjomu samazinājumiem pārējiem transporta veidiem (autopārvadājumi, ūdens transports, gaisa transports), nodarbinātības samazinājumu šajās nozarēs, novirzot projektā paredzētos kravu apjomus uz dzelzceļa pārvadājumiem.

Lai gan Rail Baltica projekts būs krietni dārgāka transporta iespēja Ziemeļu - Dienvidu koridorā, salīdzinot ar jau eksistējošo jūras transportu, var piekrist, ka šis projekts spēs atrast savu nišu, pateicoties konkurences priekšrocībai – kravas transportēšanas ātrumam. Tomēr cik liela tam ir perspektīva? Kādēļ gan visas Skandināvijas ostas savu kravu sūtītu nevis pa tiešo tālāk uz Eiropas ostām, bet gan uz Helsinkiem vai uz Tallinu, lai tur to pārkrautu un vestu tālāk ar dzelzceļu, kas rezultātā dos laika ietaupījumu, kurš ne vienmēr būs tik nozīmīgs kravas sūtītājam, lai par to piemaksātu?

Vēl jo vairāk būtu vērts aizdomāties, kāda būs niša Latvijas loģistikas centram pie šī projekta, ņemot vērā Latvijas niecīgo tirgu, attīstības potenciālu un šī projekta kapacitāti, kas nodrošinās iespēju mūsu kaimiņiem, lai nozīmīgākais kravu tranzīts uz citām valstīm (pamatā jau austrumu virzienā) veidotos caur tiem, nevis caur Latviju: caur Igauniju – nosmeļot mums kravu plūsmu no “ziemeļiem”, un Lietuvā – nosmeļot mums kravu plūsmu no “dienvidiem”.

Turklāt atšķirībā no Latvijas pārējās Baltijas valstis par to jau ir parūpējušās, lai, īstenojot Rail Baltica projektu tiktu stiprinātas arī to galvenā tranzīta koridora - austrumu-rietumu virziena iespējas, piemēram Lietuvai panākot, ka tiks izbūvēts Kauņa- Viļņa atzars. Bet mēs pat neiepīkstējāmies par to, ka arī Latvijai tad vajadzētu Rīgas – Daugavpils vai Rēzeknes atzaru, kas mums, izmantojot Rail Baltica, dotu nebijušas iespējas beidzot iepūst dzīvību Latgalē, jo nodrošinātu tās ērtu sasniedzamību.

Rezultātā tas viss rada reālus riskus, ka, realizējot šo projektu, tas būs izdevīgs Lietuvai un Igaunijai, bet Latvijai tas būs jāuztur, nesot zaudējumus – tādējādi nostādot mūsu tranzīta nozari neizdevīgā pozīcijā un apdraudot tās konkurētspēju, jo visdrīzāk naudas attīstībai un modernizācijai mums vairs nebūs.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, mēs klusi un kāri degam nepacietībā ātrāk ķerties pie lielā pīrāga dalīšanas, bet, kas tur galu galā sanāks no tā visa, par to nevienam šeit nav īstas sajēgas, un tas nevienam arī nav svarīgi – jo tā jau būs citu galvas sāpe...

Novērtē šo rakstu: