Putnis un “Progresīvie” mēģina pievākt konkurējošās partijas vēsturi
Imants Liepiņš04.02.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Klāra Kalniņa, Bruno Kalniņš un Saeimas spīkers Pauls Kalniņš esot bijuši nevis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) līderi, bet gan “ideālisti un ideālistes”, kam nezināmā veidā esot kāds sakars ar šolaiku “Progresīvajiem” - tā izriet no Roberta Putņa rakstītā.
Tieši uz aizvadīto Latvijas simtgadi “Progresīvo” partijas vadītājs R. Putnis ievietoja “Facebookā” lielu rakstu un reklāmas attēlus, kuros saista partijas “Progresīvie” nosaukumu ar vēsturē nozīmīgo revolucionāru un Latvijas valsts proklamētāju ģimeni Klāru, Paulu un Bruno Kalniņiem. “Simtreiz gribētos to uzsākt atkal un atkal no jauna, lai redzētu Latviju atdzimstam!” - citēta K. Kalniņa.
Savukārt savā tekstā R. Putnis raksta: “Tie bija ideālisti un ideālistes, kas pastāvēja uz savu pārliecību par brīvu, sociālu un demokrātisku Latviju arī tad, kad daudzi citi par tādu vēl pat neiedomājās vai neuzdrošinājās iestāties. [...] Latvijas valstiskuma un demokrātijas simts gadi arī skaudri atgādina, ka neatkarības, brīvības un demokrātijas ideāli nav pašsaprotami. Par tiem ir jācīnās arvien no jauna. [...]
Bijušais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš tika pakļauts režīma represijām kopā ar vairākiem tūkstošiem citu sociāldemokrātu. Brīvības ideālus nodeva cilvēks, ar kuru kopā Kalniņu ģimene 1918.gada 18.novembrī stāvēja uz Nacionālā teātra skatuves. Vēlāk okupācijas varas guva virsroku, un Pauls Kalniņš kopā ar savu dzīvesbiedri, vienīgo valsts dibinātāju sievieti, pazīstamo feministi Klāru Kalniņu viņsaulē aizgāja jau tālu prom no savas zemes, par kuras brīvību un demokrātiju bija cīnījušies.
Lai mācāmies no šiem dzīvesstāstiem un lai tie mūs iedvesmo mūsu politiskajā darbā par brīvu, demokrātisku un solidāru Latviju. Lai šie sociāldemokrāti, kuru ideālus pārmantojam kopā ar Latvijas valstiskumu un demokrātiju, mums kalpo kā spēka avots šodienas nesalīdzināmi vienkāršākajās izvēlēs pieņemt pareizos lēmumus Latvijas politikā.”
Patiesībā minētie cilvēki bija LSDSP biedri un līderi, kuri savā politiskajā darbībā - atšķirībā no R. Putņa - tiešām varēja atskatīties uz panākumiem: Klāra A. L. Kalniņa tika ievēlēta Rīgas domē 1917. gadā, no kurienes viņa nākamā gada novembrī tika deleģēta piedalīties Latvijas valsts pasludināšanā un parakstīt dokumentus, savukārt viņas vīrs Dr. Pauls Kalniņš bija visu pirmo četru Saeimu priekšsēdētājs, būdams lielākās frakcijas LSDSP pārstāvis.
Bet viņu dēls Bruno Kalniņš kā LSDSP Jauniešu organizācijas vadītājs 19 gadu vecumā bija pats jaunākais no Latvijas Republikas proklamētājiem, savukārt 1934. gada 15. maijā B. Kalniņš bija vienīgais demokrāts, kurš izrādīja bruņotu pretestību Kārļa Ulmaņa apvērsumam, kad K. Ulmaņa sabiedrotie bija ieradušies viņu ieslodzīt - B. Kalniņš izdarīja brīdinājuma šāvienu griestos, tomēr tad pretinieki viņu pieveica ar savu skaitlisko pārsvaru.
K. Ulmanis ieslodzīja Saeimas spīkeru Paulu Kalniņu uz 4 mēnešiem cietumā (kaut gan Saeimas priekšsēdētājs - saskaņā ar Satversmi - bija Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs, nevis pašpasludinātais vienlaicīgais Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis). Savukārt viņa dēls, Neatkarības kara un t.s. “Bermontiādes” dalībnieks, Latvijas armijas izlūkvienības leitnants, Satversmes sapulces un Saeimu deputāts Bruno Kalniņš pēc K. Ulmaņa vēlmes trīs gadus nosēdēja Centrālcietumā, bet vēlāk viņam atņēma Latvijas Republikas pilsonību (!).
Padomju okupācijas laikā viņam atkal nācās doties trimdā uz Zviedriju, kur viņš kļuva par Stokholmas Universitātes zinātnieku un lektoru, pētījis Kremļa propagandu un PSRS zvērības. Viņa vadībā LSDSP Ārzemju komiteja izdzīvoja līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, un LSDSP pēc 1990. gada varēja atgriezties Latvijā, padarot LSDSP par vienīgo mūsdienu Latvijas politisko partiju, kura ir jūtami vecāka nekā pati mūsu valsts.
Kad komentāros zem R. Putņa izteikumiem tika norādīts uz augšminētajiem faktiem, jautājumi tika zibenīgi izdzēsti.
Tad jautājums tika uzdots pašai LSDSP, kas atbildēja no sava oficiālā profila ar sarkasmu: “Nu kā, plaģiāts - tas taču skaitās “progresīvi” mūsdienās!” Arī šis komentārs tika izdzēsts, uz ko LSDSP piebilda: “[Rīcība] tāda pati kā visiem plaģiātā pieķertiem - slēpt savas pēdas. Vieglāk jau ir cenzēt viedokli.”
Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās “Progresīvie” spēja iegūt vienīgi piecus deputātu mandātus kopā pa visu valsti, no kuriem četri ir Aizputē, bet piektais - Mārupē. Turpretī LSDSP ieguva 17 mandātus sešos novados. Saeimas vēlēšanas abām partijām bija grūtības cīnīties par 5% barjeras pārvarēšanu.
Savukārt uz dīvaino konstrukciju ar “ideālu pārmantošanu” (skaidrs, ka mantojumā pārņemt var mantu, īpašumu vai ko tādu, bet ne idejisko bagāžu, par valsti izlietās asinis vai svešas partijas sen mirušu agrāko līderu sasniegumus) R. Putnis nav paskaidrojis neko, taču no tālākās komunikācijas soctīklos, izmantojot Raini (vēl viens strādnieku šķiras ideologs un 1905. gada aktīvists, cara laika politieslodzītais un LSDSP līderis, Pagaidu valdības izglītības ministrs, vēlāk deputāts), ir redzams, ka turpinās tendence ar konkurējošās partijas vēstures “piesavināšanos” - ja šinī gadījumā vispār varam lietot tādu apzīmējumu.
Oriģinālais ieraksts:
https://www.facebook.com/putnisroberts/posts/254798708546773
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
