Prezident, lūdzu, neuzrunā tautu Ziemassvētkos

Jaunais vīruss dara savu – daudzām ģimenēm tā ir nevis statistika un cīņa par ierobežojumiem, bet gan sēru laiks par aizgājējiem. Šīm ģimenēm Ziemassvētki nebūs kā ierasts. Tāpēc ciniski no valsts pašas svarīgākās personas – prezidenta – uzrunā tautai dzirdēt vārdus “... vislielākā motivācija, protams, ir nesaslimt un sliktākajā gadījumā nenomirt. Tie cilvēki, kuri ir nomiruši no Covid, tiem, protams, šie Ziemasvētki arī nebūs”...

Domāju, ka šīs ģimenes bija pelnījušas prezidenta līdzcietību un stipro plecu. Es sirds dziļumos nesaprotu, kā prezidents var tā runāt – ka cilvēkiem nebūs svētku… Iespējams, šo runu dzirdēja vai lasīja saslimušie, kas slimnīcās guļ uz gultas un cer, ka viņiem būs Ziemassvētki ar sev tuvajiem – vīru vai sievu, bērniem, mazbērniem. Pat uz mūžu notiesātie cer uz apžēlošanu, bet pēc šādas uzrunas daudzu – gan notiesāto, gan saslimušo - cerības tiek sagrautas. Cilvēki uztraucas un lūdz dieviņu par katru elpas vilcienu.

Ikdienā es darbojos Saeimas Sociālo lietu komisijā. Emocionāli tā ir vissmagākā komisija Saeimā. Mēs izskatām jautājumus no nabadzības līdz pat vardarbībā cietušajiem bērniem, tirdzniecības upuriem un slimību nomocītajiem. Mēs arī tagad saprotam, ka ārkārtas situācijai būs divas sejas. Viena – veselība, saslimušie un mirušie. Otra – Latvijas iedzīvotāji, kas paliek bez darba, bez līdzekļiem iztikai un vēl vairāk pakļauti nabadzībai. Jau tagad pieaug pašnāvību skaits, vardarbības ģimenēs.

Katram lēmumam ir ēnas puses. Tāpēc atļaušos kā Saeimas komisijas deputāte un vienlaikus vienkāršais cilvēks aicināt prezidentu - šī nav reize, kad tīksmināties par saviem jaunvārdiem un epitetiem. Žurnālisti un inteliģence mīl prezidentu ar ausīm, bet ir arī vienkāršie cilvēki un viņu sāpe – naudiņa ēdienam, kredītu nomaksai, dzīvošanai. Lielai daļai tautas nav iekrājumu pat ne nedēļai.

Šis paziņojums nebija pēdējais, kas mani pārsteidza viņa runā. Tālāk sekoja izteikumi “par mutes disciplīnas trūkumu ministriem”. Prezidents, kas līdz šim tik aktīvi iestājās par vārda brīvību sabiedrībā, demokrātiskiem un tiesiskiem principiem, rīkojis diskusijas par šo tēmu, nu nepārprotami paziņoja, ka ministriem nedrīkst būt savu domu, bet, ja tādas ir, tad viņi ir nekavējoties Kariņam jāatlaiž! Tieši un nepārprotami! Kažoks mests uz otru pusi.

Vēlos atgādināt, ka Ministru kabineta nolikumā ir paredzēts, ka ministri drīkst paust savus atsevišķos viedokļus! Turklāt sabiedrības skaidrībai izskaidrošu, kā šobrīd notiek valdības darbs par Covid-19 jautājumiem. Ministriem nav iespējas pirms tam iepazīties ar priekšlikumiem – tos viņiem noliek “galdā”, sākoties valdības sēdei, – tātad viņi iepazīstas tur uz vietas. Kā gan šajā situācijā ministriem var nebūt domu dažādība?! Un šajā ārkārtas situācijā tā pat ir akūti nepieciešama! Ministram ir tiesības to paust gan sēdē, gan pēc tās, – es kā deputāte būtu vīlusies mūsu partijas deleģētajos ministros, ja viņi nerīkotos pēc labākā godaprāta un neaizstāvētu tautas intereses.

Es nezinu, kas ir sliktāk, – tas, ka prezidents tik ilgi neiesaistījās jautājumos par jauno vīrusu vai viņa spilgtais iznāciens un aizraušanās ar jaunvārdiem, epitetiem vietā un nevietā. Visticamāk, prezidents to visu pateica pēdējo notikumu kontekstā, ņemot vērā, ka sabiedrībā strauji pieaug neapmierinātība ar valdības lēmumiem un premjera sūdzēšanos prezidenta pilī, ka viņš netiek galā ar tautas un ministru “paklausību”. Bet tas nav attaisnojams tādai prezidenta rīcībai.

Skarbi dzīves stāsti ir gan saslimušo, gan cilvēku, kuru dzīves sagrauj darba zaudēšana, pusē. Tāpēc svarīgi ir dot šo cerību. Ticība dod spēkus. Ticība virza uz mērķi. Ticība palīdz izdzīvot, kad ierastā pasaule apkārt sagrūst.

Pasaulē ir grūti laiki. Latvijā ir grūti laiki. Cilvēki gaida vismaz kādu gaismas staru, atbalstu un labu vārdu. Šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā cilvēkiem ir daudz cerību – vecākiem, lai bērni ir veseli, sasirgušajiem – redzēt no jauna savus tuvos, par priekšlaicīgi dzimušajiem bērniņiem – lai viņi attīstītos normāli. Es kopš bērnības Ziemassvētkos nesu uz kapiem piparkūku sirsniņas saviem mīļajiem, kuru vairs nav kopā ar mums. Tā ir cieņa un pateicība.

Un nobeigumā Ziemassvētki ir ģimeniski svētki, pārdomu laiks un cits citam palīdzēšanas laiks. Varbūt mums nebūs tautas mīlēts prezidents, bet mums ir ticība, cerība un mīlestība! Tāpēc, mīļo prezident, mūsu visu dēļ nesakiet, lūdzu, svētku runu tautai ne Ziemassvētku, ne Jaunā gada priekšvakarā! Lai šie svētki ienes gaišumu mūsu sirdīs un domās! Lai mums ir cerība gaišākai un labākai nākotnei!

Novērtē šo rakstu: