Iesaki rakstu: 
Nila Ušakova rakstu "Lepnums un kauns" portālā Delfi izlasīju divkārt. Tas ir šā gada labākais politiskais raksts Latvijā - precīzi strukturēts, sirsnīgs, asprātīgs un daudzslāņains. Gandrīz tūkstotis komentāru - lasītāji pret Rīgas mēra tekstu nav vienaldzīgi.
Nav grūti iztēloties profesionālu žurnālistu un Rīgas mēru vienā personā nedēļas nogales vakarā Rīgas domē pie papīra rakstām un svītrojam. Šoreiz raksts ir kā dzeja, bet dzeju jau nevar rakstīt uz mīļotā personālā datora, šeit iederas zoss spalva, kuras švirksti liek sirdij pukstēt straujāk. Blakus vaļā vērts Mihaila Bulgakova garais stāsts "Suņa sirds": "Prof. Preobraženski, jūs esat radītājs. (Kleksis.)" Mihailam Bulgakovam literārās pērles tika izmestas papīrkurvī klekšu un traipu dēļ, toties Nilam Ušakovam no asaru lāsēm, kas liek izplūst tik sirsnīgam tekstam kā: "Bērni, kas piestiprināja savus zīmējumus pie traģēdijas vietas norobežojuma barjerām. Zīmējumos - eņģeļi...
Es pašlaik tiešām izsakos, emociju vadīts. Taču pēdējo dienu laikā tas viss ir sakrājies. Un, ko darīt ar šīm izjūtām, es vienkārši nezinu."
Vai varbūt tomēr raksts tapis, Pegaza mugurā traucoties pa pasaules dārgāko Dienvidu tiltu vai klidzinot planšetdatoru kādā no superaprīkotajiem, ar kondicionētājiem, pasažieru skaitītājiem, monitoriem, ģeneratoru uztjūnētajiem trolejbusiem?
Nila Ušakova darbs tiešām ir žurnālistikas šedevrs. Neviens Latvijas politiķis nav rakstījis tik trāpīgi, asi un dokumentāli pamatoti, īstajā brīdī atsaucoties te uz Delnas analītiķi Kristapu Markovski, te politiķiem A. Štokenbergu un A. Lembergu, te profesoru L. Pakrastiņu. Jebkuram kļūst skaidrs, ka Rīgas mērs ir ne tikai skaists, gudrs, talantīgs, bet daudzlasījis (kriev. "начитанный").
Katrā rindkopā ielikts zemūdens akmens, teksts zemapziņai - tas liecina par augstu profesionalitāti. Iespējami lieli meli, netiešās baumas un vēstis netiek apspriestas, bet sniegtas kā vispārzināmas patiesības, piemēram, Valsts prezidents padzinis premjeru, finanšu ministrs ir ģeogrāfs, tātad vispār neorientējas naudas plūsmās. Asarām acīs mērs stāsta par glābējiem, kuri stundā saņem 2,42 latus (un ne vārda, ka valstij naudas nepietiek, bet Rīgas dome šķērdē, cik spēj, "Rīgas satiksmē").
Sen neesmu lasījis rakstu karu tik plašā frontē. No Nila Ušakova spalvas cietuši S.Āboltiņa, V.Zatlers, J.M.Skuja, A. Gobzems, R.Vējonis, kas katrs ir citas partijas biedrs, turklāt neviens no viņiem nav no Nacionālās apvienības.
Protams, Nila Ušakova dusmu un kritikas vilnis visvairāk brāzies pār Valdi Dombrovski, bet, kas nedaudz savādi, - pār viņa bērnības draugu Vjačeslavu Dombrovski. Dažbrīd šķiet, ka autors piemirsis šo ziņu, ka Nils Ušakovs un Vjačeslavs Dombrovskis joprojām visas lietas aprunā savā starpā, turklāt pirmais otrajam kā biroja vadītāju mantojumā nodevis Annu Kononovu - meiteni, kas mēdz domāt un rīkoties priekšnieka vietā. Iespējams, šis nebūtiskais sīkums liek padomāt, ka literārā šedevra autors nav pats Ušakovs.
Nils Ušakovs tiešām ir labs žurnālists, bet, ieklausoties viņa latviešu valodā, mēs apjaušam, ka tā nav ne plaša, ne bagāta. Sarunās parasti tiek lietots 4-5 vārdu salikts sakārtots teikums, sintakse un interpunkcija sniedz lielas izaugsmes iespējas. Kā pēkšņi mērs apguvis tik bagātīgu vārdu krājumu un izteiksmes formas? Tik sarežģītus un strukturētus darbus reti raksta pat pieredzējuši žurnālisti, kas savas prasmes trenē ikdienā. Pārskatot visu sev zināmo rakstošo žurnālistu loku, nezin kāpēc prātā nāk Nils Sakss vai Dainis Lemešonoks.
Bet tas jau nav nekas slikts. Galu galā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vladimirs Iļjičs Uļjanovs (Ļeņins) arī iegājis vēsturē ar izciliem rakstiem un vēl izcilākiem kopotajiem rakstiem. Tiesa, lielāko daļu no tiem rakstījis Jevsejs Aronovičs Apfelbaums (Zinovjevs) vai vismaz Ļeņina darbus tik nopietni rediģējis, ka tajos autora teksta palika gauži maz.
Labākie darbi tapuši 1917. gada vasarā, kad Pagaidu valdība izdeva Uļjanova apcietināšanas orderi, apsūdzot sadarbībā ar Vācijas impērijas izlūkdienestiem. Uļjanovam nācās bēgt no Petrogradas, slēpties Razļivas mežos un pēc tam Helsingforsā. Sākotnēji Vladimirs Iļjičs noskuva bārdu un ūsas, pārcēlās pāri ezeram un kā siena pļāvējs - strādnieks apmetās zaru slietnī - būdā. Pie Razļivas ezera Uļjanovs un Apfelbaums laiku vadīja, rakstot kaismīgo darbu "Valsts un revolūcija". Visai grūti iztēloties noskūtu Nilu Ušakovu kopā ar līdzautoru Babītes ezera niedrēs zaru būdā, toties - kurš šobrīd vairs atceras "Valsti un revolūciju", bet visi lasījuši "Lepnumu un kaunu".
Lieliem vīriem diži palīgi. Baraks Obama gadā uzstājas 1100 reižu, turklāt par ļoti atšķirīgiem tematiem. Viņš pats ir izcils orators un īsprozas rakstnieks, bet visas viņa runas un rakstus sacer palīgi, dažreiz pat ASV prezidents runu nav lasījis pirms uzstāšanās. Bet ASV prezidents allaž paspēj pielikt kaut ko no sevis un nereti esot "savu darbu" nopietns redaktors.
Nils Ušakovs arī nav stāvējis malā. Lai cik tas liktos dīvaini, vienīgais, kas nepieder raksta autora stilam, ir nobeiguma citāts no Mihaila Bulgakova "Suņa sirds", jāteic - mākslīgi pieknibināts. Atliek saprast - vai citātu pielicis mērs pie cita autora darba vai redaktors pieķibinājis citātu mēra dvēseles kliedzienam. Ja tiešām šādi - Nila Ušakova raksts "Lepnums un kauns" jāvirza Pulicera prēmijai (Pulitzer Prize) vienai no 14 žurnālistikas nominācijām.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
